Līdz nāvei piekāvuši kādas lauku viensētas saimnieku un nozaguši televizoru, varmākas nespēja aizmukt no nozieguma vietas, jo viņu auto iestiga dubļos. Uzbrucēji esot pensionāram gribējuši atriebties par viņa vardarbību.
Vietējie runā par noziedznieku bandu
Nežēlīga slepkavība izdarīta Viesītes pagasta «Čakstiņu» mājās, kur 27. aprīlī ap pusdienlaiku savā istabā atrasts miris 65 gadus vecais Nikolajs jeb Koļa. Vīrietis miris pēc tam, ka kad ticis pamatīgi piekauts. Trīs varmākas upuri situši ar dūrēm, spārdījuši kājām un, iespējams, izmantojuši arī kokus, sitot pa upura galvu un ķermeni, »VZ« zina stāstīt Viesītē un tuvākajā apkārtnē sastaptie ļaudis, kas dzirdējuši par baiso noziegumu. Lielākā daļa nogalināto Nikolaju vairāk vai mazāk pazinuši. «Diemžēl viņš mīlēja iedzert. Savulaik viņš pilsētas meitenēm zemenes tirgoja. Koļas mammai bija burvīga saimniecība, bet, kā mamma nomira, tā viss aizgāja. Cik esmu dzirdējusi, pēdējā laikā tur vandījās vieni dzerekļi, māja bija pārvērtusies par «pritonu», » »VZ« stāsta Viesītes centrā sastaptā sētniece. Koļa dzīvojis viens, taču viņam bijusi piedzīvotāja, par kuru vietējie izsakās nelabprāt – draudzene esot dzērāja, turklāt ļoti agresīva un nepatīkama. «Pēc Koļas nāves viņa tajā mājā uzreiz gribēja uzmesties par lielo saimnieci,» nosaka sētniece.
Aizdomās par asiņainā nozieguma izdarīšanu policija aizturējusi trīs Viesītes iedzīvotājus – 50, 51 un 20 gadus vecus vīriešus. Pēc policijas ziņām, vīrieši jau iepriekš atradušies policijas redzeslokā un saukti pie administratīvās atbildības. Policija gan neprecizē, kādus likumpārkāpumus trijotne pastrādājusi agrāk. Pašlaik abiem vecākajiem vīriešiem kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, bet gados jaunākais atrodas brīvībā, jo neesot aktīvi piedalījies noziegumā, proti, nav sitis pensionāru, bet tikai vērojis notiekošo. Viesītes iedzīvotājiem gan nav īstas skaidrības, kas īsti ir aizturēts. «Mēs nezinām, kas tie par cilvēkiem, it kā esot kaut kādi cietumnieki, kas Viesītē ieradušies strādāt liellopu fermā,» pilsētā klīst runas par noziedznieku bandu. Policija par galveno uzbrukuma versiju pensionāram izvirzījusi mantkārību.
Līķi ietina segā un paņēma televizoru
Māja, kur mita pensionārs Nikolajs, atrodas apmēram četru kilometru attālumā no Viesītes centra, tuvākā lauku viensēta atrodas vismaz kilometra attālumā. «Čakstiņiem» apkārt plešas tīrumi un mežs. Pagalmā glīti rindojas saskaldīta malka, taču netālu no kūts mētājas kazas galva, zirga kājas un iekšējie orgāni, kas siltumā sāk arvien spēcīgāk smakot. Vēlāk kāds no kaimiņiem atklāj, ka mirušie dzīvnieki no tuvējās fermas bijuši suņa pārtika. Savukārt citā pagalma malā ir kurināti vismaz trīs ugunskuri, tajos dedzinātas gan lietas, kuru konstrukcijās bijis metāls, gan dažādas plastmasas, gan apģērbi un segas. Kā noskaidrojas, nogalinātā vīrieša radi centušies iznīcināt asinīm slacītās mantas. Savukārt mežmalā Nikolajs pats bija ierīkojis vietējo izgāztuvi.
Vienstāva ķieģeļu ēka ābeļdārza malā kopš slepkavības stāv tukša, suns atdots kādu kaimiņu aprūpē, bet kaķis aizgājis savu ceļu. Par traģēdiju vairs liecina tikai viens no izsistajiem logiem, tiesa, iekšējā loga rūts jau atkal iestiklota. Ārpusē zem loga mētājas gan izsistā loga, gan sasistu trauku lauskas, kā arī dažas konfektes, tukša alus skārdene un cigarešu izsmēķi. Pa logu redzams, ka lielā dzīvojamā istaba pēc asinspirts ir mazliet sakopta, taču arvien sienas ir notrieptas ar asinīm, uz grīdas izmētāti sadzīves priekšmeti un sasisti puķu podi. «Todien viss bija pavisam vienkārši, bija kārtējā dzeršana, kaut ko nesadalīja un sāka kauties. Iedomājieties, kad četri vīri ārdās, kas tad paliek pāri,» »VZ« notikumu gaitu ieskicē kaimiņš Jānis, kurš Nikolaju pazīst kopš senām bērnu dienām. Tā kā uzbrucēju pusē bijis pārspēks, Koļa dabūjis pamatīgi un nomiris. Viņš, visticamāk, esot sists arī ar galda kāju. «Galds bija apmests otrādi un kājas izlauztas, saprotiet, kas tiem sitējiem bija par spēku,» teic Jānis. Pēc tam, kad Koļa nomiris, varmākas viņa garo augumu ietinuši «garspalvainā segā», paņēmuši televizoru un devušies prom. Jānis zina teikt, ka Nikolajam bijis «plānais televizors», kas iegādāts nesen, jo iepriekš jau divi ekrāni viņam esot nozagti.
Gribēja atriebties par dūrienu vēderā
Noziedznieki gan pavisam negaidot pārsteigti nozieguma vietā. «Koļas māsasmeita ar mājas pircēju iebrauca pagalmā, bet tur sveši vīri iznāk, vēderus izgāzuši, un televizoru nes laukā. Šie vēl uzklieguši: «Ko jums vajag?» Māsasmeita teica, ka viņa te ir saimniece! Nu, šie ar šiku lec savā golfiņā iekšā un laidīsies prom, kā deva atpakaļgaitā, iesēdās dubļos un nekur netika. Radiniece iegāja mājā, tur viss kājām gaisā sagriezts, asiņu jūra un onkuļa līķis,» notikumu gaitu atstāsta kaimiņš. No savām rokām asinis varmākas jau bija paspējuši nomazgāt, taču aizmukt viņiem neizdevās, policija trijotni aizturēja. Tad arī no meža iznākusi Koļas brūte, kas tur no bailēm iemukusi pēc tam, kad sācies slaktiņš. Nav gan saprotams, kāpēc sieviete, kurai nebija mobilā telefona, nav meklējusi palīdzību tuvākajās mājās, iespējams, cerējusi, ka draugu nenositīs. Kaimiņš Jānis ir pārliecināts, ka trijotne pie Koļas atbraukusi izskaidroties, proti, notikusi «razborka». Vienam no vecākajiem vīriešiem, kādam Otiņam, Nikolajs Ziemassvētkos ar nazi iedūris vēderā. Cietušais ārstējies slimnīcā, policija ierosinājusi kriminālprocesu. Tad nu pēc četriem mēnešiem Otiņš kopā ar draugiem ieradies Koļam prasīt naudu, solot tad atsaukt iesniegumu, bet, kad sarunāt nav izdevies, Koļa sists. Visticamāk, viss sācies jau trīs dienas pirms liktenīgās nāves stundas – noplēšamā kalendāra lapiņa pie sienas arvien rāda 24. aprīli – dienu, kad sācies «plosts un sarunas». Jānis nopūšas, ka Nikolajs diemžēl pats uzprasījies uz tādu atriebību. «Koļam tā mentalitāte tāda, viņš pie naža vien turējās. Reku, savas draudzenes švāģerim taču galvu gandrīz nogrieza, tikai bišķi turējās ādā, ārstiem gan izdevās piešūt,» vēl kādu šausmu stāstu atklāj Jānis.
Koļa bija pazaudējis sevi
Gan ar Jāni, gan viņa brāli Gunāru, kas ieradies Viesītē, lai izvadītu Nikolaju pēdējā gaitā, »VZ« tiekas neilgi pirms bērēm. Abiem vīriem ir skumji, ka notikušas tik baisas lietas, jo visi taču reiz kopā izauguši. «Es pirms astoņiem gadiem izvadīju arī Nikolaja mammu. Tagad skatos uz to visu, redz, kā viss sasummējās. Nikolajs nebija no tiem, kas ir garīgi nenoturīgi, bet viņš bija sevi pazaudējis. Viņam taču kādreiz bija ģimene, bērni, viņš nebija pielīdzināms «bomžiem» un nekam nederīgs. Koļa jau faktiski pats iesāka, viņš varēja paņemt nazi un mierīgi iedurt. Kur tad to iemācījās? Cietumā. Tie brauca taisnību meklēt. Gan jau nebija pirmā reize, viņš jau nav nevienam stāstījis, ko līdz tam ir darījis,» savās pārdomās dalās Gunārs. Savukārt Jānis atklāj, ka Koļam bijušas divas sievas un ir divas meitas. Viņas dzīvojot Liepājā, kur savu jaunības gadus, strādādams kādā apakšveļas ražošana uzņēmumā par aušanas mehāniķi, pavadījis arī Nikolajs. Tiesa, tur viņš esot apzadzies, palicis bez darba un atgriezies dzimtajā pusē. «Vēl nedēļu pirms nāves abi kopā vienu nokaltušu bērzu nozāģējām, šito arī vēl vajadzēja nogāzt,» skatoties uz koku līdzās kapu vārtiem, teic Jānis. «Koļa izpalīdzīgs bija, strādīgs, vēl nesen viņam bija govs un piecas cūkas, zemi apstrādāja.» Nikolajs nu atdusēsies līdzas mammai kapu kalniņā, no kurienes caur krūmājiem var redzēt dzimtas mājas, kur vīrieša dzīve aprāvās tik traģiski. Jānis kaimiņam uz kapu kopiņas liks četras sarkanas rozes. «Koļa kārtīgs zellis bija,» vēl nosaka Jānis un dodas kapa virzienā.