Puisis, kurš atzinās pirms pirms 11 gadiem izdarītā patēva slepkavībā, jau brīvībā

Divas dienas pēc tam, kad policija saistībā ar pirms 11 gadiem pastrādātu noziegumu aizturēja 25 gadus vecu Baldones iedzīvotāju, viņš palaists mājās. Tagad kaimiņi ir satraukušies, ka vīrietim, kuram vairs nav ko zaudēt, varētu rasties tieksme nogalināt atkal.

Murgi tagad vajā paziņas

25 gadus vecais Baldones iedzīvotājs Pēteris 9. decembrī piezvanījis uz policiju un atzinies pirms 11 gadiem izdarītā patēva slepkavībā. Likumsargi nekavējoties ieradušies vīrieša dzīvesvietā Daugavas ielā. Pēteris stāstījis, ka 2001. gada 16. augusta naktī nogalinājis savu patēvu Romānu. Upurim tobrīd bija 31 gads, bet nozieguma izdarītājam vien 14 gadu. Līķi puisis ietinis plēvē un paklājā, bet pēc tam apracis turpat pie mājas – gandrīz pie paša sliekšņa. Policisti vairākas stundas raka un atrada rūpīgi noslēptās cilvēka mirstīgās atliekas. Policija jau pirms gada beidza oficiālu par bezvēsts pazudušu uzskatītā Romāna meklēšanu, jo kopš viņa pazušanas bija pagājuši desmit gadi. Tiek veiktas ekspertīzes, lai noskaidrotu vīrieša nāves iemeslu. Savukārt pats Pēteris divas dienas pēc tam, kad tika aizturēts, palaists mājās – tiesa viņam piemērojusi ar brīvības atņemšanu nesaistītu drošības līdzekli. Jāpiebilst, ka jaunais cilvēks kopš bērnības vairākkārt ārstējies psihoneiroloģiskajā slimnīcā, visticamāk, tiks atzīts par nepieskaitāmu un viņam tiks piemērota piespiedu ārstēšana. Viena no versijām, kāpēc vīrietis atzinies tik sen pastrādātā noziegumā, ir nakts murgi, kuros patēvs atkal un atkal atgriezies pie Pētera.

Jāteic, ka tagad murgi sākuši vajāt tos cilvēkus, kas bijuši viesos pie Pētera. Baldonietis Ernests »VZ« atklāj, ka ar Pēteri iepazinies pirms diviem gadiem. «Nu, es remontēju visādus aparātus, viņš lūdza sataisīt mopēdu. Tagad, kad iedomājos, ka tam apraktajam cilvēciņam virsū darbināju mopēdu, pašam gribas pakārties. Esmu šokā!» Ernesta un Pētera tā arī nesākusies draudzība beigusies vēl pirms baisās atzīšanās. «Teicu viņam, ka dabūšu mopēdam vajadzīgo rezerves daļu, tad sataisīšu līdz galam. Viņš man septiņreiz dienā īsziņas sūtīja, beigās vairs neatbildēju uz tām 150 īsziņām. Vienā pat prasīja, vai es esot uz viņu apvainojies. Nepabeidzu to mopēdu, tā arī sakašķējāmies, viņš ar mani pat nesveicinās,» nosaka Ernests. Tagad par iespējamo Pētera atriebību Ernests gan cenšoties nedomāt. Savukārt citi Pētera vienaudži nemaz negrib par viņu runāt un teic, ka viņš tiem rādoties ļaunākajos nakts murgos.

Slēpjas aiz slēgtām durvīm

Visapkārt Pētera nelielajam namiņam, kuram apkārt pat nav žoga, slejas visai jaunu un lielu privātmāju rajons. No ielas malas līdz pat durvīm un tālāk līdz akai un šķūnim ved glīti no sniega attīrītas taciņas, no skursteņa nāk dūmi. Kad »VZ« auto apstājas ielas malā, caur logiem var manīt, ka iekšā kāds staigā. Kad »VZ« tuvojas ieejas durvīm, dzirdams, kā aizslēdzoties noskan durvju slēdzene un mājā iestājas pilnīgs klusums. Vēl pēc brīža pavisam nemanot visiem logiem priekšā ir aizvilkti raibi necaurredzama auduma gabali, un uz klauvēšanu pie durvīm neviens tā arī neatsaucas, pat telpās esošais suns neierejas. «Viņš taču nelaidīs iekšā! Viņš arī mūs bieži nelaiž iekšā, varam klauvēties un saukt, never durvis vaļā un viss. Viņam bieži ir ciešs miegs,» »VZ« saka blakus mājā dzīvojošais vīrietis. Kaimiņš esot manījis, ka pēc atgriešanās no policijas izolatora Pēteris rosījies gan pagalmā, gan kaut izbraucis ar motorolleru un velosipēdu, taču aprunāties abiem nav sanācis. «Arī pirms atklājās tās šausmas, runājāmies reti. Kā kaimiņam viņam nav ne vainas, ne gar ko grābstīties nenāk, kad vajag, pasaucu, atnāk palīgā. Viņam vienmēr smuki notīts pagalms no sniega, vasarā perfekti nopļauts zāliens,» saka vīrietis. Pēteris trokšņainus pasākumus netaisot, arī alkoholu nelietojot. Pārtiekot Pēteris no savulaik mammas izcīnītas invaliditātes pensijas. Pēdējā laikā viņš strādājis par naktssargu vienā no vietējiem uzņēmumiem. «Tikai tagad saprotam, ka, katru otro nakti esot darbā, Pēteris centās izvairīties no murgiem, ko viņš piedzīvoja mājās,» saka kāda uzņēmuma darbiniece. Kaimiņi Pēteri raksturo kā vienpati, kuram neesot ne draugu, ne radu, kas viņu apciemotu. Tie, kas Pēteri satikuši ikdienā un sveicinājušies, »VZ« teic, ka no viņa nemaz nebīstoties un viņiem neesot iebildumu, ka vīrietis atrodas uz brīvām kājām. Savukārt tie, kas Pēteri nezina, ir pārbijušies un neizpratnē, kāpēc «tāds slepkavnieks» ir izlaists un brīvi var staigāt pa Baldones ielām. «Ja nu viņam pēc visa šitā vispār «aizkrīt ciet» un viņš sāk slepkavot?» saka Baldones centrā sastaptā Anda. «Un neviens jau nezina, vai viņš nav noslaktējis un apracis vēl kādu. Vai mazums Latvijā bijis maniaku, kas izmeklēšanas laikā atklāj arvien jaunus un jaunus faktus par izdarītajām slepkavībām.»

Mātei «galvā sagriezies»

Kas īsti noticis pirms 11 gadiem, pagaidām nav skaidrs. Visticamāk, izmeklētājiem Pēteris atklājis savas rīcības iemeslus, taču plašākai sabiedrībai tie pagaidām netiek darīti zināmi. Kaimiņi izsaka vien minējumus, taču neviens nevar tā īsti apliecināt, ka Romāns pret padēlu būtu bijis vardarbīgs. Tāpat par Romāna iedzeršanas tieksmi domas dalās – vieni teic, ka viņš dzēris un tad kļuvis neciešams, citi šīs viņa vājības nav novērojuši. Savukārt Pētera mamma Māra, kas, iespējams, varētu ieviest lielāku skaidrību, nomirusi pirms astoņiem gadiem. Nav zināms, vai viņa zinājusi vai vismaz nojautusi par dēla nodarījumu. Sieviete bijusi slima ar nerviem, bieži ārstējusies psihoneiroloģiskajā slimnīcā. «Īsti nevar saprast, kurā brīdī viņai galvā viss sagriezās. Māra bija normāla sieviete, savulaik mācījās Bulduru dārzkopības skolā, beidza Lauksaimniecības universitāti. Varbūt pārmācījās,» teic kaimiņš. Savulaik sievietei piederējušas divas mājas Baldonē, taču vienu no tām – labāko un lielāko – viņa pārdevusi. Kopā ar dzīvesbiedru, ar precību sludinājuma starpniecību iepazīto Vitāliju, kas uz Baldoni atceļojis no Tukuma puses, un abu dēlu pārcēlušies uz dzīvi mazajā namiņā, kas patiesībā bijusi vien dzīvošanai pielāgota garāža. «Par pārdotās mājas naudu nomainīja logus. Vitālijs celtni gribēja apmest, bet apmetums neturējās, beigās pats nogāzās no trepēm un salauza kāju, tā arī visu pameta. Tad viņi paņēma vienu amatnieku, tas aplika māju ar gāzbetona blokiem, taču jumtu visam nepārlika, un tagad var vien iedomāties, kas notiek starp veco būvi un to ārsienu,» par neizdarīgajiem blakus mājas saimniekiem smīn kaimiņš.

Padzina īsto tēvu un nelaida mājā padēlu

Kaimiņi atceras, ka Romāns Daugavas ielas namā uzradies pēkšņi: «Pētera mamma kārtējoreiz ārstējās psihoneiroloģiskajā slimnīcā, tur bija iepazinusies ar Romānu, un abi atbrauca mājās.» Tolaik mājā dzīvojis arī Pētera īstais tēvs Vitālijs, kuru Romāns izdzinis, atceras kaimiņš. Romāns iekārtojies darbā par skursteņslauķi, reizēm arī padēlu ņēmis līdzi strādāt. «Varbūt puikam nepatika darbs. Varbūt palika ļoti dusmīgs par tām reizēm, kad Romāns ar māti ieslēdzās divatā mājās un Pēteris bija spiests vairākas stundas pavadīt pagalmā,» stāsta kaimiņš. Romāns pazudis laikā, kad Māra kārtējo reizi bijusi slimnīcā. Kad atgriezusies, visiem stāstījusi, ka Romāns aizgājis pie citas – jaunākas, Māra bijusi stipri vecāka par savu dzīvesdraugu. Baldonieši sarunās ar »VZ« atceras, ka tolaik par skursteņslauķa pazušanu runājuši dažādi – arī to, ka viņš sapinies ar nelāgiem draugiem narkomāniem un klīstot pa Rīgu, gan to, ka aizbraucis uz kādu netālu pagastu strādāt un vienkārši nav atgriezies. Jau toreiz izskanējusi versija, ka Romāns nogalināts un aprakts mežā, taču nevienam neesot ienācis prātā, ka slepkavību varētu būt pastrādājis pusaugu zēns. Policija lielu interesi par Romāna pazušanu neesot izrādījusi, jo vīrietim nekādu radu nebija un neviens neuzstāja, ka viņš jāmeklē. «Māra gan meklēja Romānu ar televīzijas starpniecību, tur izskanēja sludinājums, bet tad viss norima,» atceras kaimiņš. Vietējo atmiņās Romāns palicis kā strādīgs un labs sava amata meistars. Kaimiņš atminas, ka Romāna darba un sadzīves ikdiena uzņemta videolentē un pat rādīta pa televizoru.

Diemžēl »VZ« neizdevās sastapt Pētera īsto tēvu Vitāliju, kura pastāvīgā dzīvesvieta kādu laiku esot Vecumnieku apkārtne, taču teju ik dienu viņš manāms Baldonē. «Klaiņo pa pilsētu regulāri – padūšīgs, nošļucis, soma pār plecu, vienmēr gumijas zābaki kājās,» Pētera tēva pazīmes sauc baldonieši. Viņi norāda, ka vīrietis mīl iedzert. «Pēdējo reizi redzēju, kad viņš piedzēries čučēja grāvmalā. Izsaucu pašvaldības policiju, lai savāc,» atklāj kāds vīrietis. Kaimiņi zina teikt, ka Vitālijs dēlu neapciemo un, ja tomēr uzrodas, Pēteris viņu dzenot prom.