Virtuvē ir bīstamas iekārtas, bet pa ceļu pārvietojas automašīnas – tādi bija galvenie iemesli, kāpēc 44 gadus veco Juriju no Saldus nepieņēma darbā ne par virtuves palīgstrādnieku, ne sētnieku. Savukārt kādu sievieti atlaida no apkopējas darba, jo katras dienas darba uzdevumi bija jāuzraksta uz lapas – tas šķitis pārāk nogurdinoši. «Mums ir tāda sajūta, ka cilvēkus ar dzirdes problēmām uztver kā slimus, kā dīvainus – vai tiešām, strādājot par sētnieku, nedzirdīgam cilvēkam radīsies tāda iedoma – staigāt par brauktuvi, neskatoties, vai brauc automašīnas?» Neatkarīgajai saka Latvijas Nedzirdīgo savienības priekšsēdētāja vietniece Sandra Gerenovska.
Nedzirdīgo organizācijas pūrā ir vairāki stāsti par to, kādu iemeslu dēļ nepieņem vai atsaka darbu nedzirdīgiem cilvēkiem, un daļa šo gadījumu, kas iezīmē diskrimināciju pret cilvēkiem ar invaliditāti, notikuši pašvaldībās. «Es uzreiz vēlos pateikt, ka sadarbība ar lielāko daļu iestāžu, kas iesaista nedzirdīgos cilvēkus bezdarbniekus dažādos projektos, vienmēr ir bijusi laba, tomēr neizprotami, kāpēc darbinieki, strādājot ar cilvēkiem, kuriem ir dažāda veida traucējumi, nevar uzzināt, pakonsultēties, kā tādās situācijās rīkoties,» stāstu iesāk S. Gerenovska. Nedzirdīgais bezdarbnieks gaidījis rindā uz iesaisti algotos pagaidu sabiedriskos darbos un tika nosūtīts darbam par palīgstrādnieku virtuvē. Taču darba aizsardzības speciālists, uzzinājis, ka bezdarbnieks ir nedzirdīgs un ka viņam nevar latviešu valodā izstāstīt darba drošības noteikumus, darbu atteica. «Mēs teicām, ka nodrošināsim zīmju valodas tulku, jo nedzirdīgie saprotas zīmju valodā, tā ir latviešu zīmju valoda, taču speciālists atbildēja: mēs nezinām, ka ir tādi tulki,» stāsta S. Gerenovska. Tam sekojis nākamais iemesls, kāpēc nedzirdīgais nevar strādāt virtuvē – tur ir bīstamas iekārtas. «Taču viņš nav mazs bērns, vai tad viņš spēlēsies ar tām krāsnīm vai pannām? Palīgstrādnieks mizo kartupeļus, tīra burkānus,» turpina S. Gerenovska.
Jurijs tomēr vēlējies strādāt jebkādu darbu, ko viņam piedāvātu, un, ja virtuves darbi neder, viņš varētu būt sētnieks. Tomēr arī te darba drošība neļaujot nodarbināt cilvēku ar dzirdes traucējumiem, jo, «slaukot ielu, viņš nedzirdēs garām braucošos auto». Zīmju valodas tulki centušies paskaidrot, ka nedzirdīgie cilvēki neskrien uz braucamās daļas, saprot, ka tas ir bīstami, un ikdienā pa ielu taču pārvietojas. «Varbūt cilvēkam nekad nav bijis saskarsmes ar nedzirdīgajiem, varbūt tiešām nezina, ka ir tādi zīmju valodas tulki, kuri var izskaidrot visu par darba drošību, tomēr jau daudzus gadus zīmju valodas tulks pat ziņas lasa televīzijā, un turpat netālu no Saldus ir Jelgava, kur visi nedzirdīgie strādā un nav nekādu problēmu. Sarunā speciālists mums pateica, ka galvenais ir drošība un viņam vienalga, vai mēs sūdzamies vai nē. Bet mums ir cilvēki, kuri 50 gadus strādā par sētniekiem!» stāsta S. Garenovska.
Tas nav vienīgais šāds gadījums. Sievieti citā pilsētā atlaida no apkopējas darba, jo katru dienu bija jādod uzdevums un šajā gadījumā tas būtu jādara rakstiski. Rīgā nedzirdīgam cilvēkam atteikts darbs virtuvē – arguments: kā viņš dzirdēs, ka pavārs sauc padot pannu? «Visai bieži darba devēji baidās pieņemt darbā pat par trauku mazgātājiem, jo «kas notiks, ja kāds klients ko pajautās?». Visi nedzirdīgie taču nav norakstāmi, lasa no lūpām, saprot, nav muļķi... Tomēr šī attieksme ir viena no svarīgākajām, kāpēc jauni cilvēki aizbrauc no Latvijas. Citur pasaulē daudzos amatos tieši nedzirdīgi cilvēki ir ļoti pieprasīti, piemēram, Vācijā pastā strādā daudz nedzirdīgo. Ja grib, tad komunikācijas problēmas var atrisināt,» ir pārliecināta S. Gerenovska.