Pāris nedēļas pēc tam, kad Valmieras rajona Matīšu pagasta Paleju māju saimnieks Gunārs Ozoliņš bija pārdevis savu govju ganāmpulku, traģiski aprāvās viņa dzīve.
Trīs spēcīgi puiši, no kuriem divi spējuši pabeigt tikai sākumskolu, veco vīru nogalināja, cerot tikt pie naudas.
Mirusi Matīšu sirds
Par 71 gadu veco Gunāru Matīšos dzirdami tikai labi vārdi, jo viņš bijis ne vien izpalīdzīgs, atsaucīgs un kārtīgs, bet arī sirdsgudrs cilvēks, ar kuru vienmēr bijis par ko parunāt. Dzīvot uz Matīšiem Gunārs atnācis 70. gados, atceras viņa bijušais darbabiedrs, 75 gadus vecais Jānis. Tolaik Gunārs dzīvojis Matīšu centrā un vadījis kolhoza cūku kompleksu. "Viņš bija zēns uz goda, Matīšu sirds," Gunāru īsi raksturo Jānis, kādreizējais kolhoza šoferis, un pār sirmgalvja vaigu norit divas lielas asaras. "Gunārs cilvēkiem darīja tikai labu, daudz palīdzēja citiem. Arī darbā viņš bija cienīts cilvēks, jo mums visiem bija kā tēvs, bet vienlaikus stingrs un noteikts vadonis. Nu, jā, bija tolaik arī tāda lieta kā algas dienas," zīmīgi pasmīn Jānis, liekot noprast, ka tad ne viens vien ņēmis tā vairāk uz krūts un tad ar darbiem gājis "švaki". "Tolaik fermā bija desmit tūkstoši cūku, un tādās reizēs Gunārs teica: "Meitas un puiši, tie kustoņi grib ēst. Lai šī būtu pēdējā reize, kad man jābraukā ar ķerru pa kūti." Viņš mums piedeva visas blēņas un nekad nesūdzējās "augšām"."
Valdība piespiež pārdot govis
Tā dēvētajos Breša laikos Gunārs pārcēlies dzīvot mazliet tālāk no Matīšu centra — uz Palejām — un viens no pirmajiem pagastā kļuvis par lielas saimniecības īpašnieku. Arī vēl gada sākumā Gunāra kūtī bija 14 govis un 11 teles. Tā kā viens ar visiem darbiem vecais vīrs tikt galā nespēja, viņš algoja palīgus. "Viņš katru rītu cēlās četros, iekūra plīti un tad brauca pēc slaucējas; pēc darbiem viņš to aizveda mājās un pēcpusdienā atkal veica tādu pašu braucienu," "Vakara Ziņām" stāsta cits bijušais Gunāra darbabiedrs, Krāču saimnieks Jānis Zalts. Gados jaunākais vīrietis regulāri ticies ar Gunāru, jo līdzējis ar tehnikas remontiem. "Viņš bija labs zootehniķis, bet tehniskās domāšanas viņam nebija, savukārt man dzelži ir tuvi," pasmaida Zalts.
Gunāram klibojusi veselība un šad tad vajadzējis ārstēties slimnīcā, tāpēc ik pa laikam viņš prātoja par ganāmpulka likvidēšanu. Šāda lēmuma pieņemšanu stiprināja arī valdības politika. "Kad pienam nosita cenas lejā, Gunārs teica, ka vairs govis neatmaksājas turēt, jo strādniekiem no pensijas vēl jāpiemaksā," atceras Zalts.
Janvāra sākumā lopu uzpircēji govis un teles no Ozoliņa saimniecības aizveda. "Protams, pa pagastu aizgāja runas, ka Gunārs pārdevis govis un viņam jābūt lielai naudai," teic Zalts. Gunārs gan naudu, apmēram trīs četrus tūkstošus latu, neturēja mājā, bet bankā.
Vēl savas nāves dienas priekšvakarā vecais vīrs bijis žirgts un optimisma pilns, jo ikdiena bija kļuvusi vieglāka: lopiņi raduši citu mājvietu, un viņš ar suni Ando un kaķiem mierīgi varēja baudīt vecumdienas. Gunārs gaidīja pavasari, kad varēs ko darīt dārzā...
Sirmgalvis sists un žņaugts
"Iepriekšējā dienā bijām aizbraukuši uz Valmieru, jo Gunāra automašīnai vajadzēja iziet tehnisko apskati. Gunārs ar mašīnu brauca tikai pavisam mazus attālumus, jo pašam autovadītāja apliecības nebija. Savulaik viņš to bija pazaudējis un neatjaunoja, bet tagad jau bija par vecu, lai vēl mācītos un spētu nokārtot eksāmenus," stāsta Zalts. Tehniskajā apskatē Gunāra auto atklāts defekts — bojāta bremžu caurulīte, tāpēc abi ar Jāni vienojušies, ka nākamajā dienā vedīs auto uz servisu. "Mēs vēl pasēdējām, padzērām kafiju, izrunājāmies, un es ap puspieciem vakarā aizbraucu uz mājām," atceras Zalts. Nākamajā dienā ap pulksten 11, kā ar Gunāru bija runāts, Zalts devās uz Palejām.
Virs ārdurvīm degusi gaisma, durvis nebija aizslēgtas, istabā darbojies televizors. Un tad vīrietis ieraudzījis uz grīdas gulošo Gunāru. To, ka noticis noziegums, Jānis sapratis uzreiz, jo ap vīrieša kaklu bija cilpa, galva nevērīgi piesegta ar tepiķīti. Bija arī manāms, ka istabā kāds kaut ko meklējis. "Policija jau neko nestāsta, tik no ekspertiem sapratām, ka viņš ir žņaugts un ar kaut ko viņam iesists pa galvu. Māja nebija pārāk izvandīta, no skapīša izkrāmētas mapītes un kulturāli saliktas kaudzītē." Vēlāk noskaidrojies, ka slepkavām izdevies tikt vien pie apmēram 200 latiem, kas bija Gunāra makā.
"Gunārs nekad neprasīja, kas ir aiz durvīm. Ja ārā bija tumšs, viņš ieslēdza virs ārdurvīm gaismu un uzreiz vēra vaļā," stāsta Zalts. Tā kā no rīta virs durvīm dega gaisma un darbojās arī TV, viņš domā, ka slepkavas pie Gunāra atnākuši jau vakarā. Dūšīgais vilku suns Ando, kas pret svešiem nav bijis visai labvēlīgs, visticamāk, atradies istabā pie saimnieka, bet, kad vēlie viesi pieklauvējuši un lūguši pēc palīdzības, Gunārs suni izlaidis pagalmā, lai netraucē. "Viņa nelaime bija pārāk lielā uzticēšanās cilvēkiem. Man visvairāk kremt tas, ka Gunārs taču tos puišus ielaida, jo viņi lūdza palīdzību un viņš gribēja labu darīt, bet šie sirmgalvi tik nelietīgi no mugurpuses nobungāja," sašutis ir Jānis.
Visu rakstu lasiet 6. marta izdevumā