Pārāk augsta pašapziņa ir kaitīga
„Pašapziņas” jēdziens mūsu prātos ir iekodēts jau desmitiem gadu, pamatojoties uz uzskata, ka cilvēkiem ar augstu pašapziņu ir labāki panākumi mācībās, vairāk draugu, noturīgākas attiecības ar draugiem. Kopumā šādi cilvēki tiek uzskatīti par pilnvērtīgākiem sabiedrības locekļiem. Šī teorija tiek popularizēta gandrīz jebkurā filmā par vidusskolniekiem. Apaļīgais un tūļīgais nūģis, kurš gadiem ilgi pacietis ņirgāšanos, atrod sevī pašapziņu tieši pirms izšķirošās vidusskolas balles (sacensībām) ekskursijas u.t.t. Pēc tam viss skolas kolektīvs pamana šīs straujās izmaiņas, un kādreizējais neveiksminieks kļūst par spicāko čali visā skolā, vēsta portāls cracked.com
Šī ideja ir apspēlēta visdažādākajās personīgās izaugsmes programmās un pašpalīdzības grāmatās, solot, ka pašapziņa ir vienīgais un galvenais līdzeklis šķēršļu un neveiksmju pārvarēšanā. Šajā neprātā ir iesaistījušās pat pamatskolas, pasniedzot bērniem pašapziņas nodarbības, jo, kā uzskata vairums amerikāņu, laimes atslēga ir pastāvīga atzinība un uzslavas par niecīgiem vai neesošiem sasniegumiem. Tad kādēļ tas viss ir muļķības? Šis, šķiet, ir viens no gadījumiem, kad saistība ir sajaukta ar cēloņsakarību. Pretēji uzskatam, ka „bērni ar labām sekmēm un lielu daudzumu draugu jūtas labi, tādēļ viņu pašapziņa ir augsta”, ir pieņemts gluži pretējs uzskats, proti, panākumu cēlonis ir augstā pašapziņa. Tādējādi šīs idejas piekritēji mēģina mācīt cilvēkus būt augstās domās par sevi bez nekāda pamatojuma, uzskatot, ka šādas augstas pašapziņas iemesli vēlāk parādīsies paši no sevis. Šīs ideoloģijas rezultāts ir bērni ar pārmērīgi augstu pašapziņu, kuriem izaugot, rodas cilvēku suga, kas lielāko daļu sabiedrības kaitina. Tas nav nekāds joks. Pētījumi liecina, ka bērni ar nepamatoti augstu pašapziņu kļūst agresīvi, ja tiek apšaubīta viņu pārākuma sajūta. Piemēram, iedomīgais Vilītis, apzinoties savus trūkumus, saņem daudz smagāku triecienu nekā resnītis Ralfs, kurš vienmēr ir uzskatījis sevi par neveiksminieku un tādēļ vairs nebaidās no izgāšanās.
Loģisks šīs problēmas risinājums būtu mācīt lietas, kas palīdz gūt panākumus (tai skaitā sociālās un saskarsmes iemaņas, stratēģijas cīņā ar stresu u.t.t.) un ļaut panākumiem celt pašapziņu dabiskā ceļā, nevis mācīt izzīst pašapziņu no pirksta, izlaižot visu pārējo.