Viņi viens ar otru nerunā, pat neskatās viens uz otru. Kad viens ierodas uz treniņu, tad otrs atbrīvo treniņtelpas. Nav noslēpums, ka divi Latvijas šķēpmešanas spices sportisti Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals, jau pasen ir "uz nažiem".
Abi ir medaļu pretendenti, un abi ir aptuveni vienlīdz spēcīgi. Kāpēc tāds naids, un kā tas sākās?
Polšu nedzer, makšķerēt nebrauc
«Nerunājam un nesveicināmies. Pat nezinu, kāpēc. Izskatās, ka Aināram ir zvaigžņu slimība, kas sākās jau pirms Pekinas,» pēdējā intervijā «Sporta Avīzei» atzina Vadims Vasiļevskis. Viņš nenoliedz, ka abu starpā bijušas saķeršanās, bet uzsver: «Ja ir normāli džeki, paņem un izkaujas vai izdzer polšu. Un miers! Nē, nav miera, cilvēks ir tā uzēdies, ka nemaz virsū neskatās, iet garām kā mietam, nesveicinās. Nav variantu.»
Kā saķeršanās piemēru Vasiļevskis min atgadījumu pērn decembrī nometnē Tenerifē. «Mēģināju atrast sapratni ar Aināru, piedāvāju aizbraukt kopā pamakšķerēt. Nē, nē, varbūt braukšot, tad jau redzēšot. Nekādas konkrētas atbildes. Piedāvāju braukt kopā, nav ko pa vienam vazāties apkārt. Nākamajā dienā uzzināju, ka viņš viens pats aizbraucis makšķerēt. Un ne jau viņš, bet trenerīte [Valentīna Eiduka] pateica. Varbūt Ainārs nevar pārdzīvot, ka metu tālāk? No sportiskā viedokļa raugoties, ir forši, ka grupā ir divi konkurenti, bet privātajā dzīvē... Tās pašas nometnes. Johaidī, esam taču kopā, varam divatā aiziet kaut kur padauzīties. Nē, man viss ir jādara vienam pašam. Tāds viņam raksturs. Pēc šādas loģikas man vajadzēja būt niknam uz Torkildsenu un Pitkameki, kuri mani regulāri vinnē, un ar viņiem nesveicināties. Katram cilvēkam ir savs raksturs, arī man, bet ne līdz tādam līmenim,» spriež šķēpmetējs.
Cieš arī trenere
Runājot par raksturiem, visi, kas vien abus sportistus pazīst, atzīst – tie nav no vieglajiem. Vasiļevskis – ātrs un eksplozīvs, Kovals – izcili stūrgalvīgs. «Abi divi ir lieli, abi olimpiskie medaļnieki, neviens negrib būt piekāpīgāks, bet es viņiem abiem pa vidu ciešu visvairāk,» intervijā portālam «esports.lv» paudusi abu trenere Valentīna Eiduka. «Domāju, ka viņiem pašiem nav patīkami. Esmu mēģinājusi viņus salabināt, bet man tas nav izdevies. Viņi atbildējuši: «Ko jūs, mēs taču neesam mazi bērni!» Viņi nepadomā, ka man tas ļoti traucē. Pirmkārt, man ir daudz garāka darbdiena, jo abi reizē trenēties nenāk. Nevaru nostāties arī viena vai otra pusē, bet situācija man ir ļoti nepatīkama. Viņiem nav jābučojas, bet reizēm treniņā vajag uztaisīt mačus lodes grūšanā, lekšanā vai sprintā. Tagad tas nav iespējams, bet tas dotu azartu un nāktu par labu arī šķēpa mešanai. Ir arī mazliet tukši treniņi...» viņa atzīst.
Arī trenere stāsta, ka «Vadims jau teica – būtu abi izkāvušies, pasūtījuši viens otru tālāk, izdzēruši polšu, un nākamajā dienā atkal viss būtu kārtībā. Tā starp čaļiem notiek! Ainārs ir ietiepīgāks, bet Vadims, domāju, jau sen būtu salīdzis mieru. Ainārs acīmredzot ir par kaut ko ļoti apvainots. Tā tas varētu būt, ja viņam sievu atņemtu (sirsnīgi smejas), bet ne jau tāpēc, ka kaut kas ne tā ierakstīts vai kāds kādu nav apsveicis. Bērnišķīga viņiem tā padarīšana.»
Ar bērnišķību, bet, iespējams, arī ar to pašu Vasiļevska zvaigžņu slimību saistās vēl kāds gadījums. Kad Kovals atgriezās Latvijā ar olimpisko sudraba medaļu kaklā, interviju ar viņu mēģināja sarunāt žurnāls «Klubs». Liels bija žurnālista pārsteigums, kad, atbildot uz tālruņa zvanu un noklausoties lūgumu pēc intervijas, cilvēks Kovala balsī paziņoja, ka... viņš nemaz nav Kovals. Par līdzīgu izlēcienu var uztvert arī Aināra Kovala uzvedību Gada balvas sportā pasniegšanas pasākumā, kur, ieraugot tuvojamies fotogrāfu, Kovals uzmauca galvā žaketi.
Nerunā jau piecus gadus
Īsto domstarpību laiku un iemeslus nezina (bet varbūt arī nevēlas izpaust) pat abu atlētu trenere Valentīna Eiduka. Intervijā tam pašam «esports.lv» viņa, jautāta par konfliktu, atbildēja diezgan vispārīgi: «Domāju, ka nedaudz vainīgi ir žurnālisti. Kāds varbūt uzrakstījis, ka bijušas sacensības, Ainārs nav apsveicis Vadimu vai otrādi. Ar žurnālistu palīdzību viņi ir savesti ragos (smejas).»
Nav izslēgts, ka trenere ar to domāja bēdīgi slaveno faktu, ka Vasiļevskis Kovalu neapsveica ar olimpiskā sudraba iegūšanu Pekinā, kas tiešām tika plaši aprakstīts un pat atzīts par gada vilšanos sportā, tomēr diezin vai tas varētu būt īstais iemesls. Galu galā, ja Vasiļevskis tiešām atteicās paspiest sāncensim un komandas biedram roku, tas nozīmē, ka starp viņiem konflikts jau bijis sen. Arī citi sporta pasaulei tuvu stāvoši apliecina – domstarpības ilgst jau gadiem.
Šķetinot vēstures pavedienu, šķiet, ka strīda saknes varētu būt meklējamas kaut kur 2004. gadā. Vismaz līdz tam laikam, kā atceras bijušais »VZ« žurnālists Ilmārs Stūriška, abiem attiecības bijušas normālas. Viņš arī neizslēdz, ka tieši ar kādu rakstu »VZ« abu attiecības sākušas plaisāt. Runa ir par 2004. gada Latvijas olimpiādi, kurā abi šķēpmetēji cīnījās par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Atēnās. Uzvarēja Kovals, kurš pēc tam intervijā pauda prieku ne tikai par to, ka brauks uz olimpiādi, bet arī par to, ka uzvarējis Vasiļevski. Vēlāk gan viņš lūdzis to intervijā neiekļaut, taču darba karstumā autoram tas aizmirsies. Tas izraisījis abu pirmās domstarpības, lai gan vidusmēra cilvēki diezin vai par tādiem sīkumiem apvainotos. Katrā ziņā ar Stūrišku, kurš ir viņa skolasbiedrs, Kovals kopš tā laika (5 gadus!) vairs nesarunājas, ja vien par sarunu nesauc piesolīšanu sadot «pa purnu»...
Varbūt beidzot salīgs mieru?
Piektdien, 21.augustā, abi sportisti startēs kvalifikācijas sacensībās un, ja Dievs dos, svētdien arī finālā. Katrā ziņā vienam no viņiem būs labāks rezultāts nekā otram. Tad arī redzēsim, vai viņi spēs pārvarēt muļķīgas ambīcijas, un varbūt beidzot sniegs viens otram roku.