«Man bija kādi pieci gadiņi, kad lūdzu Dievu, lai viņš man dod divriteni. Lasīju meža zemenes un no Kandavas vedu uz Majoru tirgu pārdot. Tā sapelnīju naudu vecam divritenim,» atmiņās dalās sportists Vismants Caune. Iestājoties arodvidusskolā, 14 gadu vecumā riteņbraukšana kļuva par nopietnu nodarbošanos, kaut pēc profesijas Vismants ir celtnieks un joprojām strādā būvniecībā. Kļūstot par Latvijas čempionu, 35 gadu vecumā karjera bija jānoslēdz, jo vecuma dēļ jaunu komandu vairs nevarēja atrast. «Nedomāju, ka sportisti 35 gadu vecumā ir veterāni! Tie taču ir spēka gadi! Tagad pasaules sacensībās brauc cilvēki, kuriem ir 40 gadu, un izcīna medaļas starp elites labākajiem,» uzskata Vismants. Taču 60 gadu vecumā, kad riteņbraukšanai pievērsās arī Vismanta desmit gadu vecais dēls Gatis, arī pats sportists nolēma atgriezties velosipēda mugurā.

Vismanta kuplajā ģimenē riteņbraukšana nav sveša. Sportistam vēl ir divas meitas Aiga un Dace. Dace Kaļverša ir daudzkārtēja Latvijas un PSRS čempione riteņbraukšanā. Vismanta pirmā sieva Baiba Caune bija divkārtējā pasaules vicečempione riteņbraukšanā. Sportistam ir septiņi mazbērni – dvīņi Ralfs un Elza, Toms, Anna, Estere, Linda un Matīss, kā arī mazmazbērns Otto. 11 gadu vecais mazdēls Matīss aizraujas ar BMX un ir viens no labākajiem savā vecuma grupā.

Veterāni – piemērs jaunajiem

Atsākt intensīvi braukt ar divriteni nebija viegli, bija nepieciešami pamatīgi treniņi, lai atgūtu formu. «No sākuma bija ļoti smagi, bet tagad pa desmit gadiem esmu sasniedzis pasaules līmeni,» atzīmē Vismants. Savā 71 gadā Vismants izcīnījis augstas vietas šosejas un kalnu MTB riteņbraukšanas posmos un kļuvis par 2013. gada pasaules čempionu. Taču Vismantam sirdī ir rūgtums, ka Latvijā veterānu sportisti netiek atbalstīti un par sasniegumiem klusē, jo uz sacensībām jādodas par personiskajiem līdzekļiem.

Neatkarīgās saruna ar sportistu norisinājās pirms starptautiskajām MTB riteņbraukšanas sacensībām Igaunijā 21. septembrī. Vismantam, pārstāvot komandu Salaspils/Zīriņi, izdevās izcīnīt uzvaru 90 kilometru trasē, pārspējot sīvo igauņu konkurentu Kaljū Kohu.

Pēc treniņa uz darbu

Nerimstošo spēku Vismants skaidro ar stipro veselību. «Pēc 25 pavadītajiem gadiem celtniecībā nebija viegli, bet, kad atsāku braukt, nekur vairs ne sāp, ne dur. Pēc aizvadīta treniņa varu strādāt 10–12 stundu tā, ka vakarā nejūtu aizvadīto darba dienu,» neizsīkstošo enerģiju raksturo Vismants. Sportiskais gars arī ļāvis pārvarēt veselības problēmas: «Man jaunībā bija paaugstināts asinsspiediens, kurš tagad ir normāls.

Iesnu nav bijis pēdējos piecus gadus. Bija arī spēcīgs radikulīts – tas arī pārgājis. Man nav sajūtas, ka man būtu pāri 70, ne prātā neienāk. 30–40 gadu vīru kompānijā jūtos kā starp savējiem.» Ziemā Vismants trenējas uz paša konstruēta velotrenažiera, bet vasarā ar divriteni veic 40–60 kilometru distanci dienā.

Velosipēds pret locītavu sāpēm

«Man ir vairāki draugi, kuriem sāpējušas kājas un locītavas, bet, sākot braukt ar velosipēdu, sāpes pārgājušas. Lielā vecumā labāk braukt ar divriteni nekā skriet. Velosipēds ir visiem pieejams, un 20 kilometru vienā reizē var nobraukt ikviens,» uzskata Vismants.

«Ir ļoti jādomā par pārtiku, jo ar slodzi vien nepietiek. Lietoju arī dažādus vitamīnus. Neatklāšu ko, bet trīs gadus pats gatavoju dabisku zālīšu produktu, ko man ieteica dziedniece, pie kuras devos, kad izmežģīju plecu. Iesaku arī saviem draugiem, jo tas palīdz saglabāt labu veselību, dzīvesprieku un imunitāti,» noslēpumaini saka Vismants. Meita Dace lepojas ar tēva sasniegumiem un lielo gribasspēku. «Viņš ir piemērs visiem tiem cilvēkiem, kuriem nav laika vai naudas, vai viņi sevi uzskata par veciem,» saka Dace, novēlot tētim nepadoties un turpināt kalt jaunus plānus.