Apinis: Nekad neesmu noliecies tajā pozā, kāda tagad varētu būt modē...
Neatkarīgā uz redakciju aicinājusi cilvēku, kuru mēdz dēvēt par Latvijas medicīnas kardinālu. Ir pamats sarunai, jo šodien Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) pārvēlē prezidentu. Līdz šim astoņus gadus to vadījis Pēteris Apinis – bijušais ārsts, anesteziologs, kādreizējais veselības ministrs, Saeimas deputāts, grāmatu izdevējs un aktīvs komentāru autors interneta vidē. Viņš ir cilvēks, ar kuru daudzi nevēlas sakašķēties. Īpaši, ja strīdi izraisās par alkohola vai tabakas industrijas lobēšanu. Apinis pieder pie trakajiem, kas gatavs iziet cauri sienām (ignorējot visus matērijas likumus), lai panāktu nodomāto.
– No daudzām nevalstiskajām organizācijām ik pa brīdim atskan žēlabas par naudas trūkumu. Kā ir Latvijas Ārstu biedrībai – tā nav pēdējā nabagmāja, zinot, cik niecīgas algas ir mediķiem?
– Ko jūs! Tā ir bagātākā nevalstiskā struktūra Latvijā, kas nesaņem ne centu no valsts.
– Kaut kas traks! Pirmo reizi dzirdu, ka kāds neņerkst, runājot par naudu, bet lepojas ar savu finansiālo statusu.
– Jā, tāpēc, ka tā ir Ārstu biedrības nopelnīta nauda.
– Pēter, kur jūs to naudu ņemat? Ārstu biedrība taču neražo ne desas, ne mēbeles...
– Mēs organizējam aptuveni 24 konferences vai kongresus gadā. Rīkojam seminārus un apmācības. Es nepieļauju, ka jebkāds no pasākumiem notiktu ar mīnusa budžetu. Intensīvi strādājam ar Eiropas fondiem. Mēs arī nekad neatsakām firmām, ja tās vēlas mūsu konferencēs izstādīt stendus un rādīt savu piedāvājumu. Biedrības žurnāls Latvijas Ārsts iznāk 3000 eksemplāru tirāžā, 11 reizes gadā, ir 80–106 lappušu biezs. Arī tam ir ļoti pozitīva bilance.
Kad ienācu biedrībā, te bija diezgan kluss. Tagad katru dienu notiek dažādi kursi, diskusijas un citi pasākumi. Mēs arī organizējam katastrofu medicīnas mācības, kurās lido helikopteri, gāžas vilcienu vagoni, braukā policija un ātrā palīdzība. Es gribēju panākt, lai Ārstu biedrība kļūst par centrālo medicīnas struktūru valstī. Dažbrīd šķiet, ka šis mērķis ir sasniegts. Iespējams, tagad situācija mainīsies, jo ministrija mēģinās pastiept to deķīti uz savu pusi.
– Kāds ir priekšstats par jauno veselības ministru, ārstu, biofiziķi Gunti Belēviču?
– Pazīstu viņu kopš brīža, kad vēl tikai gatavojāmies studēt medicīnu. Neesam draugi, taču es par Belēviču varētu teikt: ja cilvēks ir beidzis trīs augstskolas, aizstāvējis disertāciju, uztaisījis vairākus lielus biznesus, tas liecina, ka viņam ir saprotama rīcības sistēma. Un vēl kāda svarīga īpašība: šim cilvēkam piemīt godkāre, kas viņam ir pamatīgs dzinulis. Visus šos argumentus var vērtēt dažādi, taču, šķiet, ar to pietiek, lai nepieļautu nevajadzīgas kļūdas un mācētu noorientēties debespusēs. Guntis Belēvičs noteikti gribēs būt visu laiku labākais veselības ministrs ne tikai Latvijā, bet pat visā Eiropā.
– Kā jūsu vadītā organizācija ir sadzīvojusi ar politiķiem un ierēdņiem?
– Nekad politiķu priekšā neesmu noliecies tajā pozā, kāda tagad varētu būt modē. Pret vairākumu esmu noskaņots pozitīvi un ar cieņu, kas gan man netraucē viņus publiski kritizēt. Ceru, ka šis ir abpusējs process. Ārstu biedrības prezidentam ir pienākums vismaz reizi nedēļā aizvilkties uz Saeimu un Ministru kabinetu, dažkārt pat divas. Tāpat arī vismaz reizi nedēļā nākas parādīties Veselības ministrijā. Nav jau tā, ka durvis drīksti vērt ar kāju vaļā, bet ciet arī neviens manā priekšā kabinetus neslēdz.
– Interneta portālos bieži parādās jūsu komentāri par dažādām aktualitātēm. Jāatzīst – dažkārt griežat kā bez anestēzijas...
– Esmu slikts runātājs, tādēļ rakstu. Pēdējos 25 gadus strādāju par redaktoru. Kaut kā to vārdu krājumu paplašinu, izteiksmes formas un sintaksi apgūstu, tādēļ atļaujos izteikties īsprozā. Kad uzrakstu par kādu aktuālu tēmu, pa Jēkaba ielas namu sākas nervoza skraidīšana.
– Tabakas likums un cīņa pret smēķēšanu – tā ir Apiņa kā literāta izpausme vai valstsvīra pozīcija?
– Drīzāk amata noteikts verdikts. Visā pasaulē ārstu biedrības ir spēcīgākās cīnītājas pret tabakas industrijas daudzmiljardu ietekmi. Šogad mans lielākais panākums ir tabakas likuma izmaiņas. Tieši no 29. novembra likums stājas spēkā. Tas nosaka, ka cilvēks nedrīkst smēķēt otra klātbūtnē, ja nu tas cits viņam to nepalūdz. Nevienam Latvijā nav tiesības apdūmot otru un radīt viņam vēzi vai asinsrites slimības. Kādi tik brīnumi bija jāpiedzīvo 11. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā un visā parlamentā, lai šīs izmaiņas nepieņemtu.
– Ar ko Apinis piedraudēja?
– Es publiski pieļāvu iespēju, ka nākamajā dienā uz lielajiem stendiem pie Onkoloģijas slimnīcas atradīsies daža laba Tautas priekšstāvja fotogrāfija ar uzrakstu: paldies Tev, x..., par vēzi! Un jebkurš Saeimas deputāts zina, ka nofotografējis labā kvalitātē esmu viņus visus. Nu katrā ziņā bija ļoti jautri. Lai es nepiedalītos komisijas sēdēs, tās tika rīkotas slēgtas. Bet tik un tā tabakas nauda bija par vāju – 11. Saeimas pēdējā plenārsēdē mūsu mīļie deputāti gandrīz vienprātīgi nobalsoja par likuma grozījumiem. Tagad mani aicina ar ziņojumu uz Eiroparlamentu. Veselības komisārs slavē Belēviču un stāsta, ka visai Eiropai vajadzētu pārņemt mūsu likuma redakciju.
– Kādu brīdi Veselības ministrija bija palikusi bez sava ministra. Ingrīda Circene ilgstoši slimoja. Vai tobrīd Ārstu biedrībai bija vieglāk strādāt vai tieši otrādi – grūtāk?
– Nu patiesībā... ministrija arī ar visu Ingrīdu Circeni bija Ārstu biedrības vāji spēlējošais fārmklubs. Mēģinājām palīdzēt, cik spējām, bet labākie spēlētāji (kā Liene Cipule) pārnāca uz mūsu līgu. Katrā ziņā ministrijā ir visai daudz labu kadru, ko es labprāt pārvilinātu.
– Kāpēc neviens negribēja uzņemties ministra amatu?
– Nē, nav tiesa. Bija daudz cilvēku, kuri gribēja uzņemties ministra pienākumus. Arī man bija ko bīdīt. Sporta terminoloģijā runājot: ja komanda netiek pleijofos, tad parasti ļauj spēlēt jaunajiem. Šajā gadījumā amatā bija jāliek kāds 30–40 gadus vecs, enerģisks cilvēks un jāļauj iespēja pierādīt sevi. Latvijas Ārstu biedrība piedāvāja jaunus, talantīgus cilvēkus, kuri jau pēc nedēļas ierēdņu durvis ar kāju atspertu vaļā un stingri paskaidrotu, kādā virzienā ir jāstrādā. Protams, ejot zāļu biznesa pavadā, koalīcija neko tādu nepieļāva. Politiķiem bija savas intereses bīdīt vajadzīgos kandidātus.
– Šodien, kad iznāks avīze, notiks biedrības prezidenta pārvēlēšana. Astoņi gadi amatā... Nav jānāk vietā kādam jaunam cilvēkam? Sakiet, kāpēc kādam vajadzētu balsot atkal par Pēteri Apini?
– Es arī patiesībā brīnos, kāpēc gan kādam vajadzētu par mani balsot...
– Labi. Prasīšu citādi: dikti gribas palikt amatiņā...?
– Ja es teikšu, ka par katru cenu, nebūs tiesa. Dažkārt kļūst par grūtu. Nedēļā iznāk septiņas darbadienas. Tu atnāc mājās, labprāt papļāpātu ar mīļoto sievieti vai kaimiņos dzīvojošajiem kolēģiem, bet jāizlasa viss, ko mīļotā ministrija radījusi sūtīšanai uz Ministru kabinetu, Saeimas garadarbi un raksti žurnālam. Žurnāls gan ir mīlestības lieta. Lielāko daļu rakstu es pasūtu. Gandrīz visus arī izlasu.
– Žurnāls jums ir kā informācijas avots, lai uzzinātu, kas jauns medicīnā.
– Vislabāk to uzzināt no avota, kas rakstīts krieviski vai angliski latviešu vārdiem un burtiem. Šādus rakstus vieglāk pārrakstīt labskanīgā latviešu valodā pašam nekā gaidīt autora labojumus. Tā tu netīši iemācies dažādas jaunas zinības. Vēl smieklīgāk ir ar konferencēm. Atšķirībā no klausītājiem, kas garlaicīgu ziņojumu laikā zālē var mierīgi sust, es sēžu uz skatuves. Lai acīs nevajadzētu likt sērkociņus, būtiskās vietas pierakstu, atzīmēju, lai būtu pietiekami kompetents, uzdodot jautājumus. Nedēļā reizi nākas pašam sagatavot kādu lekciju vai referātu, ko nolasīt. Tā, lūk, neskatoties uz strauji tuvojošos aterosklerozi, mācos katru dienu.
Esmu rediģējis vairāk nekā pussimts grāmatu, kuras latvieši sarakstījuši par medicīnu. Mani aizrauj tas, ka šeit, ārstu biedrībā, es dzirdu un lasu visu, kas nozarē notiek.
– Jūs bijāt veselības ministrs, tad Saeimas deputāts. Kāpēc dakteris Apinis pameta praktizējošo medicīnu, būdams talantīgs anesteziologs?
– Nu par to talantu es gauži neesmu pārliecināts... Varbūt varu palepoties, ka esmu anestezioloģiju iemācījis dažam tādam, kas mani tagad specialitātē ievērojami pāraudzis. Nu, piemēram, Gundars Daudze ir mans audzēknis. Patiesībā neviens pacients nav pelnījis anesteziologu uz pusslodzi. Anesteziologam nemitīgi jādzīvo savā specialitātē, visu laiku mācoties ko jaunu. Viņam jāprot momentā pieņemt lēmumu – tāpat kā basketbolistam laukumā. Intuīcijai jābūt jau muguras smadzenēs.
– Kā jūs raksturotu mūsu sabiedrību? Cik vesela vai slima tā ir?
– Latviešu cilvēkiem patīk būt slimiem. Ļoti liela daļa no mūsu slimniekiem nemaz nevēlas izārstēties.
– Pag'... kā jūs to domājat!
– Cilvēkiem pietrūkst uzmanības un rūpju. Viņiem vajag iejūtīgu attieksmi. Ja slimo, tad ciemos nāk noraizējušies bērni un darba kolēģi, bet vesels tu nevienam neinteresē. Otra lieta ir pašattaisnojums. Cilvēks saka: ak, ja es nebūtu slims, cik daudz tad varētu izdarīt... Ir tādi, kuriem vajag attaisnojumu, kāpēc viņi nevar paveikt vienu vai otru lietu. Protams, neviens nevēlas lasīt šos manus vārdus, bet pasaules pieredze liecina: 25–40% cilvēku nevēlas izārstēties; nelieto zāles; nepārtrauc smēķēt; pierijas ar taukām kūkām un sadzeras saldās kolas ar šņabi. Austrumu slimnīcā ir pacients, kas alkohola intoksikācijā neatliekamās palīdzības nodaļā gadā nonācis 85 reizes.
– Tā ir ierindas cilvēka problēma?
– Patiesībā ar šādu nedziedināmas kaites sindromu sirgst veselas tautas. Manuprāt, Latvijai raksturīga ir hroniska depresija. Esam 48. jaudīgākā ekonomika pasaulē, mašīnu parks krutāks nekā Francijā un Itālijā, bet kolektīvi vaidam. Ja nevaram paziņot, ka kādā no jomām esam sliktākie Eiropā, tad vismaz pasakām, ka ievērojami atpaliekam no igauņiem. Mēģināšu definēt: salīdzinoši ar mizerablo finansējumu, ko saņem Latvijas medicīna, mēs esam lieliski. Es teiktu: aprēķinot veselības jomā ieguldīto eiro efektivitāti, esam pat vieni no labākajiem pasaulē.
– Nuja, pie mums taču neplosās Ebolas vīruss..
– Ebolas vīruss ir pasaules iedzīvotāju kopējā slimība; cilvēce vēlas, lai to kāds pažēlo. Ir bēgļu nometnes pie Sahāras, kur daudzās paaudzēs antisanitāros apstākļos dzīvo mazēduši, netīru ūdeni dzeroši, nestrādājoši ļaudis, kas pārtiek tikai no humānās palīdzības. Ir uz šīs zemeslodes Pekina, kas smok smogā un pārdesmit miljoni nespēj paelpot. Bet katru dienu ceturtdaļmiljons cilvēku mirst no smēķēšanas izraisītām slimībām.
Redz, bet tas nav interesanti... Atraktīvāk šķiet, ka aptuveni 5000 nomirst no Ebolas vīrusa, kas patiesībā ir ļoti līdzīgs Mārburgas slimībai (man pat šķiet, ka tā ir viena un tā pati). Ar šo slimību pētīšanu neviens nopietni nav nodarbojies. Kurš gan grib ņemties ar kaut kādiem sikspārņiem vai pērtiķiem? Patiesībā Ebolas vīruss ir nevis medicīniska, bet sociāla un ekonomiska problēma. No Gvinejas un Libērijas jau šobrīd ir aizmucis viss bizness; valstis grimst fatālā nabadzībā un badā. Ļaudis meklē izeju – proti, kādi 20 miljoni var mēģināt pārvietoties bēgļu gaitās, ņemot vīrusu līdzi.
– Kas ir ieinteresēts bremzēt šo slimību apkarošanu? Ko saka sazvērestības teorija?
– Es neticu sazvērestības teorijām. Drīzāk tā ir cilvēces nepieciešamība pēc asām izjūtām. Ja nav kara, vajag briesmas Ebolas vīrusa veidā. Pasaules zāļu firmu un lielo ziņu aģentūru kapitāls ir saplūdis. Informācija vēsta, ka liela daļa Reuter kapitāla ir saistīts ar farmācijas biznesu. Kopējās radību mokās top slimību žurnālistika.
Iespējams, zāļu ražotāji ir ieinteresēti problēmu uzkurināt. Nu, piemēram, 7 miljardiem zemeslodes iedzīvotāju samācot ik dienu lietot C vitamīnu. Ja cilvēks ēd kaut nedaudz saknes, augļus un dārzeņus, viņš tāpat uzņem šo vitamīnu pietiekamā devā, bet visu tabletēto izčurā. Tomēr Zemeslodes iedzīvotāji tik un tā rij un rij dažādus vitamīnus. Jo neviens taču negrib saslimt ar Ebolu...
– Veselības ministrs Guntis Belēvičs esot sasaucis ierēdņus un paziņojis, ka Ārstniecības likums ir murgs un līdz Ziemassvētkiem tas jārada no jauna. Tas ir tiesa?
– Klāt nebiju... Taču skaidrs ir viens: likums ir gandrīz 20 gadus vecs, tas 21 reizi labots. Katrs tajā kaut ko iespraudis vai izsvītrojis. Šobrīd likums nosaka, ka vienīgais, kas atbildīgs par katra Latvijas iedzīvotāja veselību, ir kāda persona vārdā valsts budžets. Pusi no likuma aizņem psihisko slimību ārstēšanas noteikumi. Patiesībā Latvija ir bez veselības un medicīnas virslikuma. Tie būtu jārada abi reizē. Ja to uzdos darīt ierēdņiem, darbiņš ievilksies uz nākamajiem 20 gadiem. Tāpēc būtu jānolīgst divi advancēti, talantīgi cilvēki; viņiem jāsamaksā adekvāta summa un jāieslēdz telpā ar internetu, kas ļauj pieeju tikai starptautiskiem dokumentiem.
– Ministrs Belēvičs tur varētu iespundēt Apini...
– Apinis viņam būtu par dārgu.