Nemaināmies! Šī auniski spītīgā izturēšanās, šķiet, ir vienīgā stabilā parādība mūsu daudzcietušajā zemītē: pirms gada sašutumā aurējām par Intara Busuļa Eirovīzijas dziesmu "Gonki" — dziesma taču krieviski, kā tā var, tā ir nodevība pret latviešu tautu, ko viņš vispār iedomājas?!
Rezultātā uz eirokonkursu aizbrauca apšaubāmas kvalitātes dziesma... angliski. Tā, protams, nebija nodevība ne pret latviešu, ne lībiešu, ne senprūšu tautu. Tiešām patīkami, ka mūsu izpratne par nacionālo nodevību sākas un beidzas ar Eirovīzijas dziesmas valodu.
Sašutuma pērkondārdi
Nesen sanāca saruna ar kādu sievieti, sauksim viņu par Ainu, kuru par konformisti grūti uzskatīt: viņa ir bijusi nešaubīgi nacionāli noskaņota jebkuras varas apstākļos, un tas attiecas gan uz padomju laikiem, kad atklātu nacionālistu bija maz, gan uz Atmodu, kad drosmi runāt latviski pat Daugavpils veikalā vairs nevērtēja kā kaut ko īpašu, gan arī tagad, kad nacionālu domāšanu liela daļa ļautiņu uzskata par nestilīgu apgrūtinājumu. Nu, lūk. Šī sieviete, noskatījusies tālrādē Ventspils eirodziesmas atlasi, sabalsojusi labi daudz reižu par savu iemīļoto dziedātāju Intaru Busuli un sapriecājusies par viņa uzvaru, pēc neilga laika ieskatījās internetā un pārsteigta secināja, ka puse komentētāju burtiski gānās par to, ka Intars nodomājis Maskavā mainīt dziesmas valodu. Acīmredzot — uz krievu.
Maigi būs teikts, ja apgalvošu, ka Aina bija sašutusi. Viņa vienkārši meta zibeņus. Uz ko? Uz liekulīgajiem latviešiem.
"Tad, kad mūsu mīļie dziedātāji mauro svešā mēlē, paši nesaprazdami, ko mauro, viss ir labi! Vai tad kādā no tām eirovīzijām mūsējie ir dziedājuši kaut kā citādi nekā angliski? Ak, jā, vēl bija arī itāliski. Tagad Busulis iedziedas krieviski, nu visiem zāģis pakaļā! Ar ko viena valoda sliktāka par otru? Ne ar ko! Kad iecienītā "Prāta vētra" dzied krieviski kopā ar krievu grupu "Bi2", kāpēc nedzird sašutuma pērkondārdus? Vai tāpēc, ka prātniekiem uzlikts cits standarts? Viņi drīkst, bet Busulis — nedrīkst?! Kur tad bija visi šie interneta patrioti, kad mūsu parlaments krieviem atdeva Abreni? Vajadzēja iet un stāvēt, un piketēt. Un kur bija visi šie anonīmie bļāvēji, kad mūsu nācijas māte Vairiņa skrēja uz Maskavu svinēt okupantu svētkus kopā ar krieviem? Tādu — pilnīgi reālu latviskuma nodevības gadījumu — ir desmitiem. Tāpēc uz darbiem jāskatās, uz darbiem, nevis uz dziesmas valodu," tā domā sašutumā kūsājošā Aina.
Un ko es varēju viņai iebilst? Neko. Jo viņai diemžēl bija taisnība. Tur pat televizors nebija jāskatās.
Uz smacīgo dīķeli
Tajā pašā eirodziesmas sakarā. Viņsestdien tālrādē redzēju, kā Krievijā balsojot izvēlas labākos pretendentus uz valsts reprezentāciju Eirovīzijā maijā Maskavā. No 20 gribētājiem tautas balsojuma pirmajā trijniekā, savācot "aš" 25% balsu, iekrita vien dažiem zināmā ukrainiete Anastasija Prihodjko, slavenā krieviete Valērija un muzikālas cerības raisošā zēnu grupa "Kvatro". Žūrija izvēlējās Anastasiju — meiteni, kas ukrainiski izpilda dziesmu "Mamo". Viss tajā brīdī bija skaidrs — viņa šajā dziesmu konkursā pārstāvēs Krieviju.
Skaidrs bija līdz tam brīdim, kad sākās skandāls. Tālrādē gan tas bija redzams tikai ar Valērijas steidzīgu nozušanu pēc konkursa rezultātu paziņošanas. Taču vēlāk izrādījās, ka žūrija no Ukrainas eirokonkursa "atskaitīto" Anastasiju vienkārši ievilkusi Krievijas konkursā. Kāpēc? Viena versija ir tāda: lai pastiprinātu antiukrainisko noskaņojumu Krievijas iedzīvotāju vidū — sak, nepietiek, ka jūs zogat mūsu gāzi, jums vēl jānoskauž mūsu dziedātāju neapstrīdamais talants?! Šo versiju paspilgtināja Valērijas vīrs miljonārs Josifs Prigožins, dusmīgi purpinādams, ka viņš un Valērija esot uzaicināti piedalīties politiskā cirka izrādē. Tas viss izskaidroja Anastasijas noslēgtību, nervozitāti un viegli sasārtušās acis, kad viņa kopā ar Valēriju un "Kvatro" puišiem sēdēja, gaidīdama žūrijas balsojuma rezultātus. Pareizāk sakot — politikas netīro spēļu rezultātus.
Politika izrādījās iedarbīga kā svaigs sinepju plāksteris: mirklī pēc Anastasijas uzvaras Krievijas interneta portālos ielija simtiem un tūkstošiem naidīgu un rupju komentāru par jauno dziedātāju, Ukrainu un ukraiņiem. Kamēr Krievijas šovbiznesa un politikas haizivis pēc labi noorganizētajiem konkursa rezultātiem metās uz āfterpārtijas ikriem un storēm, tikmēr Anastasija esot rūgti raudājusi savā grimētavā. Droši vien par to, ka izmantota, par to, ka īstenībā nemīlēta, par to, ka vajadzēs atgriezties Ukrainā. Taču šīs asaras televīzija nerādīja, jo tās neiederas Padomju Savienī... oi, piedodiet, Krievijas tautu draudzības nesatricināmajā koncepcijā. Un tā — liekulības tirgus bija veiksmīgi noslēdzies.
Bet jautājums patiesībā bija tikai viens: kāpēc ukrainiete Anastasija piekrita piedalīties šajā apkaunojošajā farsā, kas saucās Krievijas Eirovīzijas nacionālā atlase? Vai jaunajai meitenei neviens nebija pateicis, ka ne viņas valoda, ne talants te nevienam patiesi un sirsnīgi nav vajadzīgi un ka to visu tikai izmantos vajadzīgajā ēdienreizē un ar vajadzīgajām piedevām? Bet tāda ir lielā šovbiznesa plēsonīgā vide. Tāpēc varbūt nevajag tās pretīgākos elementus pārnest uz mūsu mazo dīķeli. Jau tāpat smacīgi.