Pirmās instances tiesa par nāvējošu uzbrukumu mīļākajai 38 gadus vecajam Ilvaram Martinsonam piespriedusi 11 gadu cietumsodu. Tuvākajā laikā viņš atkal sēdīsies uz apsūdzēto sola, šoreiz par zādzību izdarīšanu.
Bijuši laimīgi un priecīgi
Traģiskie notikumi Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta Menbāržos daudzdzīvokļu mājā «Dzelmes» risinājās pērn, 10. maija vakarā. Kāda mājas iedzīvotāja, kura ir labi informēta par situāciju «nelabvēlīgajā» dzīvoklī un labi satikusi ar Lailu, taču nevēlas atklāt savu vārdu, »VZ» pastāstīja, ka liktenīgajā dienā jau no paša rīta Laila un Ilvars kopā ar paziņām lietojuši alkoholu. Iedzeršana notikusi ārpus mājas – ciema centrā un pagalmā. «Viņi jau tā darīja, kam bija nauda, pie tiem piemetās un dzēra,» atceras sieviete. Vēl ap pulksten 17 nekas neesot liecinājis, ka notiks traģēdija. «Abi gāja smaidīgi, priecīgi un laimīgi. Vēl abi teica, ka jāiet pameklēt kaķis, kas bija kaut kur pazudis, un tad iešot gulēt.»
Pēc pāris stundām viena no kaimiņienēm saņēma zvanu no Valmieras, no Ilvara sievas, kura satraukta stāstījusi, ka viņai zvanījis vīrs un pavēstījis, ka esot nodūris Lailu. «Viņa lūdza, lai kaimiņiene aiziet uz dzīvokli un paskatās, kas tur īsti noticis. Ilvars bija ļoti nervozs, atnākušo kaimiņieni paņēma aiz rokām un izstūma no dzīvokļa, viņa gan bija pacēlusies pirkstgalos un ieraudzījusi virtuvē uz grīdas lielu asins peļķi,» stāsta kaimiņiene. Vispirms par notikušo informēta ātrā medicīniskā palīdzība, vēlāk arī policija. Lai iekļūtu dzīvoklī, bija jāuzlauž durvis, jo Ilvars tās pats nav vēlējies atvērt. Pašu varmāku likumsargi atrada paslēpušos skapī, taču Lailas nekur nebija. Ilvars stāstījis, ka viņa uzvilkusi baltu jaku un iegājusi mežā. «Mediķi uzreiz pateica, ka ar tik lielu asins zudumu sieviete nekur tālu nevar aiziet. Kad Ilvaru sēdināja policijas mašīnā, kaimiņiene pameta skatu uz dzīvokļa logu, un viņai likās, ka noplīvoja aizkars, kas, protams, bija tikai acu apmāns, varbūt vēja pūsma. Viens no vietējiem atkal uzskrēja augšā, tad arī viņš pavēra skapi un atrada tur jau mirušo Lailu,» stāsta kaimiņiene. Sieviete bija mirusi no dūriena kaklā – miega artērijā.
Dzīvoja kopā ar divām sievietēm
Ilvars un Laila trešā stāva četristabu dzīvoklī «Dzelmēs» nodzīvojuši divas ziemas. «Viņus te izmitināja pašvaldība. Mēs jau toreiz rakstījām vēstuli, lai nelaiž viņus iekšā, bet mūs neviens neklausījās,» sūrojas mājas apsaimniekotāja. Mājiniekiem neesot paticis, ka dzīvoklī ievākušies dzērāji, jo tādu mājā tāpat pietiekot. Tiesa, par mitekli maksāts regulāri, savukārt ziemā Ilvars uzņēmies arī mājas kurinātāja funkcijas, tādējādi bijis atbrīvots no maksas par apkuri. Ilvars gan esot sagādājis raizes apakšstāva kaimiņam, jo mēdzis čurāt no lodžijas.
Ilvars, būdams skaidrā, neesot slēpis, ka desmit savas dzīves gadus pavadījis cietumā. «Viņš esot sēdējis par zādzībām un brāļa dzīvības apdraudējumu, esot viņam pie galvas ieroci pielicis,» zina teikt kaimiņiene.
Tomēr vislielāko pārsteigumu apkārtējos radījušas dzīvoklī mītošo savstarpējās attiecības, proti, kopā ar Ilvaru un Lailu dzīvojusi arī vīrieša sieva Ieva un divus gadus vecā meitiņa. Kaimiņi bieži izteikuši izbrīnu par trijotnes attiecībām, uz ko saņēmuši atbildes, ka abas sievietes mīlot Ilvaru, viņš pats mīlot Lailu, bet nevarot iztikt arī bez Ievas. «No sākuma Ilvars mums visiem stāstīja, ka Laila ir viņa māsīca, bet reiz abus pieķērām bučojoties, tad arī viņš atzinās, ka Laila ir mīļākā. Prasīju, ko tad tu precējies ar Ievu, ja tā mīli Lailu. Viņš izmeta, ka viņam vajadzējis aizbēgt no cietuma pagātnes un tikt pie cita uzvārda,» atklāj kaimiņiene. Atšķirībā no Lailas Ieva nelietoja alkoholu un reizēs, kad dzīvoklī notikušas iedzeršanas, viņa kopā ar bērnu laiku pavadījusi ārpus mājas, bet vēlāk pat devusies prom uz ilgāku laiku pie mammas uz Valmieru, kur viņa dzīvojot joprojām. Jāpiebilst, ka »VZ» izdevās sazināties ar Ievu, taču sieviete paziņoja, ka nevēlas kontaktēties ar žurnālistiem.
Mīlestības dēļ piedeva visu
«Saprotu, ka Ilvars pacēla roku arī pret Ievu, taču Lailu viņš sita regulāri. Pērn, atceros, nebija nogājis zilums no vienas acs, kad jau bija uzsista otra acs. Laila reiz sūdzējās, ka pēc sitiena viņai zobs kustas. Ilvars vienmēr sita pa seju, liekas, ka viņam patika, ka visi redz, ka viņš atkal ir bijis pārāks par sievieti. Viņš nekad neaiztika vīriešus, bija drosme sist tikai sievietei,» secina kaimiņienes. Pagājušajā vasarā Ilvars Lailai iedūris ar nazi pēdā, bet mēnesi pirms nāvējošā dūriena Ilvars sievietei iedūris sānā pie ribām un kājā. «Todien viņa atnāca pie manis uz garāžām. Skatos, visa jaka sarkana. Prasīju, kas tad tas. Ilvars esot iedūris. Viņa ne par ko negribēja saņemt medicīnisko palīdzību, bet mēs izsaucām vietējo feldšeri, kas apskatīja brūci un izsauca ātro palīdzību. Laila, slimnīcā pavadījusi trīs dienas, mājās neatgriezās, aizmuka pie māsas. Arī Ilvars pazuda uz kādu laiciņu, bet tad vienā dienā abi atkal atgriezās. Un tad nu trešā kopā pavadītā diena Lailai bija liktenīga. Mēs sen viņai teicām, lai mūk prom, lai raksta policijā iesniegumu, jo vienreiz tas nebeigsies labi, Ilvars viņu nogalinās, bet viņa neko nedarīja savā labā. Policijai viņa vienmēr atteicās rakstīt iesniegumu, jo mīlot viņu un baidoties no viņa. Laila bija iebiedēta, viņa paniski baidījās no Ilvara, jo viņš viņai bieži pat publiski draudēja ar nogalināšanu, ja aizies pie cita,» klāsta kaimiņi. «Laila tik skriešus vien gāja. Brīžam viņa aizmuka no Ilvara, reizēm viņš pats viņu padzina, bet viņa vienmēr atgriezās. Ilvars man reiz teica: «Man viņa nekur nepazudīs! Es viņu kaut ellē atradīšu!»,» savu sarunu ar Ilvaru atceras kaimiņiene Ilzes kundze.
Cerēja uz sievas atbalstu
Vietējie stāsta, ka kopumā Ilvars atstājis pieklājīga, laipna un strādīga cilvēka iespaidu, pavecākas kundzes atceras, ka viņš regulāri palīdzējis iepirkumu somas mājās aiznest. Tiesa, ar oficiāla darba atrašanu Ilvaram neesot veicies, jo cietumnieka slava likusi darba devējiem no viņa izvairīties. «Ilvars un Laila bija atraduši darbu fermā, bet, kā tur uzzināja par Ilvara sodāmību, viņu vairs darbā neņēma. Tad viņš aizliedza strādāt arī Lailai, un pat piedraudēja.»
Neviens tā īsti nesaprot, ko abas gados jaunākās sievietes atradušas Ilvarā kā vīrietī. «Viņam ir pliks pauris, zobu nav,» šķobās pat pavecas kundzes. «Laila bija jauna, smuka, solīda, labi ģērbās, kad nedzēra, ļoti kopa sevi,» atceras mājas pārvaldniece. «Vispār tas ir kaut kas traks, mēs nevaram saprast kā viņas tā varēja dzīvot – viņš ar vienu guļ vienā istabā, bet otra turpat blakus istabā. Varbūt nav riktīgas,» brīnās Ilzes kundze. Viņa ir pārliecināta, ka Ilvars slepkavību pastrādājis greizsirdības uzplūdā: «Viņš bija ļoti greizsirdīgs, to varēja just un redzēt viņa uzvedībā. Todien viņi dzēra kopā ar vēl kādiem vīriešiem, droši vien kāds pieķēra tai Lailai, vēl ko pateica, un Ilvaram pietika. Un sievai viņš, visticamāk, zvanīja, jo cerēja, ka tā uzreiz atbrauks un palīdzēs noslēpt visas pēdas, bet viņa paziņoja kaimiņiem, un viss nāca gaismā.» Kāda cita kaimiņiene atceras, ka iepriekšējā «duršanās» notikusi Ilvara sievas un meitiņas klātbūtnē. «Ieva neesot Lailu aizstāvējusi, tikai vēl pasmējusies,» Lailas stāstīto atceras kaimiņiene. Par laimi, sieva šoreiz bijusi gana gudra un stipra, neļaujot vīram noslēpt baiso noziegumu.
Visu rakstu lasiet žurnālā "VZ+ Krimināli"