Ko tagad dara Agris Semēvics

© Privāts arhīvs

«2023. gads ir bijis veiksmīgs ar to, ka viennozīmīgi sapratu – esmu atgriezies Latvijas mūzikas apritē,» atzīst populārās 90. gadu deju mūzikas grupas «100. debija» dalībnieks un fotogrāfs Agris Semēvics.

Dimanti ir

«Katru rītu pamostos ar domu, ka man ir dimanti, jo šobrīd esmu pārņemts ar «100. debijas» koncertprogrammas «Dimanti ir!» izveidi, kuru 16. februārī kā emocionālu un muzikālu ceļojumu laika mašīnā uz 90. gadiem izrādīsim Mūzikas namā «Daile». Es šobrīd izjūtu lielu radošu atbildību, strādājot pie programmas, kurā mēs visus tos, kuri deviņdesmitajos gados ir nākuši uz «100. debijas» koncertiem vai arī uz manām diskotēkām, pamēģināsim tā kārtīgi izvizināt uz tiem laikiem turp un atpakaļ. Un nevienam nevajag baidīties, ka, atnākot uz koncertu, viņš tiks mocīts ar kādām jaunām vai nepazīstamām dziesmām. Es pats tik ļoti esmu noilgojies pēc tā repertuāra, kuru dziedāju tajos laikos, ka šobrīd man nav nekādas iekšējas nepieciešamības meklēt ko radikāli jaunu. Koncertprogrammā būs vecākais, labākais, pārbaudītākais, arī aizmirstākais no «100. debijas». Pat visu laiku lielākā «Debijas» hita «Man dimantu nav» horeogrāfiju esam apzināti precīzi nokopējuši no deviņdesmit piektā gada koncertturnejas «Viss notiek» iestudētā. Septembrī notikušais Latvijas mūzikas lielais koncerts Mežaparka Lielajā estrādē man bija tāds kā lakmusa papīriņš tam, ka tas, ko esmu atsācis darīt, ir pamanīts, novērtēts, un, ja tu kopā ar visiem šī brīža grandiem tiec palaists uz lielās skatuves, tas nozīmē, ka virziens ir pareizs. «100. debija» šobrīd ir specifiska, jo veselus divdesmit gadus vispār nekur nebijām redzami, līdz ar to esam izlaiduši vairākas paaudzes, kuras arī varēja būt mūsējās. Šobrīd objektīvi tā mana auditorija ir plus mīnus četrdesmit, tas bija mūsu kādreizējais klausītājs. Es neesmu tas izglītotais dziedātājs, nu nē! Vairāk esmu sajūtu radītājs jeb sajūtu reanimators, jo man viss tas, ko mēs toreiz darījām, tik ļoti patika, ka visa mana radošā darbošanās deviņdesmitajos gados, panākumi un atzinība mani fascinē joprojām. Tas viss ir palicis ļoti spilgtā atmiņā, detalizētās niansēs, es atceros visu līdz pēdējai molekulai. Šodienas situācijā varu to mēģināt kaut kādā veidā radīt atkal, bet tā nepavisam nav slimīga nostalģija vai nepatika pret šodienu, pilnīgi noteikti nē. Šodien viss ir skaisti, lieliski un brīnišķīgi. Jo dimanti ir!»

Iekāpt upē divreiz

«Es sapratu, ka pa šiem gadiem manās iekšējās izjūtās vispār nekas nav mainījies. Varēja sagaidīt, ka, atgriežoties mūzikas dzīvē, būšu sabijies, kā pirmo reizi kāpjot uz skatuves, bet tā tas nebija. Ir tāda ļoti skaista frāze, ka cilvēkam ir bail no divām lietām - no nāves un no izgāšanās. Līdz ar to pārliecība ir jāstiprina, un pagājušā gada «100. debijas» koncerts Lielvārdē patiesībā man bija liels kāpiens, kas ļoti stiprināja manu pārliecību. Nevar aizmirst, kā ir jābrauc ar divriteni, ja tev jau ir bijušas braukšanas iemaņas. Es pats sev esmu apgāzis aksiomu, ka otrreiz tajā pašā upē iekāpt nevar. Es gribu teikt, ka var, tikai jāzina vietas. Pirms vairāk nekā gada šis iekšējās nepieciešamības koeficients pēc atgriešanās uz skatuves «100. debijas» veidolā bija tik ļoti augsts, ka sev absolūti ekstrēmā režīmā uztaisīju «100. debijas» koncertu jau pieminētajā Lielvārdes kultūras namā, un tas bija tāds kā pirmais lielais veikums, kas pašam lika saprast, ka tas ir atgriešanās punkts. Pēc tam sekoja vairākas uzstāšanās - Ventspilī, jauno gadu sagaidot, Mākslas akadēmijas karnevālā, Mežaparka Lielajā estrādē, bija koncerti vairākos pilsētu svētkos un uz citām lielajām skatuvēm. Man tas nav rutīnas darbs, līdz ar to man ir daudzas lietas, ko es daru no jauna, manī tas izraisa ļoti lielu interesi un iekšējo sajūsmu, ka viss notiek!»

Fiksēt mirkļus un sajūtas

«Tā ir mana kārtējā laime, ka es varu strādāt arī citā radošā sfērā, kura man ļoti patīk un ar kuru es varu gūt gan radošu, gan finansiālu piepildījumu. Fotogrāfija ir mans darbības lauciņš jau kādus piecpadsmit gadus. To uzsākot, es pats sev pateicu, ka man konkurentu nav, man ir tikai kolēģi. Ar šādu filozofiju dzīvoju joprojām, manī nav tās nevajadzīgās plēšanās sajūtas, lai kādu noraktu, aprunātu vai pārspētu ar zemāko cenu, piedāvājot savus fotogrāfa pakalpojumus. Man tā nav, līdz ar to radošajā segmentā jūtos ļoti, ļoti viegli, visus uztveru kā kolēģus. Ja iepriekš profesionāli es visu laiku jutos kā tāds iesācējs, tad tagad saprotu, ka tomēr esmu daudz ko iemācījies. Bet es neesmu no tiem, kas neizlaiž kameru no rokām, jo esmu pragmatiķis, es fotografēju tikai to, kam redzu konkrētu pielietojumu. Novembra beigās biju aizbraucis uz grupas «Dzelzs vilks» koncertu, sabildēju viņus vienkārši tāpat pa draugam. Decembra sākumā pirmoreiz ziemā izlidoju ar gaisa balonu un safotografēju Siguldu un Turaidu no lidojoša putna redzes leņķa. Tad ir arī fotografēšanas komerciālā puse, kur strādāju, realizējot pasūtītāju vēlmes un vajadzības. Jau ilgstoši sadarbojos ar krāsu ražotājiem «Caparol», Latvijā fotografējot viņu references objektus. Šajā kontekstā pavisam nesen pabiju izremontētajā Rīgas pils muzeja spārnā. Man fotografēšanai bija atvēlēta tikai pusotra stunda, bet manī pamodās puišelis, kuram paralēli profesionālajai darbībai vajadzēja taisīja visādus pekstiņus, kas bija dažnedažādas fotogrāfijas pašam ar sevi dažādas vietās un situācijās. Profesionālā jomā sevi lieliski jūtu, strādājot pie portretiem, man tur ir savs «know-how». Strādāju arī ar dažādiem produktiem - ēdamiem, neēdamiem, smaržīgiem un nesmaržīgiem. Tas ir reāls darbs, kas ir tehniski precīzi jāizpilda. Pirms gada mani arī mazliet ierāva mākslas pasaulē - viena mecenātu projekta ietvaros es fotografēju gleznas kalendāriem. Tas bija gana interesanti, jo veidojas gan jauna pieredze, gan paplašinājās draugu loks.»

Strādāt ar sevi

«Esmu uzbūris sev burbuli, no kura ārā neeju, līdz ar to jūtos vienkārši lieliski un iekšēji esmu harmonijā ar sevi un pasauli. Man viss ir skaisti, dzīvoju ar saviem plāniem tuvākajai perspektīvai. Priecājos par katru dienu, cenšos maksimāli sevī nelaist iekšā nekādas negācijas. Uz tām pat neskatos un domāju, ka ar šādu attieksmi es pasauli varu mēģināt padarīt kaut mazliet labāku. Ir vispārpieņemtas pamatlietas, kas cilvēkam ir jādara visos vecumos no bērna kājas, kamēr kustas - astoņas stundas miega, divas stundas svaigā gaisā, jāizdzer divarpus litri ūdens. Protams, man to realizēt ne vienmēr izdodas, bet, ja sanāk pa dienu nostaigāt tos desmit kilometrus, tad diena jau tikpat kā ir izdevusies! Man kustība ir ļoti vajadzīga, staigājot es ne tikai grozu galvu, bet arī daudz domāju, tas man palīdz sakārtot sevi. Vairumu dziesmu tekstu esmu radījis nevis sēžot pie rakstāmgalda, bet staigājot kājām. Es ļoti cenšos būt savienībā ar dabu, ar visu cilvēkam nepieciešamo un ar veselo saprātu.»

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.

Svarīgākais