Pirms pusgadsimta ķīmiķe Regīna Žuka strādāja autoru kolektīvā, kam izdevās sintezēt pretvēža preparātu ftorafūru, kuru pasaulē izmanto joprojām. Ftorafūrs turpina popularizēt Latvijas vārdu, būdams viens no valsts reālajiem veiksmes stāstiem. Zinātniece, kura kopā ar ģimeni tagad dzīvo Izraēlā, priecājas, ka medikamentam ir ilgs mūžs. Viņa Latvijā ieradās, lai saņemtu Latvijas Zinātņu akadēmijas apbalvojumu – Lielo medaļu – par būtisku ieguldījumu ftorafūra radīšanā.
Ķīmijā – gandrīz kā virtuvē
Šis pretvēža preparāts arvien ir nepārspēts, diemžēl Latvijā nav tradīciju plaši lepoties ar zinātnieku sasniegumiem. «Tas ir brīnums, visi speciālisti brīnās, jo viņu izdomātās zāles tikai desmit, divdesmit gadus nodzīvo. Ftorafūrs pirms diviem gadiem iegājis arī Ķīnas tirgū,» lietišķi stāsta R. Žuka.
Viņa pārstāv tā saukto inteliģento zāļu konstruēšanas virzienu, kad zinātnieki modelē, kas notiks ar preparātu organismā, un tikai pēc tam sāk eksperimentēt. R. Žuka smejoties salīdzina, ka ķīmija ir radoša zinātne un atgādina darbošanos virtuvē. «Tāpat kā mājās gatavo ēst, arī laboratorijā kombinē no izejvielām, kas ir pieejamas. Pagājušogad Lielo medaļu saņēma profesors Pauls Pumpēns. Viņš kādreiz intervijā teica, ka patīk katru eksperimentu vispirms pārdomāt, jo eksperiments ir laika un materiālu patēriņš. Arī es tāpat uzskatu. Nē, es pa mežu nestaigāju un formulas acu priekšā neredzu. Es sēžu bibliotēkā un rakņājos pa grāmatām un žurnāliem un visu, ko izlasu, mēģinu saistīt ar to uzdevumu, kas man ir dots.»
Izdevās pārspēt amerikāņus
Strādājot Organiskās sintēzes institūtā (OSI; tagadējās a/s Grindeks priekštecis), tā direktors akadēmiķis Solomons Hillers savai aspirantei Regīnai pateicis: vajag izstrādāt pretvēža medikamentu, kas ir mazāk toksisks nekā ASV radītais preparāts. «Cilvēki neizturēja ārstēšanas kursu, jo preparāts sagrāva visu kuņģa un zarnu traktu, uz rokām uzmetās čūlas. Hillers teica: ja mums izdotos radīt preparātu, kas būtu tikpat efektīvs, bet nebūtu tik toksisks, tas būtu panākums,» viņa atceras.
Aspirante piedāvājusi vienu, otru variantu, līdz beidzot uztaustījusi ideju citādas metodes izstrādāšanai. Ar to iespējams panākt, lai aktīvā viela cilvēka organismā atbrīvotos pakāpeniski un nesagrautu organismu, kā arī neradītu izteiktas toksiskas parādības, bet preparāta efektivitāte būtu lielāka. R. Žuka ar prieku atceras, ka palīdzību nav liedzis neviens, kam tā lūgta. Tajā laikā trūka reaģentu, tos vajadzēja pasūtīt gadu iepriekš, bet nebija garantijas, ka zinātnieki tos saņems. Piemēram, hloru iedevusi vietējā ūdens stacija. Interesanti, ka ftorafūra pirmā ražotne atradās Rīgā, Rūpniecības ielā, kur savulaik vispirms mikrobiologs, vēlāk politiķis Augusts Kirhenšteins ierīkoja vitamīnu rūpnīcu.
Japāna novērtēja un novērtē
Vēlāk sākusies sadarbība ar Japānas firmu Taiho. Tās vadītāju Jukio Kabajasi R. Žuka dēvē par ftorafūra krusttēvu, S. Hilleru – par tēvu. Padzirdējis par jauno preparātu, J. Kabajasi atbrauca uz Maskavu un ieguldīja lielus līdzekļus, lai panāktu tā apstiprināšanu Japānā un citās valstīs. Japānā ftorafūrs joprojām ir ļoti pieprasīts. Preparāta radītāja gan stāvus bagāta nav kļuvusi. Padomju Savienībā par to netika maksāts.
Latvijas Zinātņu akadēmijas augstāko apbalvojumu R. Žukai nācās gaidīt pusi gadsimta. Uz jautājumu, vai viņa klusībā cerējusi saņemt atzinību Latvijā, zinātniece atbild: «Nemaz nē. Man bija gandarījums, ka šis preparāts tiek lietots visā pasaulē un tas palīdz cilvēkiem. Tas pagarina dzīves ilgumu par diviem trim gadiem.» Par Latvijas bēdīgo onkoloģisko slimību statistiku ftorafūra izgudrotāja neizsakās, vien piebilst, ka Japānā pieprasījums pēc šā preparāta krasi palielinājās tad, kad to sāka apmaksāt Veselības aizsardzības ministrija un sociālās apdrošināšanas fonds. Tas atklāja reālo situāciju, cik daudziem pacientiem Uzlecošās saules zemē Latvijā tapušais pretvēža preparāts ir nepieciešams.
Atceras mammas eksperimentus
R. Žukas dēls Iļja atceras, ka apmēram četru gadu vecumā sapratis – mamma ir slavena. Puika ticis vests uz mammas darbavietu, kur skatījies, kā viņa darbojas laboratorijā. Lielās medaļas pasniegšanas pasākumā Iļjas bērnudārza grupas biedri atcerējušies, kā Regīna dārziņā rādījusi ķīmiskos eksperimentus ar dūmiem un krāsu maiņām.
Ģimenē ķīmiķa profesiju izvēlējusies gan R. Žuka, gan vīrs, gan dēls un vedekla, gan arī mazmeita. Pat vedeklas mamma ir ķīmijas skolotāja. «Es uz Izraēlu aizbraucu cienījamā vecumā, man bija vairāk nekā 60 gadu, un gribēju strādāt savā specialitātē. Izdevās. Darbs sagādāja prieku, es neilgojos pēc garāka atvaļinājuma vai atpūtas, pietika ar gandarījumu, ko guvu. Arī mana profesionālā karjera Padomju Savienībā bija veiksmīga. Ne jau no valsts tas ir atkarīgs, bet no cilvēka. Ir jātic sev, saviem spēkiem, tad viss izdodas,» rezumē zinātniece.
UZZIŅAI
1964. gadā autoru kolektīvam akadēmiķa Solomona Hillera un profesora Marģera Līdakas vadībā izdevās iegūt ftorafūru.
1966. gadā tika izstrādāta ftorafūra iegūšanas tehnoloģija.
1969. gadā preparāts pirmo reizi tika atļauts lietošanai klīnikā toreizējā PSRS.
1972. gadā sākās ftorafūra eksports uz Japānu, bet vēl pēc septiņiem gadiem ftorafūrs bija reģistrēts jau 15 pasaules valstīs.
Lai gan ftorafūrs ir vispazīstamākais profesores Regīnas Žukas izgudrojums, viņas zinātniskā darbība turpinājās ar antivirālas (pretvīrusu) iedarbības preparātu izstrādi.