Latvijas Televīzijas raidījuma «Labrīt, Latvija!» vadītājas lomā šīs nedēļas sākumā, 10. janvārī, debitēja žurnāliste Inese Vaikule. Viņa uzskata, ka rītu vislabāk ir sākt ar smaidu, tāpēc darbošanās šajā raidījumā viņai būs īsti laikā.
Piedzīvojusi īstas ugunskristības
Šonedēļ LTV1 rīta raidījuma «Labrīt,Latvija!» komandai pievienojusies žurnāliste Inese Vaikule. Viņa ne tikai vada raidījumu pārmaiņus ar Arni Blodonu, bet ir arī tā redaktore. Vaikules līdzšinējā darba pieredze saistīta gan ar ziņu žurnālistiku, gan izklaides medijiem. Viņa bijusi Saeimas reportiere un politisko ziņu redaktore, Latvijas Televīzijā vadījusi raidījumus «0 pozīcija» (LTV7) un «Neprāta spogulī » (LTV1). Televīzijas žurnālistes karjeru Vaikule pirms 12 gadiem sākusi tieši LTV rīta raidījumā, kopā ar studiju biedriem veidojot sižetus un sagaidot rīta viesus. «Šo pirmdien, kad bija mana pirmā diena jaunajā darbavietā, man bija īstas ugunskristības. Lai arī tas nebija pirmais tiešais ēters manā dzīvē, labu brīdi nebiju rosījusies televīzijā, tāpēc tas nebija ikdienišķs notikums. Taču es biju vairākas nedēļas nopietni gatavojusies un tiku galā,» »VZ« atzina Vaikule.
Atteikusies vadīt televīzijas šovu
Vaikule uzskata, ka rīta raidījumā nevar un nedrīkst būt tikai ziņas. «Protams, saglabāsim arī ziņas, aktualitātes un sporta informāciju, taču ar to vien nepietiek. Labāko Eiropas rīta televīzijas pārraižu pieredze rāda, ka ir jābūt arī izklaidei, piemēram, ārzemju un pašmāju slavenību ziņām. Tas cilvēkiem patīk un rīta raidījumā tam ir īstā vieta.» Pašai žurnālistei televīzijā visbiežāk sanāk noskatīties vakara ziņu pārraides. Kad domājusi par to, vai pieņemt izaicinājumu veidot un vadīt raidījumu «Labrīt, Latvija! », interesei par ziņām arī ir bijusi nozīme. «Man bija darba piedāvājums no vēl vienas televīzijas, tas vairāk bija saistīts ar televīzijas šovu. Apdomājos un tomēr riskēju pieņemt LTV piedāvājumu. Ziņu lauks mani ir interesējis vienmēr, un ziņām esmu sekojusi arī tad, kad vairāk darbojos izklaides jomā.»
Interešu konflikta draudi novērsti
Tieši strādājot ziņu aģentūrā BNS, Vaikule (tolaik vēl Vilcāne) iepazinusies arī ar savu tagadējo vīru Edgaru Vaikuli. Pēc aiziešanas no BNS viņa darbs vairāku gadu garumā bija cieši saistīts ar politiku: Vaikulis bijis LPP/LC preses sekretārs un bijis pat LPP valdes loceklis, Ivara Godmaņa laikos vadījis iekšlietu ministra biroju, tāpat bijis Aināra Šlesera ārštata padomnieks laikā, kad politiķis ieņēma Rīgas vicemēra amatu. Vaikule atzina, ka dažkārt vīra darba dēļ viņai nācies saskarties ar pārmetumiem par iespējamiem interešu konfliktiem, taču tagad situācija esot mainījusies. «Nu jau Edgars vairs nav saistīts ar politiku, tagad viņš strādā a/s «Diena » un rūpējas par uzņēmuma attīstību. Arī savu darbību partijā viņš ir apturējis. Abi esam atgriezušies medijos. Mierīgu sirdi varu darboties ziņu žurnālistikā, » norādīja Vaikule.
Arī bērnam ir «darba dienas»
Jaunā raidījuma vadītāja ir pārliecināta, ka katra diena ir jāsāk ar smaidu. «Cilvēks pats sevi lielā mērā noskaņo. Pat drūmā dienā vari iet un smaidīt, un vismaz deviņdesmit procenti cilvēku tev atsmaidīs. Smaids ir lipīga lieta, un tas ir jāizmanto.» Ar smaidu Vaikule stāsta arī par savu dēliņu Robertu un piebilst, ka viņš nekādi neapgrūtina darbu. «Mans mazais puika Roberts ir ļoti aktīvs un atraktīvs. Priecājos, ka viņš ir labi iejuties dārziņā. Vasarā devos garākā komandējumā, un mēs ar vīru pieņēmām lēmumu, ka puika dosies uz dārziņu, tāpēc tagad arī viņa darba dienas ir diezgan aizņemtas.»
Latviešiem nav pamata žēloties
Vaikule kopā ar vīru un dēlu mīt dzīvoklī Rīgas centrā – prom no savas dzimtenes viņa doties negribētu. «Vasarā biju Amerikā, runāju ar turienes latviešiem un kārtējo reizi sapratu, cik viss te Latvijā man ir mīļš. Cilvēks tā īsti laimīgs, pamanīts un novērtēts var justies tikai savā dzimtenē, » ir pārliecināta žurnāliste. «Jūtu, ka aizbraukušo veiksmes stāsti nereti ir mazliet falši. Arī no tiem cilvēkiem, kas jau vairākus gadus veiksmīgi iekārtojušies svešās zemēs, plūst spēcīgas ilgas pēc Latvijas. Aizbēgot no savām saknēm, kļūsti grūtsirdīgs un nelaimīgs. Daudzi no tiem, kas aizbraukuši pēdējo desmit gadu laikā, strādā septiņas dienas nedēļā, galvu nepacēluši, un kaut ko tad arī nopelna. Varbūt, ja neslinkotu un tāpat strādātu arī šeit, nemaz nebūtu jābrauc prom. Visiem, kas rosās un kam ir veselas rokas un kājas, arī te Latvijā nav pamata žēloties.»