Daudzbērnu māte dzērumā nožņaudz savu tēvu - ekskluzīva intervija ar aizdomās par slepkavību turēto!

Daugavpils pusē 36 gadus veca sieviete nožņaugusi savu tēvu, atceroties bērnībā viņai nodarītās pārestības. Bet ne tikai tāpēc – vecumdienās, kad tēvs nav varējis par sevi rūpēties, viņš meitai kļuvis par smagu nastu.

Regulāri tēvam atņēmusi pensiju

Pirms pāris nedēļām kādā no dzīvokļiem Daugavpils novada Nīcgales pagastā atrasts 61 gadu veca vīrieša līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Aizdomās par slepkavību likumsargi aizturējuši 36 gadus vecu sievieti. Izmeklēšanā noskaidrots, ka sieviete ieradusies upura mājoklī, kur starp abiem izcēlies konflikts. Risinot nesaskaņas, sieviete nožņaugusi vīrieti, kurš bija 2. grupas invalīds. Aizturētā savu vainu atzinusi.

Nīcgales centrā katrs »VZ« sastaptais vietējais iedzīvotājs pazinis gan nogalināto Ivanu, gan viņa slepkavu – paša meitu Svetlanu jeb Svetku, kā paziņas viņu pārsvarā sauc. «Tāda nelabvēlīga ģimene. Meita ir diezgan vieglas uzvedības sieviete, ui, viņai ir daudz bērnu, pat nezinu, cik, katrs no sava vīrieša, bet visi nodoti valsts apgādībā. Ivans bija lāga cilvēks, tikai mazliet tāds vientiesītis, zem veceņu tupeles,» cits caur citu stāsta pagasta centrā sastaptie cilvēki, kas apstājuši zirga ratus. Pensionāre Valentīna atceras, ka savulaik Ivana sieva un meita sūtījušas vīrieti zagt no dārziem: «Varbūt viņas viņu pat sita, viņš bija pamatīgi iebiedēts.» Vēl pavisam nesen Ivans palaidis rokas un pašvaldības ēkā no apkopējas somas paņēmis maku ar diezgan palielu summu. «Bija lāga vecītis, tikai dzīve bija grūta. Kopš sieva nomira, meita atņēma viņam visu 120 latu lielo invaliditātes pensiju un nedeva ne ēst, ne cigaretes pirka,» klāsta Valentīna. «Viņš regulāri staigāja pa centru un vāca izsmēķus. Mēs vēl prasījām: «Tev taču paliela pensija, kāpēc nenopērc cigaretes?» Viņš atbildēja, ka Svetka visu naudu atņem,» sarunu atceras viens no vietējiem vīriešiem.

Runājot par iespējamiem slepkavības motīviem, vietējie smīn: «Droši vien neiedeva divus latus!» Savukārt kāds dzirdējis, ka izsalkušais vīrietis aizgājis pie meitas un apēdis putru, par ko tad viņa sadusmojusies un uzbrukusi tēvam. «Droši vien Svetkai «norāva jumtu», viņa taču bija piedzērusies, tāpēc arī tēvu nožņaudza,» nīcgaliešiem ir arī tāds secinājums.

Vietējie teic, ka Ivans bijis vājš un sīks cilvēks, bet Sveta esot paliela sieva, tāpēc arī tēva nonāvēšana problēmas neesot sagādājusi. Iepriekš gan vietējie Svetlanas dabā tādu mežonīgumu neesot novērojuši. «Tagad jau visādi trakumi notiek, «bābas» večus kauj kā cūkas. Re kur nesen Ļenka dzērumā savu vīru ar diviem naža dūrieniem kaklā nogalināja. Tūlīt pēc slepkavības viņa piedzemdēja kārtējo bērnu, bet kāda jēga, tāpat atņēma,» sašutuši par pirms desmit mēnešiem notikušo slepkavību ir vietējie vīrieši. «Un tagad par tādām lietām cietumā neliek – gan Ļenka mājās, gan arī Svetku palaida, būtu maizes kukuli nozagušas, tad cietumā paturētu,» ar sarkasmu saka vietējie. «Svetka, jau liekas, ka neko tādu neatkārtos, bet no Ļenkas visu ko var sagaidīt, viņa ar večiem kautiņā metīsies bez domāšanas.»

Dzērumā izdarīto skaidrā nožēlo

Nogalinātā Ivana meitu Svetlanu »VZ« sastop viņas dzīvesvietā – apmēram divus kilometrus no Nīcgales centra esošā divstāvu ķieģeļu ēkā. No tāluma izskatās, ka ēka ir pamesta, taču, piebraucot tuvāk, redzamas sniegā atstātas cilvēku un automašīnu riepu nospiedumu pēdas, no skursteņa gaisā lēni ceļas dūmi. Mājā apdzīvoti ir tikai daži dzīvokļi, tukšajiem mājokļiem logi ir izsisti. Pirmā stāva dzīvoklim, kur mīt Sveta, no iekšpuses stikla rūtīm aizvilkta savecējusi un netīra plēve. Sieviete iznāk piekvēpušajā kāpņutelpā, ģērbusies mājas drēbēs – siltos zābakos un mākslīgās kažokādas vestē, kuru visu laiku cenšas savilkt ciešāk uz krūtīm. Sieviete ir mierīga un laipna, sākumā mazliet sakautrējusies, taču piekrīt sarunai. «Jā, es atzinu savu vainu, ka nogalināju tēvu. Līdz tiesai mani palaida mājās. Zinu, ka man būs jāiet cietumā, nezinu, cik man var piespriest, jāzvana advokātam, protams, negribas sēdēt cietumā. Es pirms desmit gadiem nosapņoju, ka esmu cietumā,» stāsta Sveta. «Es to izdarīju dzērumā. Skaidrā, protams, cilvēks neko tādu neizdarītu. Nožēloju, ka tā sanācis.» Alkoholu esot lietojusi visu nakti, bet no rīta nogalinājusi tēvu.

Sieviete stāsta, ka par tēvu rūpējusies pēdējos sešus gadus, kopš nomirusi mamma. Tēvs dzīvojis atsevišķi otrā stāva dzīvoklī. Sveta neslēpj, ka tiešām ņēmusi tēva pensiju: «Bet es viņu par to naudu baroju, uzturēju! Viņam bija 61 gads, bet viņš neko pats neprata izdarīt, pat krāsni neprata iekurt.» Ivans bijis redzes invalīds kopš dienesta laikiem, kad kādā strīdā saņēmis sitienu pa aci ar grāmatas stūri. «Viņš ar vienu aci bija akls,» saka Sveta. Pēdējos divus gadus Ivanam klājies vēl grūtāk, jo viņam bijuši nosaldēti kāju un roku pirksti. «Viņš bija aizbraucis pie māsas uz Līvāniem, bet viņa ar radinieci neiedeva viņam naudu atpakaļceļam, viņš milzīgā salā vairāk nekā 30 kilometru visu nakti nāca mājās un apsaldējās,» zina teikt meita. Sliktās veselības dēļ tēvs alkoholu tikpat kā vairs neesot lietojis.

Dusmas par grūto bērnību

Tēva nāve esot dažādu nomācošu apstākļu sakritība – gan bērnības pārestības, gan pēdējo gadu mokas, rūpējoties par tēvu, gan pašvaldības attieksme, kas sievietei esot atņēmusi bērnus, runājot par savas agresīvās rīcības iemesliem, uzskaita Svetlana. «Tas viss no nerviem, no bēdām, re, man 36 gados sirmi mati. Man bija ļoti grūta bērnība,» sieviete nopūšas. «Tēvs pārsvarā dzēra, visu naudu, ko nopelnīja, atstāja atskurbtuvē. Es no 11 gadiem vasarās strādāju lauku brigādē, lai varētu pabarot vidējo un jaunāko māsu.» Skolā Svetlana tikusi līdz 9. klasei, tālāk nav mācījusies, jo apprecējusies ar azerbaidžāni, drīz piedzimis vecākais dēls, kuram nu jau ir 20 gadu. Diemžēl laime laulībā nebija lemta, vīrs 1995. gadā nonācis cietumā par kāda policista saduršanu, kā arī Svetas mammas piekaušanu. Vīrietis izcietis sodu un no Latvijas izraidīts uz dzimteni. «Mamma kļuva invalīde viņa dēļ, viņai izņēma vienu nieri. Mans vīrs savus bērnus mīlēja, bet manas māsas pazemoja. Tētis sēdēja, smējās, viņš neko nevarēja izdarīt. To visu atcerējos, skaidrā esmu mierīga, bet iedzērusi kļūstu agresīva. Nožņaudzu viņu, un viss, tad aizgāju mājās, piezvanīju uz 112 un pateicu, ko izdarīju.»

Ar tēvu Svetai attiecības neesot bijušas labas, abi regulāri strīdējušies, viņš meitai bijis gluži kā lieka nasta. Sieviete lūgusi palīdzību vecākajai māsai, lai viņa ik pa laikam paņem tēvu, kas kļuvis gluži kā mazs bērns, padzīvot pie sevis, bet tā atteikusies. «Es arī gribēju atpūsties no viņa. Māsai ir māja, mašīna. Pērnvasar saņēma maģistra diplomu, tagad aizgāja mācīties vēl tālāk, pārāk gudra, negribēja ar tēvu krāmēties,» nopūšas Svetlana. Sieviete ir mazliet apvainojusies uz māsām un arī saviem vecākajiem bērniem, kuriem ir mašīnas, taču viņi nav uzklausījuši Svetas lūgumus un nav atbraukuši viņai pakaļ, lai aizvestu uz tēva bērēm. «Vecākajam dēlam zvanīju, bet viņš necēla klausuli. Laikam negrib runāt, dusmojas, ka tā ir noticis,» klusi saka Sveta. Tiesa, arī iepriekš vecākais dēls neesot bijis nasks uz kontaktēšanos ar māti.

Pārdzīvo par atņemtajiem bērniem

Lai vai kā, Sveta par saviem bērniem runā ar maigumu. «Man ir divgadīgs mazdēls,» palepojas Sveta. «Visi mani bērni ir skaisti un prātīgi, visi labi mācās.» Pavisam Svetai ir pieci bērni, taču tikai vecāko viņa izaudzinājusi pati – pārējie nonākuši valsts aprūpē, turklāt jaunākais – deviņgadīgais puika – no ģimenes izņemts tikai pērn. Sieviete zina, ka viena no viņas atvasēm ir adoptēta un jau vairākus gadus dzīvo ASV, drīzumā turp plānojot nosūtīt arī jaunāko dēlu. Sieviete teic, ka nesaprot, kāpēc bērni atņemti, viņa tos varot uzturēt itin labi: «Vasarā lasu sēnes, ogas, pie šosejas tirgoju, labi sanāk nopelnīt. Ziemā, protams, ir grūtāk. Diemžēl pagasts nevis palīdz, bet vienkārši atņem bērnus. Iedomājoties, kas notiek Amerikā, kā tur nogalina bērnus, mani pārņem šausmas. Man neviens nedod iespēju – mamma ir nolēmusi nedzert, gribētu savus bērnus audzināt pati.»

Sveta piemin arī Ļenku, kas nogalināja vīru, izrādās, tas bijis Svetas brālēns. «Arī Ļenkai bērnu atņemšana uzvilka nervus un radīja agresiju,» noteic Sveta. «Ļenka gan tagad ir ievietota psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Viņa nesen atkal bija stāvoklī un pati sev abortu uztaisīja.»

Runājot par nākotni līdz tiesai, Sveta sola iestāties bezdarbniekos un rindā uz «simtlatnieku programmu». Viņa jau iepriekš tā strādājusi – katlumājā krāvusi kurināšanai paredzētos smagos koka baļķus. «Tādas tās lietas,» smagi nopūšas Sveta un, iztaujājusi, vai esam atbraukuši no Rīgas, dodas atpakaļ dzīvoklī, kur gaida viesos atnākušais kaimiņš...