Medikamentiem, tāpat kā cilvēkiem, ir sava biogrāfija. Daži ienāk apritē un pazūd, pirms vēl ļaudis paguvuši iegaumēt to nosaukumus, citi tiek lietoti ilgāku laiku, līdz to vietā nāk modernāki preparāti, vēl citi izrādās noderīgi vairākām lietotāju paaudzēm. Tāds nenoliedzami ir aspirīns. Daudzi zina arī tā ķīmisko nosaukumu – acetilsalicilskābe.
«Aspirīns ir pierādījis savu stabilitāti,» atzīst Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers Sirds un asinsvadu klīnikas virsārsts Aldis Strēlnieks. «Par to veikts daudz pētījumu, aptverot ļoti lielu pacientu skaitu, taču aspirīns joprojām tiek pētīts dažādos rakursos un, es domāju, ka tam tiks atklātas vēl jaunas indikācijas.»
Mazliet vēstures Viela, ko satur vītolu mizas un kas spēj mazināt iekaisumu un remdēt sāpes, aprakstīta jau Senās Ēģiptes papirusos un Senās Ķīnas rakstu avotos, to pazinis Hipokrats un citi slaveni senlaiku ārsti. Acīmredzot runa ir par salicilātu. Bet aspirīna pirmsākumi mūsdienu izpratnē meklējami 1897. gadā, kad jaunais zinātnieks Dr. Fēlikss Hofmans Baiera laboratorijā Vupertālē sintezē pirmo ķīmiski tīro acetilsalicilskābi, kas iegūst nosaukumu «aspirīns». 1899. gada 6. martā tirdzniecības marka Aspirin tiek reģistrēta patentu birojā Berlīnē, tātad var uzskatīt, ka šogad aspirīnam ir apritējuši 115 gadu. Pirmās aspirīna tabletes patentē Amerikā 1900. gadā, un līdz ar to sākas aspirīna uzvaras gājiens pasaulē. Sākotnēji tas pazīstams kā pretsāpju un pretdrudža līdzeklis, bet 1950. gadā parādās pirmās publikācijas, kurās aprakstīta aspirīna spēja novērst atkārtotu miokarda infarktu. 1971. gadā farmakoloģijas profesors Džons Veins publicē acetilsalicilskābes darbības mehānisma izpētes rezultātus. 1982. gadā zinātnieks par savu darbu saņem Nobela prēmiju. Ar savu spēju šķidrināt asinis aspirīns iegūst arvien plašāku lietotāju loku. 1993. gadā Vācijas tirgū sevi piesaka jauns firmas Bayer zīmols Aspirin Cardio – mazo devu aspirīns infarkta un insulta profilaksei. 1994. gadā tiek publicēti 300 aspirīna pētījumu metaanalīzes rezultāti, kas aptver 140 000 pacientu. Dati liecina, ka tad, ja cilvēki līdz 70 gadu vecumam regulāri katru dienu lietotu aspirīnu mazās devās, mirstība ar sirds un asinsvadu slimībām jūtami samazinātos.
Aspirīns – antiagregants
Lai arī aspirīns sākotnēji tika radīts un plaši lietots kā pretsāpju līdzeklis, droši vien daudzi būs dzirdējuši formulējumu, ka aspirīnam piemīt antiagreganta īpašības. Ko tas nozīmē? «Tā ir aspirīna īpašā iedarbība uz vienu no vissvarīgākajiem asins šūnu veidiem – trombocītiem. Iedarbojoties uz šīm asins plātnītēm, aspirīns panāk, ka turpmāko septiņu dienu laikā – visā trombocīta dzīves laikā – šīs šūniņas vairs savā starpā nesalīp, un tam ir būtiska nozīme, ja asinsvados ir aterosklerotiskas izmaiņas, kuru dēļ asinsvads šķērsgriezumā ir sašaurinājies un tur var veidoties trombi,» skaidro A. Strēlnieks.
Mazo devu aspirīns, tautā dēvēts arī par «sirds aspirīnu», ir plaši lietojams medikaments sirds un asinsvadu slimību profilaksei. Dažkārt cilvēkiem šķiet – ja jau tas ir bezrecepšu medikaments, tad to var iegādāties un lietot, kā iepatīkas. «Nodarboties ar pašārstēšanos ir aplami,» norāda A. Strēlnieks. «Ir arī gadījumi, kad aspirīnu nedrīkst lietot, piemēram, ja ir nopietnas kuņģa un zarnu trakta slimības, kas norisinās ar asiņošanu, atsevišķiem pacientiem var būt alerģiska reakcija. Terapijas nepieciešamība un iespējamība jebkurā gadījumā jāizvērtē ārstam.»
Primārā profilakse
Par sirds un asinsvadu slimību primāro profilaksi ir runa tad, ja cilvēkam nav bijušas nopietnas sirds un asinsvadu slimības, piemēram, miokarda infarkts vai insults, un viņš vēlas pēc iespējas izvairīties no tām arī turpmāk. Par to der padomāt un konsultēties ar ārstu ikvienam pēc 60 gadu vecuma. Medicīniskajā literatūrā minēti dati, ka aspirīna profilaktiska lietošana samazina infarkta un insulta risku, kā arī mirstību ar sirds un asinsvadu slimībām. «Primārās profilakses trūkums lielā mērā vainojams pie tā, ka daudzi cilvēki nonāk līdz ļoti nopietnām sirds un asinsvadu patoloģijām,» saka A. Strēlnieks. «Primārā profilakse nav tikai aspirīna lietošana, tas ir nopietns pasākumu komplekss, kurš ietver sabiedrības, tajā skaitā medicīnas darbinieku, izglītošanu, rosina pievērsties pareizam uzturam un veselīgam dzīvesveidam. 21. gadsimts ir iezīmīgs ar to, ka ateroskleroze kļuvusi par vienu no nopietnākajām problēmām. Mēs nevaram atgriezties tādā stāvoklī, kad aterosklerozes nav, bet mūsu uzdevums ir vairāk vai mazāk kavēt šos procesus, lai tie nebūtu tik strauji, ar tik smagām sekām, kā mēs redzam diendienā slimnīcu palātās. Nav jau tā, ka ikvienam cilvēkam nepieciešams uzreiz sākt masīvu preventīvu terapiju. Tas darāms tikai tad, ja ir stingri noteiktas indikācijas. Viena no svarīgākajām pacientu kategorijām, kuriem tas vajadzīgs un kuriem jāvelta īpaša uzmanība, ir cukura diabēta slimnieki. Tādu mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz, sevišķi 2. tipa cukura diabēta pacientu. Ateroskleroze un cukura diabēts ir ļoti nelabvēlīga kombinācija, jo diabēts veicina aterosklerozes progresēšanu. Otra kategorija, kuriem nepieciešama preventīva terapija, ir cilvēki ar primāru arteriālu hipertensiju. Daudzi no viņiem asinsspiedienu kontrolē nepietiekami, un tas var novest pie bēdīgām sekām. Viņiem primārā profilakse un aspirīna lietošana būtu īpaši svarīga.»
Sekundārā profilakse
Sirds un asinsvadu slimību sekundārā profilakse ir tad, ja cilvēks jau ir pārcietis kādu nopietnu kardiovaskulāru notikumu – viņam ir bijis miokarda infarkts, galvas smadzeņu asinsrites traucējumu epizode vai perifēro artēriju slimība. Sirds aspirīna pareiza un disciplinēta lietošana tā, kā noradījis ārsts, var efektīvi palīdzēt novērst tālāko slimības progresu, mazināt atkārtota infarkta, insulta un arī kāju amputācijas risku. Pacienti nereti jautā, cik ilgi sirds aspirīns būs jālieto. «Parasti tā ir terapija visa mūža garumā,» saka kardiologs. «Lai arī aspirīna iedarbība uz trombocītiem ilgst visu trombocīta dzīves laiku, organismā ik brīdi rodas atkal jauni trombocīti un iet bojā vecie. Tāpēc aspirīna tabletīte jālieto regulāri vienreiz dienā. No rīta vai vakarā – nav tik svarīgi.»
Jāpiebilst, ka jebkuras zāles ir svarīgi lietot saziņā ar savu ārstu. Dakterim jāzina, ja aspirīns izraisa kādas blakusparādības, piemēram, dedzināšanu kuņģī. «Lielajā acetilsalicilskābes preparātu klāstā, ko piedāvā farmācija, patiešām var apjukt,» atzīst A. Strēlnieks. «Svarīgi ir lietot tos preparātus, kuri pēc iespējas mazāk kairina kuņģi. Mans ieteikums: izvēlēties aspirīnu, kurš šķīst nevis kuņģī, bet tievajās zarnās. Tā ir medikamenta forma, kas speciāli veidota tā, lai nekairinātu kuņģi, līdz ar to labāka ir arī pacienta līdzestība. Bieži vien ģimenes ārsti, nozīmējot šīs zāles, pietiekami neuzsver, ka tās ir jālieto tukšā dūšā, nevis pēc ēšanas. Zarnās šķīstošajām tabletēm ir īpaši svarīgi nokļūt tukšā kuņģī, lai netraucēti izietu tam cauri un sāktu savu iedarbību tievajās zarnās.».