Stilistes Signes Valteres (28) mamma Inguna Skoliņa ekskluzīvā sarunā ar »VZ« atklāj, kāpēc meitu jau kopš dzimšanas sauc par Lilli, cik labs tētis ir meitas bijušais vīrs basketbolists Kristaps Valters (29) un ar kādiem talantiem apveltītas abu atvases – meita Keitija (7) un dēls Valdis (2).
Lillis, nevis Signe
«Lai gan man ārkārtīgi patīk vārds Signe, stāstot par savu meitu, tas šķiet bezgala svešs,» »VZ« atklāj stilistes Signes Valteres mamma Inguna Skoliņa. «Mums visiem viņa jau kopš dzimšanas brīža ir Lillis. Šī vārda dēļ sveši cilvēki mūs reizēm nesaprot, arī draugu lokā ir bijuši kuriozi. Piemēram, mana vīra draugs ielika savai meitai vārdu Signe. Atceros, viņi atbrauca pie mums ciemos, un es prasu: «Kāpēc jūs ielikāt viņai tādu pašu vārdu, kāds ir manai meitai?» Viņi nesaprašanā: «Nu, bet kā – jums taču ir Lilija!» Nu, nav mūsu Lillim nekāda sakara ar Liliju! Pie visa «vainīgs» ir Signes vecākais brālis Zigmārs. Kad atvedām Signi no slimnīcas, kā viens no pirmajiem viņu gribēja apskatīt toreiz nepilnus trīs gadus vecais Zigmāriņš. Kas tas par tādu tuntulīti ir ienests mājās? Mana mamma sacīja: «Paskaties, kādu mamma tev ir atvedusi mazu lellīti!» Viņš paskatījās uz Signes sejiņu un ar lielām acīm aizgrābts iesaucās: «Lillītis!» No šī brīža absolūti visiem – gan radiniekiem, gan draugiem, [bijušajam vīram] Kristapam [Valteram] to skaitā, Signe ir Lillis,» atminas meitenes mamma.
Bērnībā kā Ringla
Uz »VZ« jautājumu, vai Signei bērnībā paticis pucēt lelles tāpat kā nu savus modeļus, mamma smaidot atbild: «Lelles ilgu laiku bija otrajā plānā. Daudz labprātāk viņa kopā ar brāli spēlējās smiltiņās – viņai ļoti patika mašīnītes. Kopā ar brāli viņai pagalma ozolā bija štābiņš, kurā Lillītis ienesa sievišķīgo artavu: pielika aizkariņus un ieklāja tepiķīšus. No bērnudārza mājās viņa brauca kā sušķis. Bieži smējos, ka viņa ir kā čigānmeitēns Ringla, kurai nekad drēbītes nebija kā citām «cacām» – tīras, glītas, nenošmulētas.»
Šis periods gan esot ātri pārgājis. «Vēroju, kā mana meita no neglītā pīlēna strauji pārvēršas par gulbi. Balles dejās viņa ieguva skaistu stāju un ritma izjūtu. Atceros, kā viņa pirmo reizi posās uz kādu tematisko ballīti. Es atļāvu Lillim sagriezt galīgi jaunus svārkus. Kopā ar grimu un frizūru viņa uzbūra kolosālu Merilinas Monro tēlu – nu, absolūti viens pret vienu! Lai gan esmu ļoti jauna un moderna mamma, kas vienmēr pucējas ar gaumi, man nav tās piešautās acs kā Lillim, kura jau daudzus gadus iesaka, ko pirkt un ko ne, ko vilkt mugurā un ko labāk ne. Lai gan pārsvarā iepērkos patstāvīgi, vienmēr piedomāju, ko par šo pirkumu teiks mana meita,» atklāj Skoliņa.
Jautrība bez alkohola
Dzeltenajā presē bieži rakstīts par Valteres izklaidēm klubā «Coyote Fly». «Latvijā ir pāri, par kuriem visi skaidri zina – abi laiž pa kreisi un sen viens otram ir vienaldzīgi, taču tik un tā katru gadu rīko ārišķīgas kāzu jubilejas. Šādas lietas tiek pieņemtas kā norma, taču atliek Signei Valterei izšķirties no vīra un aiziet ar draudzenēm uz «Coyote Fly», lai uzreiz būtu skandāls!» Pēc tam Signes māte nespējot vien lasīt, cik «kapitālā šmigā» esot bijusi meita un kā visu vakaru esot «gājusi pa rokām». «Es tikai vienu reizi viņai paprasīju – vai bija tā, kā uzrakstīts? «Un tu, memmīt, patiešām spēji padomāt, ka es biju dzērusi?!» meita man toreiz pārjautāja. Ļoti labi zinu, ka Lillis, tāpat kā es, spēj būt traks – arī bez alkohola. Saistībā ar šo man pat ir kāds kuriozs atgadījums. Biju ballītē – ar mašīnu, tādēļ ne grama nedzēru. Taču tas mani netraucēja kārtīgi iztrakoties. Ap trijiem naktī nolēmu braukt mājās un iegāju vannas istabā nomazgāt rokas. Pēkšņi savā priekšā ieraudzīju visparastāko švammi, dvieli un halātu, un mani pārņēma «bizdings» – vajag uz fikso pārtapt par Verku Serdjučku! Jau nākamajā brīdī pa viesistabu trakā dejā virpuļoja Verka Serdjučka manā izskatā. Brīdī, kad gribēju kāpt mašīnā, vesels bars cilvēku metās atrunāt – lai taču nesēžoties pie stūres tik jautrā prātā! Toreiz tikai ar lielām pūlēm izdevās pārliecināt, ka esmu absolūti skaidrā.»
Valteri esot kolosāli
Runājot par Kristapu Valteru, Skoliņa atplaukst gaišā smaidā. «Kristaps savā ziņā ir nācis man mantojumā. Pazīstu visu vefiņu, ar Valdi Valteru esmu pazīstama no 19 gadu vecuma, tādēļ biju mēma, kad pirmo reizi ieraudzīju mūsu pagalmā ienākam savu meitu ar Valda dēlu pie rokas. Nesen Kristaps bija atbraucis ciemos pie bērniem, nopļāpājām vairāk nekā divas stundas, un vienā brīdī es klusi ieņaudējos: «Nu, žēl gan, ka jums tā nesanāca...» Uz ko viņš atbildēja: «Nu, nevajag viņai to… Mēs, Valteri, taču esam... Nu, tu jau pati zini…» Ar domu, ka Lillis ir pelnījusi kaut ko labāku. Lai gan manās acīs viņš ir labs. Jā, viņš varbūt ir tāds mačo tips. Sliktais puisis. Taču tieši tādi jau meitenēm parasti patīk. Dzīve kopā ar tādu nekad nav garlaicīga. Turklāt Kristaps ir kolosāls tētis, kas par saviem bērniem vienmēr stāvēs un kritīs. Kristaps ir bijis klāt abās dzemdībās. Kad dzima Keitija, es biju līdzi kā palīgspēks – ja nu Kristaps ko nevar. Taču viņš savos 20 gados ar visu tika galā lieliski! Kad pasaulē bija nācis Valdiņš, ar Keitiju tikām iesauktas dzemdību zālē. Tika atkorķēts šampanietis, un dakteris jautāja: «Par ko tad mēs tagad dzersim? Nu, vajag taču vārdiņu...» Jau gaidot pirmo bērniņu, bija zināms: ja puika, tad Kristofers. Taču dzemdību zālē Signe pēkšņi saskatījās ar Kristapu, Kristaps – ar mani. «Tad Valdis, ja?» Neatceros, kurš no abiem to pateica pirmais. «Jā, Valdis ir kolosāls vārds!» pievienojos. «Nu, tad par Valdi!» Valdim Valteram par to, protams, bija milzīgs prieks. Lai gan ikdienā viņš savas emocijas mēģina slāpēt, dziļākajā būtībā viņš ir bezgala emocionāls un ģimenisks cilvēks. Jā, un viņš ļoti mīl savus mazbērnus.»
Dēls guļ ar bumbu
Izdzirdot jautājumu par brīnišķīgākajiem mirkļiem, ko Signes mammai ir sagādājuši mazbērni, viņas acīs sariešas prieka asaras. «Keitijai sešu gadu vecumā tika nopirkts mobilais telefons. Pirmā īsziņa, ko viņa savā dzīvē uzrakstīja, tika nosūtīta man, un tie bija vārdi: «Es. Punkts. Tevi. Punkts. Mīlu. Punkts. Ome. Punkts.».» Keitija esot izspļauta Signes mammas kopija. «Jā, viņa ir ārkārtīgi līdzīga man – gan izskatā, gan gaitā, gan žestos, gan mīmikā,» apstiprina Skoliņa. «Viņa ir arī apbrīnojami talantīga – ar ļoti labu balsi. Nesen visi kopā bijām uz ansambļa «Knīpas un knauķi» koncertu, kurā viņa dzied. Keitija tajā dziedāja solo. Kad Keitija bija vēl pavisam maziņa, viņai ļoti patika kopā ar mani dejot vēderdejas. Kā viņa atbrauca pie manis, tā skrēja pie skapja, vilka ārā lakatu un laidās graciozās dejās.» Valdiņš turpretī esot tīrs Kristaps Valters – pilnīgs pretstats māsai. «Jā, un viņš guļ ar bumbu!» Signes dēlam bijuši tik tikko divi gadi, kad, pametot gaisā bumbu, viņš jau nekļūdīgi spēris pa to ar kāju. «Jums vajadzētu redzēt Valdiņa seju, kad televīzijā rāda basketbolu – apkārtējā pasaule šajā brīdī vienkārši pārstāj eskistēt! Vienīgais mirklis, kad viņš novēršas no ekrāna, ir, lai paprasītu, vai gadījumā nespēlē tētis.»
Dzīve šeit un tagad
Taujāta par mūžīgās mīlestības formulu, Signes mamma nopietni atbild: «Ja sākam dzīvot kopā ar pretējā dzimuma pārstāvi un visu laiku domājam tikai par to, vai rītdien vēl būšu kopā ar viņu, vai būsim kopā, līdz nāve mūs šķirs, tad noteikti agrāk vai vēlāk izšķirsieties. Ir jādzīvo šeit un tagad, ir jādod un jāņem no otra tikai tas labākais. Nedrīkst sevi pazaudēt, un nevajag otram ziedoties. Lillis ļoti ziedojās Kristapam. Tik ļoti, ka, no vienas puses, es tagad domāju – ir labi tā, kā viss ir noticis. Lillis vienkārši sāka zaudēt pats sevi. Protams, var šajā brīdī teikt banālo frāzi – abi sagāja kopā, vēl esot tik ļoti jauniņi. Kristaps vienu gadu bija paspējis nospēlēt Turcijā, taču Signe bija tikko pēc vidusskolas. Viņi iepazinās un momentā sāka dzīvot kopā.»
Taču neviens sliktums nenāk bez labuma – arī Kristapa un Signes šķiršanās. «Pateicoties tai, Signē pamodās spīts. Kristaps reiz dusmās bija izmetis: «Es esmu Valters, bet kas esi tu?» Tas Lillī atmodināja sievišķīgu gribasspēku un mērķtiecību: viņa sāka strādāt, iestājās arī Birutas Mageles stilistu skolā. Nespēju vien nopriecāties, ar kādu atdevi viņa mācās un strādā.» Jau no bērnības Signe bijusi ārkārtīgi paškritiska. Pat pārāk, kas reizēm jau mijies ar kompleksiem. «Tieši tādēļ tagad par savu meitu brīnos un, pats galvenais – beidzot esmu par viņu droša. Zinu, ka viņa dzīvē nekad nepazudīs. Viena pati, divi bērni, skola, darbs, konkursi – to visu viņai ir izdevies apvienot, turklāt tik ļoti īsā laika periodā. Ja Lillītis tā turpinās, viņa sasniegs pilnīgi visu, ko vēlas!»
