Rumbulas prostitūta ar trīs naža dūrieniem nogalinājusi vīrieti, ar kuru vairākus mēnešu dalījusi dzīvesvietu – šauru dārza būdu. Varmākas draudzene atklāj, ka sieviete bijusi traka uz nažiem, tīksminājusies par savu vēlmi nogalināt un solījusi to ar savu draugu arī izdarīt.
Ievācies pamestā dārza būdā
Pēc nepilnu divu mēnešu meklēšanas likumsargiem kādā autobusu pieturā izdevies aizturēt meklēšanā izsludināto 39 gadus veco Aigu Demidovu. Sievieti tur aizdomās par 54 gadus vecā Františeka nogalināšanu. Incidents starp vīrieti un sievieti, kas, pēc policijas rīcībā esošajām ziņām, dzīvojuši kopā, notika 14. februārī kādā Rumbulas dārza mājiņā. Aiga, kas jau iepriekš tiesāta par slepkavību, pašlaik atrodas apcietinājumā.
»VZ« novēroja, ka Rumbulas mazdārziņu teritorijā valda pamestība un nekārtība. Visās malās manāmas prostitūtu un viņu klientu izpriecu paliekas – izlietoti prezervatīvi, salvetes, var manīt arī pa kādai šļircei, kaudzēs krājas bezpajumtnieku atstātie atkritumi. Padomju laikā šajā Rīgai tik tuvajā zaļajā oāzē 200 kvadrātmetrus lielus mazdārziņus piešķīra Otrā pasaules kara veterāniem, bet 90. gadu sākumā par 900 Latvijas rubļiem jeb «repšikiem» pie zemītes varēja tikt jebkurš rīdzinieks. Pašlaik vairs tikai neliela daļa no mazdārziņu teritorijas pieder pašvaldībai, pārējā – privātīpašniekiem. Lielākā daļa mazdārziņu sen kā pamesta, reiz iekoptā zeme aizaugusi krūmiem, mājiņas nodedzinātas, palikušas vien dažas, kur uz dzīvi ievākušies bezpajumtnieki. Tiesa, ir vēl arī daži iekopti dārzi, kur saimnieko pensionāres. «Dažas vecenes vairs te esam palikušas. Laikam jau šis ir pēdējais gads, jo izskatās, ka ilgāk vairs neizvilksim. Mums iet pavisam drūmi. Tā kā zog pēdējā laikā, nav zagts nekad, tāpēc šeit ik dienas braucu ar bažām, jo baidos, ka ieraudzīšu postažu, – būs aiznests žogs un siltumnīcas metāla karkass, mucu, sūkni un iepriekšējo žogu jau aiznesa. Protams, pēdējais asiņainais notikums vispār ir kaut kas nenormāls, te iepriekš nekas tāds nav noticis,» nopūšas mazdārziņa saimniece, Ķengaragā dzīvojošā pensionāre Anita. Vēl aizpērn zemes īpašnieks no zemes kopējiem prasījis nomas maksu – 13 latus gadā, bet pērn naudu vairs nav iekasējis. Tiesa, bezpajumtniekiem par dzīvi citu celtajās mājiņās gan nav bijis jāmaksā. Arī Františeks bijis viens no tiem, kas te vienkārši ieradies, izvēlējies vienu no tukšajām būdām un sācis dzīvot. Tas noticis apmēram pirms četriem gadiem. Viņu labi pazinusi gan Anita, gan mazdārziņu kolonijas malā dzelzceļnieku mājā dzīvojošā pensionāre Dzintra. Františeku vārdā neviens neesot saucis, katrs lietojis kādu iesauku – Saška, Sīkais, Zvirbulis vai Činčiks. «Viņš bija labsirdīgs un izpalīdzīgs cilvēks, tādu nāvi nebija pelnījis. Man ir slimas kājas, katru dienu viņš man no veikala nesa pārtikas produktus, padarīja dažādus darbiņus, samaksāju viņam latiņu. Viņš palīdzēja arī dārzus uzrakt, viņš bija sarunājis darbu autoservisā,» stāsta Dzintra. «Sīkais bija jautrs, vienmēr varēja ar viņu parunāt,» gandrīz vienbalsīgi saka abas sievietes. Pensionāres brīnās, kā Františeks spējis pārdzīvot aukstās ziemas, jo viņa būdā krāsns nav bijis, arī apģērbs bijis visai plāns. «Sīkais nekad nesūdzējās, ka ir auksts. Viņš bija ļoti kustīgs, visu laiku ko darīja, reiz teica, ka guļot, ietinies paklājā.»
Sadurtais nespēja atvērt durvis
Pensionāres uzslavē Františeku, jo viņš neesot lietojis alkoholu, tiesa, līdz brīdim, kad viņš sapinies ar Aigu. «Es par to Aigu te neesmu dzirdējusi, protams, neko labu gadiem, bet tikai vasarā, kad viņa ievācās vienā no būdām, viņu ieraudzīju. Godīgi sakot, nekad viņu neredzēju skaidrā. Agresīva gan viņa nebija, vienmēr sasveicinājās, bija jautra un bieži jokoja,» teic Anita. Aiga strādājusi par prostitūtu, reizēm pelnījusi naudu, palīdzot kādai pensionārei mazdārziņā, un it kā kaut kur piestrādājusi par apkopēju. Sākumā Aiga dzīvojusi kopā ar kādu Sergeju, vēlāk abiem piebiedrojusies Aigas draudzene Ilona, bet drīz vien Sergejs aizgājis prom un pie abām sievietēm pārcēlies Františeks. «Viņas kaut kur bija dabūjušas bezpajumtnieku lielāko vērtību – krāsniņu. Sīkais tur bija iecerējis pārziemot, viņš gādāja malku, rūpējās par sievietēm. Atceros, ka iedevu viņam reiz pāris konfekšu, viņš teica: «Aiznesīšu savām meitenēm.» Nevaru pat iedomāties, kas varēja notikt, ka Aigai pret viņu bija šitāds naids,» brīnās Dzintra. «Mēs gan viņu brīdinājām, ka nevajadzēja sapīties ar Aigu, ka tas nebeigsies labi, bet viņš pats bija priecīgs un apmierināts. Nu re, piesaucām nelaimi,» teic pensionāre.
Anitas kundze »VZ« izvadā pa teritoriju, kur vietām vijas dziļi iestaigātas taciņas, – te ikdienā staigā bezpajumtnieki. Anita zina teikt, ka pašlaik mazdārziņos tukšas ir tikai divas būdas, – Františeka un tā, kur notika slepkavība. Františeka būdas durvis ir slēgtas, savukārt reiz par āra virtuvi kalpojusī nojume jau tikpat kā nojaukta, citi bezpajumtnieki pēc drauga nāves dēļus paņēmuši kurināšanai. Uz mājiņas palodzes arvien stāv skuveklis, Františeks esot rūpējies par savu izskatu un regulāri dzinis bārdu. Bet 556. būdas, kur notika slepkavība, durvis ir vaļā līdz galam. Krāsniņa no tās jau pazudusi. Aptuveni piecus kvadrātmetrus lielajā telpā ir divas gultas, plaukts. Starp netīrajām lupatām uzreiz pamanāms Aigas apģērba gabals – melna ādas jaka ar koši sarkanu bārkšu apdari kakla daļā. «Nesaprotu, kā tie vīrieši var ar tām prostitūtām, uz Aigu paskatoties, šermuļi skrien pa kauliem,» Anitas kundze riebumā saviebjas. Mazās telpas vidū, uz dubļainās grīdas jau samelnējusi arvien redzama asiņu peļķe. Tieši te izdzisa Františeka dzīvība. Aiga viņu nogalinājusi ar trīs naža dūrieniem – vienu vēderā un diviem sānā, »VZ« pārliecinoši zina teikt Aigas draudzene Ilona, kuru nejauši sastopam pie vienas no kaimiņu būdām. Pēc vīrieša saduršanas Aiga būdas iekšējās durvis atstutējusi ar koka mietu, bet ārējās durvis nostiprinājusi ar metāla aizbīdni. «Činčiks divas stundas bija mocījies, netikdams ārā, noasiņoja. Kad viņu atrada, viņš tupēja uz ceļiem pie durvīm.»
Bijis iemīlējies un aplidojis varmāku
31 gadu vecā Ilona atzīstas, ka arī ir prostitūta un divus mēnešu dzīvojusi dārza būdā kopā ar Aigu un arī Františeku. Ilonas melnie garie mati saņemti zirgastē, kājās – džinsi, mugurā – melna īsa jaka, zem kuras manāms zaļš krekliņš, vismaz vizuāli viņa neatgādina ne bezpajumtnieci, ne ielasmeitu, vien seja mazliet nodod Ilonas tieksmi pēc alkohola. Ilona Rumbulā nedzīvojot kopš 14. februāra, viņa pārcēlusies uz Vangažiem, tagad atbraukusi tikai paciemoties pie paziņām. Ilona stāsta, ka Aigu pazīstot vismaz 14 gadus, taču par draudzeni zinot visai maz un pat neatceroties, kā abas iepazinušās. «Viņa bija prostitūta, reāli stāvēja uz ceļa. Viņa strādāja par diviem trim latiem, jo šausmīgi izskatījās, viņu ne visai gribēja ņemt,» atklāj Ilona. Draudzene zina, Aigai esot 23 gadus veca meita. «Jā, jā, bērns viņai piedzima ļoti agrā bērnībā,» apstiprina Ilona. Neraugoties uz nodarbošanos ar prostitūciju, Aigai bijuši arī vairāki ilglaicīgi dzīvesbiedri. Daudzus gadus viņa dzīvojusi ar kādu pavecāku kungu Dārziņos, taču viņš nomiris un Aiga palikusi bez pajumtes. Tad «sametusies» kopā ar bomžiku Genku, vēlāk kopā ar Sergeju ievākusies 556. būdā, kur abiem pievienojusies arī Ilona. «Sergejs aizgāja, jo pie Aigas sāka piestaigāt Činčiks. Man pazuda mobilais un krosenes, Činčiks vainoja Sergeju zādzībā, bet patiesībā pats bija iemetis tās mantas krūmos. Sergejs negribēja kašķēties un aizgāja,» atceras Ilona. Františeks visu laiku jūsmojis par Aigu: «Uh, kāda sieviete!» Viņš bijis samīlējies līdz ausīm, aptekalējis savu mīļoto, gādājis malku, no tuvējās Getliņu izgāztuves nesis gardumus – jogurtus, salātus, zupas un daudz ko citu, kas tur nonācis no lielveikaliem, beidzoties produktu derīguma termiņiem. Savukārt Aiga bezdarbībā gulējusi un, runājot Ilonas vārdiem, būdā vilkusi visādus večus, un tad dzinusi Činčiku ārā. «Viņa bija traka uz seksu, varēja ņemties dienām un naktīm,» saka draudzene. «Tagad cietumā viņai vīriešu nebūs, bet bez seksa jau nepaliks, tur ir gana daudz lesbiešu.»
Draudzene laikus aizmukusi
Skaidrā Aiga bijusi mierīga un visai klusa, daudz lasījusi grāmatas, bet, pārmēru iedzērusi, kļuvusi agresīva, rupja un neaprēķināma. «Mēs te visi dzeram, bet ne līdz tādam stāvoklim kā viņa. Aiga varēja dienā trīs litrus šņabja izdzert. Iedzērusi Aiga, tiklīdz kas, uzreiz ķērās pie naža, viņa bija traka uz nažiem. No manis viņa baidījās, abas bieži kāvāmies. Iespējams, Činčiks jau sen būtu nodurts, ja es viņai no rokām neizrautu nažus un aiz matiem pašu neaizvilktu prom. Tā arī nesaprotu, par ko tas viss, viņai laikam vienkārši dzērumā «brauca jumts», pati nesaprata, ko dara. Viņa varēja pienākt un vienkārši iesist pa pauri,» stāsta Ilona, kas tikai nesen apjautusi, ka dzīvojusi zem viena jumta ar slepkavu un jebkurā brīdī pati varēja kļūt par upuri. Reiz, kad pēc darba nakts Ilona gulējusi, Aiga viņai uz galvas uzgāzusi karstu zupu. «Labi, ka man uz sejas bija sega, būtu apdegums uz mūžu,» secina sieviete. Ilona atklāj, ka arī Františeks pats dzērumā nav bijis nekāds mierīgais, regulāri sitis Aigu, vasarā viņš sievietei ar nazi pamatīgi sadūris roku, bet vienai citai bezpajumtniecei veselu servīzi uz galvas sašķaidījis. Ilona gan atceras, ka Aigai nodoms Františeku nogalināt bijis jau rudenī, kad viņa, būdama skaidrā prātā, skatoties, kā vīrietis gatavo malku, draudzenei teikusi: «Ilona, kā man gribas viņu nosist!»
Liktenīgajā dienā Ilona izvākusies no Aigas būdas, jo sapratusi, ka nespēj vairs paciest draudzenes varmācību. «Man bija aizdomas, ka varētu kas tāds notikt. Todien Činčiks un Aiga atkal dzēra un kāvās. Teicu, lai ļauj man savākt mantas, un tad dara, ko grib.» Par nelaimi Ilona uzzinājusi pēc divām nedēļām, kad no sava bijušā vīra saņēmusi ziņu, ka viņu meklē policija. «Es uzreiz aizbraucu uz Salaspils policiju. Aizdomas krita arī uz mani, jo tur bija pilns ar maniem pirktu nospiedumiem. Tad arī uzzināju, ka Aiga jau reiz tiesāta par slepkavību un patiesībā jau četrus gadus ir meklēšanā vēl par kādu slepkavību,» atklāj Ilona. «Kas zina, ja es todien nebūtu aizgājusi, varbūt arī mani atrastu mirušu.»