Dreģe, filmējoties "Vella kalpos", kritusi no zirga, Indriksone lēkusi no karietes
Šī gada pirmās dienas vakarā LTV piedāvāja «Vella kalpu» renovēto versiju – kritiķu pretrunīgi vērtētajai, bet tautas mīlētajai filmai, kas bija režisora Aleksandra Leimaņa un Rīgas Kinostudijas pirmais mēģinājums uzņemt vēsturiski muzikālu kostīmfilmu, apritējuši jau vairāk nekā četrdesmit gadu.
Aktieriem, kas tajā filmējušies, šī filma palikusi spilgtā atmiņā uz visu mūžu.
Filmā pa taisno no kūts
Aktrisei Olgai Dreģei (viņai filmā bija vella kalpa Pētera draudzenes, daiļās Annas loma) «Vella kalpi» bijuši avanss visam radošajam mūžam. «Man, vienkāršai lauku meitenei, no skaistās Madonas puses taisnā ceļā no kūts tikt ne tikai uz Rīgu, bet vēl arī filmēties šādā kino bija sapņa piepildījums. Visi šie trīs gadi kopā ar tik brīnišķīgiem aktieriem! Tas man bija skaists notikums visam mūžam. Labprāt vēl tagad pati laiku pa laikam paskatos šo filmu,» »VZ« atzina Dreģe.
Mīļākās epizodes ir pašas pirmie kadri. «Atceros pirmās dienas, kad filmēšanās notika Tallinā – jau piecos no rīta filmējām rudzu laukā. Ļoti patīk arī deju kadri krogā. Un, protams, visas tās jāšanas un skriešanas. Bijām tā satrenējušies, ka mums piedāvāja pat piedalīties sacensībās. Atceros, ka tepat Biķernieku mežā filmēšanās laikā kritu no zirga... Labi, ka galvā bija ķivere. Skatītājs jau to tā nemana, bet patiesībā filmēšanas laikā bija ļoti daudz bīstamu un asu momentu, bet manī bija daudz kaisles un pārgalvības,» atminas Olga Dreģe.
Varētu arī pēc 40 gadiem
Tāpat kā pirms četrdesmit gadiem, arī tagad Dreģe spējot izdarīt daudz. «Šodien jūtos varoša, tāpat varu jāt ar zirgu. Dzīvoju ar savas dzimtas stiprajiem gēniem un stipro aktieru paraugiem. Nepakļaujos negācijām. Nesen divas meitenes piezvanīja pie durvīm un prasīja – kā sagaidu jauno gadu, ar pesimismu vai optimismu? Nu kāds pesimisms?! Kara mums nav, bērni aug. Stiprums jāmeklē savos senčos, nedrīkst ļauties trakajiem maldu vējiem. Manam mazdēlam Justam pavasarī būs jau pieci gadi, un priecīgi kopā mācāmies dzejoļus. Nupat aizgājušajā gadā ļoti savainoju kāju, bet ar optimisma palīdzību tiku galā – jau trešajā nedēļā ar kruķiem biju koncertā Kolkā. Maks bija nozagts, bet tagad visi veikali un aptiekas pieteikušies atjaunot man atlaižu kartes. Nupat teātrī iestudējam vienu vecu ļaužu lugu, kur dziedāsim vecās dziesmas. Jūtos ļoti labi gan starp jaunajiem, gan starp savas paaudzes kolēģiem. Jaunie puikas mani no rīta teātrī sabučo uz abiem vaigiem. Esmu laimīga! Neņemu ķibeles galvā, lidoju tām pāri.»
Bijusi režisora privātais šoferis
Aktrisei Baibai Indriksonei (filmā krogusmeita Lēne) no «Vella kalpu» filmēšanas laika visspilgtāk atmiņā palikusi omulība, kas valdījusi uzņemšanas laukumā. «Es dzīvē biju blakus ļoti gudram cilvēkam, savam vīram Aleksandram Leimanim, kurš bija ļoti aizrāvies ar filmas radīšanu. Uz filmēšanām ar mums kopā brauca arī mūsu septiņgadīgais dēls, un man viņiem abiem bija jāsagādā arī kaut cik normāli eksistences apstākļi. 1969. gads man vispār bija ļoti aizņemts, jo tad es apguvu arī braukšanu. Man bija jāizvēlas – vairāk pievērsties jāšanas treniņiem vai auto. Tā nu Leimanis tika pie sava privātā šofera. Skaidri atceros, kā viena pati pirmo reizi braucu ar mašīnu. Filmas sākumā redzamas degošas mājas, un, kad tikko biju dabūjusi vadītāja apliecību, braucu skatīties, kā filmē šo kadru,» »VZ« stāsta Indriksone.
Mazbērni skatījās mutes pavēruši
Viens no filmas mīļākajiem skatiem Indriksonei saistās ar ainu, kurā viņai jāieliek karietē grozs, jāpabrauc un pēc tam jālec nost. «Filmējot jau tā gadās, ka kaut ko nokavē vai nepaspēj, tā bija arī Tukumā, kur tika filmēti daudzi skati. Viss it kā pabeigts, bet vēl nav nofilmēts mans skats ar grozu un karieti. Mani no teātra burtiski izzaga šī viena kadra filmēšanai. Kamēr filmējām, pēkšņi sāka krist pirmais sniegs... Tas krita uz manām kailajām krūtīm un kusa,» atceras aktrise. Savukārt filmā «Vella kalpi Vella dzirnavās» mīļākā ir epizode, kurā tiek izpildīta pavāra dziesma. ««Vella kalpus» jau bieži rāda televīzijā, cilvēkiem patīk tās delverības un bravūrīgums. Zēniem patīk kautiņi, un te to ir daudz, meitenes interesē smuki tērpi un koķetēšana – arī tas filmā ir. Te ir liela režisora fantāzija un viņa palīgu izveicība, spējot realizēt dažādus trikus un ieceres. Un ir lielisku aktieru plejāde! Laikā, kad mazbērni bija mazi, atlika tikai ieslēgt «Vella kalpus», un mājās uzreiz bija klusums. Viņi sēdēja un pavērtām mutēm vēroja visas filmas izdarības.»
Atkal tapusi jauna
Indriksonei esot sajūta, ka «Vella kalpu» filmēšana notikusi nevis pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, bet nupat, nupat. «Pašiem jau liekas, ka esam tādi paši kā toreiz! Filmā bija skats, kad baznīcā pa priekšu iet mazs zēns un meitene un kaisa ziedus. Nezinu, kā tagad izskatās tā meitene, bet, kad redzu, kā mans dēls [baletdejotājs Aivars Leimanis] no tā mazā zēna izaudzis par solīdu vīrieti, saprotu, ka liels laiks ir pagājis. Arī daudzi lieliski aktieri, kas filmā piedalījās dažāda lieluma lomās, jau ir aizgājuši.»
Taujāta, kāds ir bijis priecīgākais notikums viņas pašas dzīvē aizvadītajā gadā, Indriksone priecīgi atbild: «Tas, ka tagad staigāju bez spieķa. Esmu atkal jauna! Daktere man ir nākusi palīgā, un nu atkal varu braukt, kur vien gribu!»