Ballīte beigusies

Mana paziņa Ineta ir sieviete ap trīsdesmit. Vēl pirms pusgada viņai bija stabils un labi apmaksāts darbs valsts iestādē.

Dzīve gāja uz augšu, iekšzemes kopprodukts cēlās debesīs, teju katru nedēļu no kādas bankas tika saņemts izdevīgs kredītpiedāvājums. Ineta drosmīgi turējās pretī, līdz viņas radiniece, kādas bankas darbiniece, dzimšanas dienā uzdāvināja viņai zelta kredītkarti bez gada maksas. Kā tu no dāvanas atteiksies? Tādu pašu kredītkarti dāvanā saņēma arī viņas dzīvesbiedrs, un līdz ar to āķis bija lūpā, jo kam gan nepatīk tērēt svešu naudu. Klāt nāca bankas overdrafts un beigu beigās arī hipotekārais kredīts, jo cik tad ilgi pa īrētiem mitekļiem mētāsies. Tagad Inetai vairs darba nav, taču viņa to rūpīgi slēpj un mēģina piepelnīties ar gabaldarbiem, no kuriem nodokļus nemaksā. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka zina nedaudz vairāk nekā citi?

Pateicoties masu saziņas līdzekļiem, jebkurš kredītņēmējs zina — ja rodas problēmas, viņam jādodas runāt ar bankām un jāmeklē risinājumi. Tas izklausās ne vien saprātīgi, bet arī reāli, jo galu galā — vai tad bankas nevēlētos atrast risinājumu, lai dabūtu atpakaļ kaut nedaudz? Realitāte, kā jau tas daždien gadās, ir daudz skarbāka. Izrādās, tikko tu ierodies bankā un atver muti, ka vairs nav darba, tā sākas lielākās problēmas. Cilvēks kļūst bankai riskants, un tā nevis mēģina atvieglot tā dzīvi, uz noteiktu laiku atliekot maksājumu, bet gan palielina ikmēneša kredīta procentus. No vienas puses sanāk, ka maksātnespējīgie vēršas pēc palīdzības bankā, bet pretī saņem represijas un sodus. Tas ir apburtais loks. Ja esi zaudējis darbu, par to jāziņo bankai, bet tikko to dari, tā ir nepatikšanas. Un vēl jau bankas ar plašu roku dala sodus par formāliem pārkāpumiem, piemēram, māja nav laikā nodota ekspluatācijā, vai arī banka konstatē, ka kredītņēmējam ir vēl citi parādi, piemēram, līzingā pirkts ledusskapis. Labs iemesls, lai palielinātu procentus.

Tie vairs nav tie laipnie, glamūrīgie menedžeri, kas vēl pirms laika cienāja ar kafiju un mēģināja iegalvot, ka viss būs kārtībā pat tad, ja dzīvē gadīsies īslaicīgas grūtības. Tie ir skarbi sava darba darītāji, kuriem jāpanāk, lai cilvēks maksā pat tad, ja viņam nekā nav. Dzirdēti pat stāsti, ka bankas menedžeris iesaka klientam aiziet un paņemt īstermiņa aizdevumu, lai varētu samaksāt hipotekāro kredītu. Absurds!

Latvijā ir ap 200 000 kredītņēmēju, kas kopā aizņēmušies ap 6 miljardiem latu. "Slikto kredītu" skaits pieaug ar katru dienu, jo katru dienu darbu zaudē ap piecsimt cilvēku. Vēl pērnā gada nogalē Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons pauda, ka Latvijai nedraud nonākšana līdzīgā finanšu krīzē kā Islandei, jo pasargā Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu "spilvens". Starptautiskais Valūtas fonds, kas brīdināja par šāda scenārija realizēšanās iespējamību, izveidojis atbalsta fondu jaunajām valstīm. Tverijons noraidīja iespējamību, ka Latvijai būtu nepieciešamība izmantot šā fonda līdzekļus ekonomikas uzlabošanai. Bet ko redzam tagad? Palīdzības vietā Latvijas valstij kaklā ir aizdevums, kas jāatmaksā būs mums visiem. Pat nupat dzemdību namā pasaulē nācis zīdainis jau ir parādā Starptautiskajam Valūtas fondam vairākus tūkstošus latu, kas viņam būs jāatmaksā ar saviem nodokļiem. Un šo aizdevumu dalīs komercbankas, kas iepriekšējos gados strādājušas ar fantastisku peļņu un, visticamāk, aizdodot šo naudu, pelnīs atkal.

Ir tā jocīgi. Treknajos gados (cik nu tie vispār bija trekni parastam cilvēkam) ballītē piedalījās visi — valsts, bankas un iedzīvotāji, bet tagad, ballītei beidzoties, rēķins tiek piestādīts vienkāršajiem iedzīvotājiem. Vai man vienīgajam gribas izlikties, ka eju uz tualeti, bet īstenībā aizšmaukt pa logu?