Sieviete mirst zem vilciena rite­ņiem, dzī­vesbiedrs izdara pašnāvību

Mē­ne­ša lai­kā Liel­vār­des no­va­da «Plē­su­mu» mā­jas pie­mek­lē­ju­šas di­vas tra­ģē­di­jas: zem vil­cie­na ri­te­ņiem mi­ru­si 62 ga­dus ve­cā Va­li­ja, bet pēc tam paš­nā­vī­bu iz­da­rī­jis sie­vie­tes 60 ga­dus ve­cais dzī­ves­draugs Pē­te­ris.

Pa­zūd pat abi ka­ķi

Die­nā, kad »VZ« ie­ro­das Liel­vār­des no­va­da «Plē­su­mos», mā­jās ir vien pār­is kai­mi­ņu, pā­rē­jie de­vu­šies uz dar­bu. Ār­ēji ne­ci­la­jā div­stā­vu ēkā ir as­to­ņi div­is­ta­bu dzī­vok­ļi bez ēr­tī­bām. Pa­galms ir plašs, ta­jā ir daudz da­žā­du pa­līg­ēku. Vie­nā pa­gal­ma stū­rī ple­šas ābeļ­dārzs, ko­ki jau bei­gu­ši zie­dēt, vien re­tu­mis pa­ma­nāms kāds ābeļ­zieds. «Kad mēs pēc kol­ho­za sa­bruk­ša­nas zem­i pri­va­ti­zē­jām, tā sa­ga­dī­jās, ka tie­ši Va­li­jai ti­ka tā ze­mes da­ļa, uz ku­ras bi­ja ābeļ­dārzs. Un šo­gad, kaut Va­li­jas vairs ne­bi­ja, tas tik skais­ti zie­dē­ja,» no­trau­šot asa­ras, sa­ka «Plē­su­mu» ie­mīt­nie­ce Te­rē­za. Aug­ļu ko­ku īpaš­nie­ce bi­ju­si lā­ga sie­vie­te un ne­kad nav lie­gu­si cie­nā­ties ar ābo­liem. «Ar­vien ne­spē­ju aiz­mirst tās šaus­mas, kas ar Va­li­ju un Pē­te­ri no­ti­ka! Mums vi­siem mā­jas ie­dzī­vo­tā­jiem tas ir šoks, kur tik pēk­šņi tā var aiziet di­vi cil­vē­ki! Vi­ņi te ko­pā no­dzī­vo­ja 12 ga­du. Abi bi­ja ve­se­li un stip­ri, vi­ņi pat ne­zi­nā­ja, kur ir ap­tie­ka un kas ir zā­les, ie­dzē­ra no sa­vas glā­zī­tes, un viss bi­ja kār­tī­bā,» sa­ka Te­rē­za. Sil­ta­jā lai­kā Pē­te­ris un Va­li­ja dzī­vok­lī uz­tu­rē­ju­šies maz, pār­sva­rā lai­ku pa­va­dī­ju­ši pa­šu cel­ta­jā ār­a vir­tu­vē – za­ļā ko­ka bū­dā, kur va­rē­ja gan ve­ļu iz­maz­gāt, gan pa­ši no­maz­gā­ties, gan arī ēst pa­ga­ta­vot. Ta­gad na­miņš aiz­slēgts un arī dzī­vok­lī ne­vie­na nav. «In­te­re­san­ti, ka Pēc Pē­te­ra un Va­li­jas nā­ves pa­zu­da arī vi­ņu abi ka­ķi. Mel­nais pa­zu­da uz­reiz pēc Va­li­jas aizie­ša­nas, bet pe­lē­kais pēc Pē­te­ra paš­nā­vī­bas. Esam vi­sur iz­mek­lē­ju­šies un iz­sau­ku­šies – nav, un viss,» brī­nās kai­mi­ņie­ne.

Aiz­mi­gu­si uz slie­dēm

Va­li­jai lik­te­nīgs bi­ja 12. ap­rī­ļa va­kars, kad vi­ņa bi­ja de­vu­sies ār­pus mā­jas. Kai­mi­ņi ne­slēpj, ka gan Va­li­ja, gan Pē­te­ris vi­sai daudz lie­to­ju­ši al­ko­ho­lu. «Bet tā vi­ņi bi­ja ļo­ti la­bi cil­vē­ki, mie­rī­gi dzī­vo­jām bla­kus. Va­li­ja vien­mēr pa­lī­dzē­ja, kam va­ja­dzē­ja un va­rē­ja, nā­ca pa­lī­gā sie­nu grābt, ne­at­tei­ca arī kar­tu­pe­ļu tal­kās,» sa­ka Te­rē­za. Ie­spē­jams, lik­te­nī­ga­jā va­ka­rā Va­li­ja de­vu­sies pēc kār­tē­jās grā­dī­gā pu­de­les. «Plē­su­mi» no dzelz­ce­ļa at­ro­das vien pār­simt met­ru at­tā­lu­mā, līdz slie­dēm caur zie­do­šām pļā­vām un ne­lie­liem krū­mā­jiem ved stin­gri ie­mī­ta ta­ci­ņa. Vie­tē­jie šo tais­nā­ko ce­ļu uz vei­ka­lu un au­to­bu­sa pie­tu­ru, šķēr­so­jot slie­žu ce­ļus tam ne­pa­re­dzē­tā vie­tā, iz­man­to jau ga­du des­mi­tiem. Sa­ska­ņā ar ofi­ci­ālo in­for­mā­ci­ju ap pulk­sten 22 sie­vie­ti dzelz­ce­ļa Rī­ga – Krust­pils 54. kilo­met­rā no­trie­ca dī­zeļ­vil­ciens. Vi­ņa, bū­da­ma al­ko­ho­la rei­bu­mā, bi­ja aiz­mi­gu­si uz slie­dēm. «Ar­vien ne­sa­pro­tu, kā tas ga­dī­jās, tā bi­ja ne­jau­šī­ba. Va­li­ja gal­vu kā uz spil­ve­na bi­ja no­li­ku­si uz be­to­na bal­stiem, uz ku­riem tu­ras slie­des. Uz­zi­nā­jām par ne­lai­mi nā­ka­ma­jā rī­tā. At­brau­ca arī Va­li­jas dēls, vi­ņam bi­ja jā­pie­dzī­vo kas šaus­mīgs – viņš la­sī­ja no slie­dēm mam­mas sma­dze­nes un ma­tus. Jā, viņš pats tur vi­su vā­ca un tī­rī­ja,» Te­rē­za sa­trauk­ti stās­ta. «Es tai vie­tai ar­vien ne­va­ru pa­iet ga­rām, uz vei­ka­lu eju pa tā­lā­ko ce­ļu.»

Pa­kā­ries pie dzī­vok­ļa dur­vīm

Pēc Va­li­jas nā­ves Pē­te­ris sa­šļu­cis pa­vi­sam, ar kai­mi­ņiem ne­esot ru­nā­jies un gri­mis ar­vien lie­lā­kā al­ko­ho­la at­ka­rī­bā. «Pē­te­rim Va­li­jas nā­ve bi­ja mil­zīgs pār­dzī­vo­jums, viņš ne­bi­ja spē­jīgs pat ru­nāt, ti­kai pa­me­ta ar ro­ku svei­cie­nu un gā­ja tā­lāk. «Es vairs ne­spē­ju dzī­vot,» tā viņš reiz iz­me­ta,» at­ce­ras kai­mi­ņie­ne Te­rē­za. To­mēr ne­vie­nam nav ie­nā­cis prā­tā, ka vī­rie­tis va­rē­tu lab­prā­tī­gi šķir­ties no dzī­ves. Vēl 9. mai­jā Pē­te­ris no­svi­nē­jis sa­vu 60. dzim­ša­nas die­nu, bet 14. mai­ja va­ka­rā jau bi­ja mi­ris. Arī viņš, tā­pat kā Va­li­ja, aiz­gā­jis mū­žī­ba ap des­mi­tiem va­ka­rā. To­va­kar kai­miņš Zie­do­nis, at­grie­zies mā­jās, kon­sta­tē­jis, ka bei­gu­šies sēr­ko­ci­ņi, un iz­lē­mis tos pa­lie­nēt no Pē­te­ra. «Viņš at­vē­ra ār­dur­vis, bet Pē­te­ris tur pre­tī – pa­kā­ries kāp­ņu­tel­pā pie dzī­vok­ļa dur­vīm,» šaus­mi­nās kai­mi­ņie­ne. Vi­ņa arī pa­rā­da vie­tu, kur uz vie­nas no dau­dza­jām nag­lām, kas ti­ku­šas iz­man­to­tas par drēb­ju pa­ka­ra­ma­jiem, līdz­ās virs­ja­kai un so­mai ka­rā­jies vī­rie­ša ķer­me­nis. Pē­te­ris bi­ja pa­kā­ries auk­lā, ku­ru iz­man­to cu­ku­ra mai­su aiz­sie­ša­nai, auk­lu pa­ņē­mu­ši po­li­cis­ti, bet tuk­šais cu­ku­ra maiss ar­vien stāv sie­nas ni­šā virs nag­lu rin­das. «Zie­do­nis skrē­ja uz bla­kus mā­ju, jo mēs jau vi­si gu­lē­jām, tur cil­vē­ki pa­lī­dzē­ja iz­saukt ātr­o pa­lī­dzī­bu un po­li­ci­ju. Vi­ņi te strā­dā­ja kā­du pus­ot­ru stun­du,» teic kai­mi­ņie­ne.

Pa­dēls pa­vē­lē­ja iz­vāk­ties no mā­jok­ļa

Po­li­ci­ja tur­pi­na iz­mek­lē­ša­nu, bet kai­mi­ņi at­zīst, ka drī­zāk ne­vis lie­lā mī­les­tī­ba pret dzī­ves­bied­ri Pē­te­ri ie­dzi­nu­si ka­pā, bet gan ne­spē­ja tikt ga­lā pa­šam ar sa­vu dzī­vi. «Pē­te­ris bez Va­li­jas ne­kas ne­bi­ja – vi­ņa sa­ņē­ma pen­si­ju, vi­ņai pie­de­rē­ja dzī­vok­lis, vi­ņai bi­ja skaists dārzs, vi­ņa to vī­rie­ti uz­tu­rē­ja, bet vi­ņam ne­bi­ja ne­kā – pat pa­ses,» at­klāj kai­mi­ņi. To­mēr Pē­te­ra paš­nā­vī­bas sa­ka­rā ir kas tāds, ko kai­mi­ņi ne­grib no­klu­sēt, pro­ti, pēc Va­li­jas aizie­ša­nas sie­vie­tes dēls Pē­te­rim iz­vir­zī­jis ul­ti­mā­tu, ka viņš mā­tes dzī­vok­lī vēl var pa­likt 40 die­nas un tad vi­ņam tas jā­at­stāj. «22. mai­jā bei­dzās no­lik­tais ter­miņš. Vi­ņam ne­bi­ja kur iet. Vi­ņam gan pa­šam ir di­vi dē­li – viens dzī­vo An­gli­jā, otrs Lat­vi­jā, bet vi­ņiem ne­bi­ja īpa­šu kon­tak­tu un at­tie­cī­bu. Tie­sa, bē­res tē­vam gan vi­ņi no­or­ga­ni­zē­ja,» teic kai­mi­ņie­ne. Sa­vu­kārt ar Va­li­jas dē­lu Pē­te­rim jau ie­priekš bi­ju­šas ne­sa­ska­ņas tie­ši dzī­vo­ja­mās pla­tī­bas dēļ. «Va­li­jas dēls ir go­dīgs un labs cil­vēks. Viņš mam­mu ap­cie­mo­ja ne­re­ti pat di­vas rei­zes ne­dē­ļā, pa­lī­dzē­ja vi­ņai arī fi­nan­si­āli. Vi­ņiem abiem bi­ja ne­sa­pra­ša­nās, Va­li­jas dēls bie­ži dzi­na Pē­te­ri ār­ā,» zi­na teikt Te­rē­za. «To­mēr Va­li­jas dēls nav vai­nīgs no­ti­ku­ša­jā, jo tas ta­ču ta­gad ir vi­ņa dzī­vok­lis, bet, ja Pē­te­ris te pa­lik­tu dzī­vot, kas mak­sā­tu par elek­trī­bu un ci­tiem saim­nie­cis­kiem iz­de­vu­miem?»