Savulaik pieņemts zināšanai, ka vienkāršajai tautai naudiskā izteiksmē aprēķini beidzas ar kādiem pāris tūkstošiem latu: pēc tam jau 100, 150, 350 vai 450 tūkstoši — kurš kaut ko tādu spēj savā prātā vizuāli aptvert?! Tāpat tos neviens savā kabatā čaukstinādamies nav jutis un nekad arī nejutīs.
Šobrīd šķiet, ka arī valstiskā mērogā nu visi aprēķini ir zuduši: redz, Eiropas gudrajie ir norādījuši, ka valsts budžeta samazinājums par 700 miljoniem latu nav aizvietojams ar samazinājumu 200, 300, 400, 500 vai 699 miljonu apmērā. Nepieciešams nogriezt septiņus simtus, un basta! Ko tas izsaka?
Nu jau pat grūti pateikt. Katru dienu informatīvajā telpā skan vēstis par to, ka budžets tiks samazināts par X miljoniem, valsts iestādēs strādājošo algas samazinās par Y procentiem, no darba tiks atbrīvots Z vai pat A skaits cilvēku, toties aizdevumā no starptautiskajām kredītiestādēm esam saņēmuši B miljardus eiro, tāpēc gaišie laiki Latvijā iestāsies kaut kad ap C gadu D gadsimtā. Nu un? Kam tas vairs kaut ko nozīmē? Brīžiem pat neticas, ka latvju zemes valsts budžets ir tik liels, cik no tā nepārtraukti tiek paģērēts nošņāpt nost, — vai tas jau nav ar mīnusa zīmi? Drīz sāga par to, ka latvieši ir maza, kašķīga tautiņa, kas mitinās kokos un pārtiek no sēnēm, vairs nebūs joks, bet dzīves patiesība. Ar to atšķirību, ka pat sēņu vairs nebūs — tās būs savākuši laipnie aizdevēji no Starptautiskā Valūtas fonda...
Uz šī bēdīgā fona tracinoša šķiet dažādu budžetā apgraizīto nozaru darboņu pseidoaktivitāte, mēģinot attaisnot savu eksistenci. It īpaši tas attiecas uz arodbiedrībām. Nu, piemēram, nesen LNT raidījumā "900 sekundes" savas atklāsmes pauda "lizdas" (tik latviski saīsinās Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība) pārstāvis Jānis Krastiņš: arodbiedri bija sadomājuši mērot ceļu pie Einara Repšes, lai "prasītu paskaidrojumus par ieplānoto algu samazinājumu izglītības darbiniekiem par 20%".
Kamdēļ soļot pie slotas kāta stīvuma cienīgā Repšes, lai saņemtu atbildi uz jautājumu, ko var pateikt katrs pirmklasnieks: saprotams, ka tas notiek tikai tāpēc, ka nav naudas! Kas notiks ar nozari? Izglītības sistēma tikšot sagrauta. Pilnīgi pareizi — šādas briesmas pastāv jebkurai nozarei, kurai tiks veikta budžeta apgraizīšana. Vai skolotāji masveidā pametīs darbu? "Pašreizējā situācijā cilvēki jau tieši domā par to, lai tikai saglabātu darba vietu," netieši to noliedz "lizdas" vīrs. Kur šobrīd rast ietaupījumus? Nūū, tas gan neesot 11 cilvēku mazās (gribētos gan teikt — lielās) arodšūniņas uzdevums — ar domāšanu esot jānodarbojas ministrijai, kurā kūko ap 220 darbinieku. Atbildot uz Černiševska cienīgo jautājumu "Ko darīt?" — ooo, aptuveni 1500 pirmorganizācijām uzdots sarīkot sapulces, lai apzinātu to, cik tālu ir kritiskā robeža, aiz kuras piekāpšanās vairs nav iespējama. Ā, un varot taču rīkot arī bada streikus vai vienkārši streikus, demonstrācijas, piketus un ceļu bloķēšanas, par cīņas līdzekļiem, visticamāk, izmantojot tāfeles vai varbūt cirkuļus — diez vai zemnieki skolotājiem palienēs savu tehniku.
Rodas šaubas, vai izglītības darbinieki savu interešu aizstāvību uzticējuši īstajiem cilvēkiem: žēloties visi protam, tomēr par nāvi nenāktu arī kāds konstruktīvisms. Skolotāji, mediķi, policisti, pensionāri utt., u.t.jpr. — kam tagad viegli?! Naudas, dīvainā kārtā, šīm nozarēm nav pieticis nekad — tas gan ir fakts (to norādīja arī Krastiņš). Šajos krīzes apstākļos nepieciešama efektīva sava interešu aizstāvība un loģisku risinājumu piedāvāšana, nevis dežūrgājieni uz valdības ēku, lai iegūtu vispārzināmas atbildes.