Pašnāvībā aprāvusies kādas 19 gadu vecas jaunietes dzīve. Iespējams, meitene šķīrusies no dzīves sociālu apstākļu dēļ – ģimenes materiālā situācija nav ļāvusi sākt studijas, taču pastāv arī iespēja, ka klusajai un gudrajai meitenei nācies piedzīvot vardarbību.
Sēņotājas kokā pamana ķermeni
Kuldīdzniece Aina pazuda 11. jūnijā, jauniete vienkārši pēc kopīgām brokastīm ar vecākiem aizgāja no dzīvokļa Gaismas ielā un vairs neatgriezās. Meiteni Kuldīgā, Saldū un Rīgā, kā arī Ventas upē meklēja vecāki, radi, draudzenes un policija. Tuvinieki internetā lūdza palīdzību Ainas meklēšanā, pārbaudīja katru ziņu par to, kur varētu būt manīta viņai līdzīga persona. Palīdzība tika meklēta arī pie ekstrasensiem: kāds sacīja, ka meitene drīz atradīšoties pati, vēl kāds norādīja, ka viņa meklējama zaru kaudzes tuvumā, tomēr nekas neļāva nonākt uz meitenes pēdām. 17. augustā divas sēņotājas uzdūrās baisam atradumam – Padures pagasta mežā, vien pāris kilometrus aiz Kuldīgas un dažus simtus metrus no kādām lauku mājām, kokā karājās līdz nepazīšanai sadalījies cilvēka ķermenis. Jāpiebilst, ka sievietes mirušo pamanīja brīdī, kad stāvēja gravas malā līdzās iepriekš ekstrasensu pieminētajai zaru kaudzei – tā te palikusi pēc pērn tīrītajiem krūmājiem.
Tuvinieki mirušajā atpazina Ainu. Policija uz meitenes ķermeņa vardarbīgas nāves pazīmes neatrada. Apskatot līķa atrašanas vietu, secināts, ka jauniete labprātīgi šķīrusies no dzīves, pakaroties gludekļa vadā.
Mežā bija jūtama asa smaka
Netālu no ozola, kurā Aina bija pakārusies, »VZ« sastop meža īpašnieci Guntu. «Man par to visu ir pilnīgs šoks, arvien nevaru atgūties! Mani dēli ir tās meitenes vecumā un pazina viņu. Es atnesu viņai ziedus, es to visu jūtu caur sevi,» Guntas balss aizlūst un acīs sariešas asaras. «Nezinu, kam jānotiek, lai cilvēks ar sevi ko tādu izdarītu. Meitene šo mežu zināja, jo ar tēvu kopš bērnības te sēņojusi. Te vienmēr apgrozās daudz cilvēku, pavisam netālu šovasar te bija jaunsargu nometne – bija sapulcējušies apmēram divi tūkstoši cilvēku.»
Meža īpašniece atceras, ka visu vasaru ap šo vietu bijusi jūtama smaka. «Mēs tepat lejā regulāri ejam uz Ventu, svinam te Jāņus. Kā uzpūta vējš, tā bija jūtama ārprātīga smaka, bet neko nevarējām atrast, domājām, kaut kur kāds dzīvnieks nobeidzies.» Meža saimniece ievērojusi, ka savu iecienīto vietu Ventmalā šovasar nav izmantojuši makšķernieki, arī citi atpūtnieki te nav uzkavējušies. «Zinu, ka arī meitenes mamma te ne reizi vien bija staigājusi un meitu meklējusi, mēs paši regulāri meklējām smakas cēloni, kāds ārsts katru dienu te garām skrien krosiņu, bet neviens neko neredzēja.» Visticamāk, sēņotājas meitenes ķermeni pamanījušas, jo tas bija sadalījies uz pusēm un apakšdaļa bija noslīdējusi līdz zemākajiem koka zariem. «Tās sievietes, kas ir jau gados, trīs dienas nevarēja parunāt no šoka, jo tas, ko viņas ieraudzīja, bija kaut kas ārprātīgs,» zina stāstīt Gunta.
Meža saimniece rāda divus blakus augošus ozolus. Pie viena no tiem viņa pielikusi sarkani liesmojošas dālijas. «Nesaprotu, kā viņa tajā kokā vispār uzkāpa! Kādam jābūt cilvēka izmisumam, kam jānotiek, lai tai kokā tiktu augšā, jo pat «menti» tur nevarēja uzkāpt. Pilsētā runā, ka viņa lietojusi narkotikas. Muļķības, ja cilvēks lieto narkotikas vai ir dzēris, viņš tādā kokā un vēl tik augstu uzkāpt nemaz nevar!» par meitenes pārdabisko spēku brīnās Gunta. «Es nesīšu te puķes meitenes piemiņai. Pirmajā brīdī gribēju mežu pārdot, kādu nedēļu te nemaz nenācu, bet tad nolēmu, ka man te viss jāsakopj.»
Pēc skolas gribēja strādāt ārzemēs
Tie, kas pazina Ainu, nesaprot, kāpēc meitene spērusi tik briesmīgu soli vien nedēļu pirms 12. klases izlaiduma. «Viņa sekmīgi nokārtoja visus eksāmenus un gatavojās izlaidumam,» »VZ« saka kāda no meitenēm, kas ar Ainu kopā mācījusies Druvas vidusskolā. Pēc Kuldīgas pamatskolas beigšanas Aina devusies mācīties uz vairāk nekā 50 kilometru attālo Saldu. Vēl mācoties Kuldīgā, meitene uzrādījusi labus rezultātus volejbolā, piedalījusies sacensībās ārpus Latvijas, gribējusi savu dzīvi saistīt ar sportu un turpināt mācības Murjāņu Sporta ģimnāzijā, taču viņas augums (166 centimetri) bijis par mazu, lai šādu plānu īstenotu. Tad arī meitene pieņēmusi lēmumu mācīties Saldū. Abās skolās meiteni atceras kā gudru, aktīvu un draudzīgu, taču ne viens vien norāda, ka Aina bijusi «savādāka» nekā pārējie. «Viņa bija meitene, kas pastāvēja uz savu es, atšķīrās no pārējiem, jo vienmēr vēlējas panākt savu, un, ja kaut kas viņu neapmierināja, vienmēr visu pateica skaļi.»
Divas pie Ainas mājas sastaptas skolasbiedrenes tā īsti nezināja, kur Aina gribējusi studēt pēc vidusskolas absolvēšanas. «Zinu, ka viņas mamma strādā slimnīcā, tētim laikam nav pārāk labi ar veselību, tāpēc viņiem bija grūti materiālie apstākļi. Aina teica, ka brauks strādāt uz ārzemēm, gadu pastrādās un tad par nopelnīto maksās par studijām, jo vecāki tās nevarēja atļauties apmaksāt. Es gan nesaprotu, kāpēc Aina nemēģināja stāties budžeta grupā, man liekas, ka viņai bija gudra galva,» saka jauniete, kas sevi nosauc par Ievu. «Kad Aina pazuda, cerēju, ka viņa ar «stopiem» ir aizbraukusi uz ārzemēm un drīzumā dos par sevi ziņu. Diemžēl iznākums ir briesmīgs.» «Acīmredzot Aina neizturēja bezcerības un nabadzības slogu. Viņa ļoti labi mācījās un sportoja, bet diemžēl neredzēja piepildījumu nākotnē,» par notikušo saka kāda cita meitene. «Aina bija ļoti dzīvespriecīga meitene, kāpēc iznākums ir tāds, manuprāt, neviens paskaidrot nespēs. Un nevajag vainot viņas draugus vai ģimeni – tā tiešām bija ļoti laba. Ainas mamma ir saprotoša, viņām nekad nebija konfliktu!» «Viņi tiešām bija jauka ģimene. Mamma un tētis gāja, rokās saķērušies, apmeklēja dažādus pasākumus. Vecāki vienmēr centās, lai meitām nekā netrūktu, Aina vienmēr bija labi saģērbta. Aina bija klusa un pieklājīga, vecākā māsa bija tāda lustīgāka. Atceros, ka Ainīte, maza būdama, vienmēr slaucīja kāpnes. Neaptverami, ka kas tāds ir noticis. Es daudz domāju par to, kam jānotiek, lai jauns cilvēks šitā izdarītu,» satriekta par notikušo ir viena no Gaismas ielas daudzdzīvokļu nama kaimiņienēm.
Kas notika Rīgā pie draudzenes?
Visticamāk, tā arī neviens nekad neuzzinās, kāpēc Aina šķīrās no dzīves. Pēc eksāmenu nokārtošanas Aina nedēļu pavadījusi Rīgā pie draudzenes, kur jau iepriekš bijusi bieža viešņa, tikai šoreiz kaut kas bija savādāk – nākamajā rītā pēc atgriešanās no galvaspilsētas viņa aizgāja no mājām uz neatgriešanos. Iespējams, tieši Rīgas apmeklējuma laikā noticis kas tāds, kas licis Ainai pieņemt smago lēmumu. Tieši pie draudzenes Rīgā viņa atstājusi arī atvadu vēstuli, kurā atklāj, ka negrib izaugt liela, ka grib palikt kā bērns. Aina lūdz neuztraukties un neraudāt, jo viss esot noticis, kā viņa vēlējusies. «Zinu, ka Rīgā Ainai bija kaut kāds konflikts, nu, kāds droši vien ko noklusē, proti, tās meitenes neko nestāsta. Runā, ka viņa varētu būt tikusi izvarota, taču, tā kā divu mēnešu laikā no meitenes maz kas bija palicis pāri, to nav iespējams noskaidrot, zuduši arī citi svarīgi fakti,» saka vēl kāda no skolasbiedrenēm.
Ne mazums Ainas paziņu šaubās, ka meitene pati pieņēmusi lēmumu aiziet no dzīves, un teic, ka kāds viņai «palīdzējis». «Mēs ar Ainu runājām par visādām lietām, arī par pašnāvību – to viņa neatbalstīja, tāpēc man notikušais liekas dīvains,» šaubas izsaka viena no Druvas vidusskolas absolventēm. «Varbūt policijai nevajag uzreiz izvirzīt versiju, ka tā ir pašnāvība, un nolikt mapīti malā, bet gan pameklēt ko vairāk.»