Pēc nejēdzīga kautiņa mirst sešu bērnu tēvs

Ogres novada Ciemupē kautiņā, kas noticis kopīgas iedzeršanas laikā, nāvējošas traumas guvis 41 gadu vecais Leons. Dzīvoklī, kur notika noziegums, jau pirms pusotra gada mīklainos apstākļos mirusi dzīvokļa saimnieka vecāmāte, bet māte šovasar pazudusi bez vēsts.

Vainīgo apcietinājumā nepatur

Mirušais Leons agrā 5. jūlija rītā tika atrasts vienā no pirmā stāva dzīvokļiem mājā «Ciemupes». Eksperti uz vīrieša ķermeņa konstatēja vardarbīgas nāves pazīmes. Likumsargi sākotnēji aizturēja visas četras dzīvoklī esošās personas – trīs vīriešus un sievieti. Viens no aizturētajiem – 40 gadus vecais Zigmunds – atzinies, ka viņš ar nu jau mirušo vīrieti sakāvies. To, kā viss noticis un kāpēc, neviens īsti neatceras, visticamāk, pārāk lielā dzēruma dēļ. Vainīgajam par nodarījumu draud līdz pat 12 gadiem ilgs cietumsods. Tiesa, apcietinājumā aizdomās turamā persona nav atstāta, kas radījis protestus vietējo iedzīvotāju vidū. «Tajā dzīvoklī nepārtraukti notiek dzeršanas, mistiski noziegumi, bet visi vienmēr tiek cauri sveikā!» »VZ« saka vietējā iedzīvotāja Antra. Apmēram pirms pusotra gada dzīvokļa saimnieka Sergeja vecmāmiņa mirusi mīklainos apstākļos – it kā nejauši paklupusi un, atsitoties pret krāsni, zaudējusi dzīvību. Savukārt šogad Līgo dienā no mājām aizgājusi un līdz šai dienai nav atgriezusies Sergeja māte Valentīna. «Esot solījusies iet pie kaimiņa, te pāri pļavai, un vairs nav redzēta. Neticu, ka viss notiek nejauši un ir tikai sagadīšanās,» galvu groza kāda no kaimiņienēm.

Pārkāpa līķim un aizgāja padzerties

«Es arī biju aizturēts dažas dienas. Mēs bijām četri. Palaida ārā. A ko,» saka Juris, kuru »VZ« sastop sēžam uz soliņa pie mājas, kur notika noziegums. Līdzās viņam sēž kāda sieviete, starp abiem stāv pusizdzerta degvīna pudele. «Es tajā dzīvoklī pašlaik uzturos, atbalstu Sergeju. Kas tovakar notika, es nezinu. Mēs vakarā iedzērām un viss, es likos gultā. Izmeklētājs man prašņāja, vai neesmu ko redzējis vai dzirdējis, bet, ja es gulēju, ko es varēju dzirdēt vai redzēt. No rīta pamodos – «pohains», pusdulls. Aizgāju uz virtuvi, Leons gulēja uz grīdas, nepievērsu viņam uzmanību, pārkāpu pāri, padzēros ūdeni un aizgāju atpakaļ uz gultu. Nevarēju vairs aizmigt, zināt, kā ir uz «pohām»?! Pretīgi. Piecēlos, veči iedeva uzpīpēt, tad sākām spriest, ka vecais galus atdevis. Ko lai dara? Leons labs vecis bija, jā,» visai raiti izstāsta Juris. Viņš netic, ka kāds būtu Leonu nogalinājis: «Viņš jau uz dzīvokli atnāca asiņains, varbūt vilciens viņu bija aizķēris.»

Pēc brīža no mājas iznāk visai agresīvi noskaņots, stipri iereibis vīrietis, kas, kā noskaidrojas, ir mistisko notikumu apvītā dzīvokļa saimnieks Sergejs. Vīrietis gan neko sakarīgu nevar pateikt, no viņa mutes nepārtraukti skan rupjas lamas krievu valodā, starp kurām saklausāmi draudi «visu nonest ar lielgabalu». Jurim gan izdodas draugu mazliet nomierināt. «Kā lai es dzīvoju, nevaru vairs izturēt, labi, ka Juris mani atbalsta – māte man pazuda, policija meklē un nevar atrast, un tagad vēl šis. Visi tikai saka, ka slepkavība, slepkavība, bet es neesmu vainīgs. Un vispār es negribu runāt, man nekādu problēmu nav.»

Miris no asinsizplūduma smadzenēs

Nedz sarunas ar vīra pudeles brāļiem, nedz ar policijas darbiniekiem skaidrību par vīra nāvi nav viesušas arī Leona sievai Irai. »VZ« sievieti sastop ģimenes dzīvesvietā – visai apbružātā vienstāva koka mājā, gar kuras logiem vien pāris metru attālumā traucas vilcieni Lielvārdes virzienā. Sieviete ir sašutusi par policijas attieksmi, kas sākotnēji aizdomās par slepkavību turējusi paša Leona ģimeni. «Pulksten septiņos no rīta pie loga kā jukuši klauvēja, lai gan pie durvīm ir zvana poga,» pievērusi mājas durvis, lai jaunākās atvases nedzird sarunu, »VZ« stāsta satrauktā Ira. «Atvēru, policija. Viņi man prasa, vai Leons ir mans vīrs. Saku – jā. Vai es zinot, kur viņš ir tagad. Teicu, ka aizgāja uz to māju. Tad sekoja jautājumi, vai Leonu esot redzējusi iepriekšējā vakarā, vai viņam bija zilumi un sagriezts kakls, vai mums bijuši strīdi un kādas bija viņa attiecības ar meitas draugu. Prasīju, kas tad ir noticis. Viņi atbildēja, ka neko pagaidām nevarot pateikt, piebraukšot vēlāk. Saģērbos un gāju uz to māju skatīties, kas noticis. Protams, mani klāt nelaida, tikai pēc piektā vai sestā lūguma pateica, ka viņš «tā kā vairs nav dzīvs».»

Pēc dažām dienām aizejot pie izmeklētāja, Ira uzzinājusi vien to, ka vainīgais atzinies, ka piekāvis Leonu līdz nāvei. «Ja viņam savlaicīgi sniegtu palīdzību, viņš izdzīvotu, jo pēc kautiņa vēl staigāja un runāja, taču vēlāk nomira no asins izplūduma smadzenēs. Vēl nezinu, kad varēšu vīru apglabāt, jo neesmu pat līķi vēl redzējusi. Pēc policistu izteikumiem ir sajūta, ka viņš ir tik ļoti sakropļots, ka gandrīz nav atpazīstams,» satraukta ir sieviete. «Bērni, kad ieraudzīja, ka tas briesmonis ir palaists brīvībā, vispār ir šokā, un mēs nezinām, ko domāt un darīt. Nesaprotu, ko teikt Leona mātei, kas dzīvo Krievijā.» Ira ir izbrīnīta, ka Leons iekļuvis kautiņā – viņš parasti tajos nav iesaistījies, jo nav juties tik fiziski stiprs, lai pastāvētu par sevi. «Viņam reiz bija lauzts deguns, un viņš

ļoti baidījās no traumām un negribēja iesaistīties konfliktos,» atceras sieva.

Ar sievu nesatika, bērnus mīlēja

Ira stāsta, ka abiem ar Leonu ir seši bērni, no kuriem trīs vēl ir nepilngadīgi, jaunākajai meitai ir tikai astoņi gadi. «Diemžēl man jāatzīst, ka Leons man nebija labs vīrs, jo dzēra, un tas, protams, negatīvi ietekmēja mūsu attiecības,» teic Ira. Tiesa, bērnus gan viņš ļoti mīlējis un bijis viņu dēļ gatavs «mesties zem tanka». «Jā, viņš nopirka sev alus pudeli, bet vienmēr atnesa arī kādu konfekti vai bulciņu bērniem. Viņš domāja par bērniem, katru dienu atnesa kādu latu pārtikai. Nezinu, kā tagad tālāk dzīvosim, jo viņš tomēr bija galvenais pelnītājs un mājās ir arī daudzi darbi, kurus darīja tikai viņš,» nopūšas Ira. Pastāvīga darba Leonam nebija, viņš ik dienu strādāja gadījuma darbus – vāca metāllūžņus, palīdzēja celtniecībā, skaldīja malku. «Viņš nekad nebaidījās no fiziska darba, kas viņam bija pa spēkam. Arī mājās nekad nesēdēja bez darba, visu laiku bija kustībā, pat tad, kad iedzēra.» Ira atceras gadījumu pirms pusotra gada, kad, dzērumā zāģējot malku ar motorzāģi, viņš sev pamatīgi traumējis kāju. «Te mēs dzīvojam sesto gadu, pirms tam dzīvojām Rīgā un mums Bauskā bija dārzs. Leons tur ar visu viens tika galā – stādīja, ravēja un novāca ražu, jo es ar maziem bērniem to attālumu izbraukāt nevarēju,» stāsta Ira. «Diemžēl ne katrs iztur dzīves pārbaudījumus, Leons jau pirms vairākiem gadiem sāka dzert, bet apmešanās uz dzīvi Ciemupē viņu nogremdēja pavisam, jo te savādāk nevar – te alkoholiķi burtiski mācas virsū. Leons pats reiz teica, ka te nav iespējams aizņemties vienu latu vai maizes gabalu, bet pudeli vienmēr var dabūt.»