Kā 1. aprīlī izjokots Grigalis, Busulis, Leimane un Baļčunaite
Saskarties ar izjokošanu var ne tikai 1. aprīlī: vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki sarunā ar »VZ« atzīst, ka prātā visvairāk palikušas izjokošanas tieši citās dienās un parasti tās beigušās ar kopīgu izsmiešanos.
Busulis uz skolu dodas trijos naktī
Mūziķis Intars Busulis:
«Mūzikas koledžas laikos Ventspilī dzīvoju kopmītnēs. Trešajā istabiņā bijām trīs puiši. Režīms bija tāds, ka pa naktīm apkārt staigāt nedrīkstēja. Vienu rītu istabiņas biedri mani modina, ka jāiet uz skolu. Pieceļos, eju dušā, aktīvi mazgāju zobus, puiši vāra kafiju, normāla rīta atmosfēra, tikai mazliet kaut kā tāda sajūta, ka neesmu izgulējies, bet tam īpaši nepievēršu uzmanību. Grasos jau doties uz skolu, kad satieku komendanti, kura visai pikti man jautā, kāpēc pa nakti staigāju apkārt un vai tad man rīt uz skolu nemaz nav jāiet. Bija trīs naktī... Tas mums tajā laikā bija tāds normāls humors. Man jau joki patīk. Ne reizi vien saderējām uz kaut ko, un tad zaudētājam bija plikām kājām pa sniegu jāaiziet līdz Ventai, jāielec iekšā un jāatnāk atpakaļ. Tagad droši vien es tā vairs nedarītu, bet toreiz bija jautri.»
Kā Leimanas draudzene neaizlidoja uz Vāciju
Baletdejotāja Elza Leimane:
«Ļoti mīļi mani izjokoja laba draudzene. Viņa kopš baletskolas otrā kursa pārsvarā dzīvo un strādā Vācijā, tāpēc redzamies reti, visbiežāk tas notiek vasarā. Pagājušajā vasarā sanāca tā, ka atgriezāmies no Somijas un viņai pēc dažām stundām bija jālido uz Hamburgu, tāpēc, lai nebūtu jāpiedzīvo sāpīgās atvadas, kas nereti notiek uz gadu, tajā dienā nemaz nesatikāmies. Atvadījāmies pa telefonu, un vēlāk viņa man no sava Vācijas numura rakstīja, ka jau grib atpakaļ uz Latviju. Nākamajā dienā devos uz darbu un operā, ieejot ģērbtuvē, redzēju, ka tur sēž Anna! Viņa bija samainījusi biļeti, lai vēl nedēļu padzīvotu Latvijā, un nolēma mani pārsteigt. Mana spiegšana tajā brīdī bija tik skaļa un sajūsmināta, ka to savā ģērbtuvē sadzirdēja Raimonds [baletdejotājs Martinovs, Elzas vīrs] un skrēja skatīties, kas noticis. Tā nu mēs tur abas ļoti laimīgas lēkājām.»
Baļčunaites telefonā samaina vārdus
Aktrise Vita Baļčunaite:
«Tas notika tad, kad strādāju Leļļu teātrī. No mana Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas dramatiskā aktiermeistarības kursa bijām četri cilvēki – mums bija mēģinājums izrādei «Karlsons». Sēdējām zālē, gaidījām savu kārtu, bet mans kursa biedrs Miķelis Žideļūns pirms tam bez manas ziņas bija paņēmis manu telefonu un sava vārda vietā ierakstījis režisores Annas Eižvertiņas vārdu. Tajā laikā «Skatuvē» kādu retu reizi uzspēlējām reiz kursa laikā iestudēto «Spēlējam Vonnegūtu». Pēkšņi mēģinājuma laikā it kā no Annas saņemu īsziņu ar jautājumu – kur jūs esat? Rakstu, ka mums ir mēģinājums. Viņa atbild, ka mums jau četros bija jābūt pie viņas. Nopietna sarakste turpinājās labu brīdi. Aizdomīgi gan šķita tas, ka Anna pēkšņi bija sākusi lietot tādus gana gruntīgus vārdus, vēl pēc brīža Miķelis man īsziņā uzrakstīja vienu zīmīgu teikumu, kas tajā brīdī bija dzirdams uz skatuves. Sapratu, ka raksta kāds no kolēģiem, paraudzījos apkārt un samanīju viltīgu smīnu zālē sēdošā Miķeļa sejā.
Savukārt pirms gada «Teātra observatorijā» izrādes «Ilgu tramvajs» laikā izjokojām kolēģi Andri Buli, kuram tajā dienā bija dzimšanas diena. Viņam kā Stenlijam šīs izrādes laikā bija nomainījušās jau vairākas Stellas. Pēc Ilzes Ķuzules, Zanes Dombrovskas un Maijas Doveikas es biju jau ceturtā. 22. marta izrādi kā Stella sāku spēlēt es, bet tumsiņā zem segas, kad ir mīlēšanās aina, gultā pēkšņi jau bija Maija Doveika, kura tad arī nospēlēja atlikušo izrādi. Kādā citā ainā iedegas gaisma un pie galda jāsēž Stenlijam, Stellai un Blanšai, bet šoreiz pie galda Bulis ieraudzīja arī mūsu izrāžu vadītāju Lāsmiņu. Jāatzīst, viņam izdevās noturēties bez smiekliem un izrādi veiksmīgi nospēlēt līdz galam.»
Grigalim aukstas kājas ceļā uz Ventspili
Šovu vadītājs un LNT laika ziņu moderators Māris Grigalis:
«Reiz, tieši 1. aprīlī, man piedāvāja vadīt pasākumu Ventspilī, tāpēc devos turp. Kad biju apmēram pusceļā, man zvana un jautā – kur tu esi, cik tālu? Atbildu, ka pēc stundas būšu Ventspilī. Man saka – kādā Ventspilī, tev ir jābūt Liepājā?! Tajā mirklī noķēru šoku un aukstus sviedrus, jo sapratu, ka nepagūšu laikā. Diezgan drīz pēc tam mani gan nomierināja un izstāstīja, ka tas bijis joks un pasākums tiešām notiek Ventspilī. Neviens par to pa kaklu nedabūja, jo es ļoti pozitīvi reaģēju uz tādām lietām.»