Kamēr valstī kā milzu augonis uzmetusies Krīze, bet politiķi mēģina iestaipīt jaunu koalīciju Prokrusta gultā, galvaspilsētā risina pavisam citas nozīmības jautājumus.
Kas par to, ka vēl pat nav akceptēts kaut kāds štrunta pilsētas 2009. gada budžets — galvenais ir tikt skaidrībā, vai tā saucamajam Uzvaras piemineklim atjaunojama plāksnīte, kas vēsta par tā piederību atbrīvotāju cunftei!
Tiesa, būtu pārspīlēti teikt, ka plāksnītes ar uzrakstu "Rīgas un Latvijas atbrīvotājiem" iespējamā atjaunošana uz Pārdaugavā dislocētā pieminekļa padomju armijas karavīriem ir pēdējā laika lielākā un karstākā aktualitāte Rīgas pašvaldībā, taču tik un tā šai nieka plāksnītei tiek veltīta pārlieku liela uzmanība. Kā arī pašam piemineklim, cita starpā. Tas jau sen kļuvis tikai par milzīga parka, kurā tiek kakināti suņi, centrālo objektu un neko vairāk.
Ak, jā, un vēl — 9. maijā piemineklis un tā apkaime pārtop par lielu kara veterānu rezervātu, kurā kā savvaļas ganībās var lēkt dančus un iemalkot vodku ar zakusku padzīvojuši cilvēki, kurus vieno piederība kādreiz tik dižajai un neuzvaramajai padomju armijai. Pēdējā laikā pie tā aizvien kuplākā skaitā sāk pulcēties arī krievvalodīgā jaunatne? Nu un tad — ja gribēs, atradīs arī citu vietu savai "tusovkai"! Bez tam "pilnmēness 13. janvāra" grautiņos jau redzējām spilgtu tautu draudzības piemēru: logus parlamenta ēkai brālīgi gāza ārā gan krievi, gan latvieši.
Atgriežoties pie nelaimīgās plāksnītes — ja speciālisti Pieminekļu padomes pārstāvju izskatā pret tās atjaunošanu nav iebilduši, tad neba nu "vislatviešiem" vai pat Rīgas mēram Jānim Birkam spriest, ka šī nabaga plāksnīte varētu būt "spļāviens sejā Latvijas valstiskumam un tūkstošiem latviešu, kuri cietuši no padomju režīma noziegumiem". Ja galvaspilsētas vadītājam ir šāds viedoklis, vajadzētu rīkoties konsekventi un no zemes virsas noslaucīt pašu "lielo spļāvienu", proti, "uzvarekli", turklāt darīt to talantīgāk un likumīgāk nekā toreiz "pērkoņkrustiešiem", kuru ķeskas un citas ķermeņa daļas pēc pašu sarīkotā atentāta pret monumentu nācās vēl ilgi lasīt kopā pa visu parku...
Taču par šādu iespējamību Birks diez vai iepīkstēsies pat priekšvēlēšanu trakumā — tad viņam uzreiz tiktu piedraudēts ar spalvainu Maskavas dūri, bet pašmāju krievieši droši vien šeit sarīkotu tādu jandāliņu, ka "bronzas Aļošas" nemieri Tallinā liktos pēc bērnu spēles. Savukārt paust gudras un patriotiskas prātulas par nieka plāksnīti, kuras restaurācijai naudu gatava dot Maskavas mēri- ja, — nu, vismaz tik daudz mūsējiem laikam ir atļauts. Jāatgādina, ka uzraksts uz saturiski nosodāmā, taču vēsturiskā pieminekļa vēsturiski tur jau ir bijis, taču nozudis krāsainā metāla uzpirkšanas buma un citu juku laikā. Arī šobrīd valda jukas, un burtu atgriešanās savā vietā būtu zināmā mērā vēsturiski taisnīga. Protams, nekādas vajadzības pēc šīs plāksnītes nav, taču — ja kādam to dikti vajag, turklāt šis "kāds" ir gatavs par to maksāt, die"s ar viņu. Pašlaik ir daudz nopietnākas problēmas, ko risināt.