Sinterklāss, Svētais Nikolajs vai Ziemassvētku vecītis?

© Pixabay

Ziemassvētkos daudzās mājās ciemojās Ziemassvētku vecītis, nesot dāvanas bērniem, kuri iepriekšējā gadā labi uzvedušies. Taču kur un kā īsti radies šis Ziemassvētku simbols? Secinājām arī, ka viņa aicināšana ciemos šogad izmaksāja visai dārgi.

Folkloras tēls, reāla persona vai baznīcas svētais?

Kā vēsta «Vikipēdija», Ziemassvētku vecītis ir folkloras tēls, kura iespējamais prototips ir nīderlandiešu Sinterklāss, kurš savukārt varētu būt cēlies no vācu pasakas par dāvanas nesošo Svēto Nikolaju. Citi pieejamie interneta resursi vēsta, ka dāvanas dalošā vīra tēls, iespējams, vēsturiski ir atvasināts no reālas personas - bagāta un dievbijīga jaunekļa, vārdā Nikolass, kurš 4. gadsimtā dzīvoja Patarā (tagadējā Turcijas teritorijā) un 17 gadu vecumā kļuva par mūku, bet vēlāk - par bīskapu. Būdams turīgu vecāku dēls, Nikolass savu bagātību esot tērējis, palīdzot nabagiem, kā arī rūpējoties par bērniem un apdāvinot viņus ar dažādām dāvanām.

Saskaņā ar leģendām, Sv. Nikolajs svētajās naktīs pa skursteni nolaidās trūkumcietēju mājās un vai nu tajās ienesa maisus ar zeltu, vai arī to iemeta pa logu (no tā arī esot radies stāsts, ka Ziemassvētku vecītis svētku naktī mājās iekļūst caur skursteni). Savukārt bīskapa nēsātā augstā galvassega laika gaitā pārtapa par Ziemassvētku vecīša tradicionālo cepuri.

Pēc nāves Nikolaju jeb Nikolasu gan pareizticīgo, gan Romas Katoļu baznīca pasludināja par svēto. Viņš tiek uzskatīts par bērnu un nabadzīgo aizstāvi, kā arī par jūrnieku un zvejnieku aizgādni. Turklāt interesanti, ka katrā zemē Svēto Nikolasu sauc citādi: piemēram, Krievijā un daudzviet Eiropā viņu pazīst kā Svēto Nikolaju, holandiešiem viņš ir Svētais Klāss (Sinter Klaas), vāciešiem - Nikolauss, bet amerikāņiem - Santa Klauss.

Kad stāsts par Svētā Nikolasa brīnumaino labsirdību izplatījās aizvien plašākā apkārtnē, ar laiku izveidojās tradīcija - 6. decembra jeb Svētā Nikolasa (Nikolaja) dienas priekšvakarā bērni izlika aiz sliekšņa savus zābaciņus vai piekāra zeķītes pie krāsns, kamīna vai gultas, cerot no rīta ieraudzīt tajās dāvanas. Starp citu, Vācijā, Austrijā, Šveicē un vēl dažās Eiropas zemēs bērni joprojām saņem dāvanas ne tikai Ziemassvētkos, bet arī 6. decembrī, savukārt citviet pasaulē, sākot no 14. gadsimta, dāvanu gaidīšana pārcēlusies uz Ziemassvētku rītu vai arī - kā tas ierasts Latvijā - dāvanas tiek dalītas 24. decembra vakarā.

Tēlu iedvesmo gan Dikenss, gan amerikāņi

Protams, stāsts par Sv. Nikolaju nepalika tikai Eiropā vien - pateicoties izceļotājiem no Holandes, 19. gadsimtā tas nokļuva Amerikā, kur šis personāžs pamazām pārtapa par Santa Klausu jeb Ziemassvētku vecīti, kādu to pazīstam šodien - sarkanā mētelī un ar garu, baltu bārdu. 1821. gadā Amerikā klajā nāca anonīma autora bilžu grāmata «Bērnu draugs», kurā vēstīts, kā Santa Klauss ierodas no ziemeļiem ragavās ar lidojošiem ziemeļbriežiem. Gadu vēlāk Klements Klārks Mūrs uzrakstīja grāmatu «Svētā Nikolaja atnākšana» - stāstu par mazu puisēnu, kurš Ziemassvētkos satiek Svēto Nikolaju, kurš astoņu ziemeļbriežu vadītās kamanās traucas pa debess jumu, vedot līdzi lielu dāvanu maisu, un dāvanas pa skursteni tiek nogādātas bērniem.

Interesanti, ka devītais brīnumbriedis parādījās tikai 1939. gadā, kad reklāmists Roberts Mejs izpildīja sava darba devēja pasūtījumu un radīja ziemeļbriedi Rūdolfu ar kvēlojoši sarkanu degunu. Šim tēlam Mejs iedvesmojās no idejas par neglīto pīlēnu.

Santa Klausa tēlu - jautru vīru ar garu bārdu zaļā, ar kažokādām izšūtā mētelī, kurš Ziemassvētku rītā dara ļaudis laimīgus - 1842. gadā savā novelē «Ziemassvētku dziesma» aprakstīja brīnišķīgais angļu rakstnieks Čārlzs Dikenss, savukārt 1869. gadā amerikāņu karikatūrists Tomass Nasts, ilustrējot Džordža Vebstera dzejoli, «nometināja» Santa Klausu no sniega un ledus būvētā mājiņā netālu no Ziemeļpola.

Taču savu tagadējo izskatu Santa ieguva 1931. gadā, kad mākslinieks Hadons Sandblūms uzzīmēja kompānijas «Coca-Cola» Ziemassvētku plakātu, un kopš tā laika šā personāža vizuālais tēls nav mainījies. Interesanti, ka Santa Klausa prototips bijis mākslinieka draugs, kurš izskatījies tāds, kādam jābūt īstam Ziemassvētku vecītim - labsirdīgs, smaidīgs, veselīgi apaļīgs vectēvs.

Rovaniemi, Ziemupe vai Pērnava?

Protams, aizvien aktuāls ir jautājums, kur īsti Ziemassvētku vecītis dzīvo. 20. gadsimtā Ziemassvētku vecītis pamazām no aukstā Ziemeļpola pārcēlās uz dzīvi Lapzemē, kur nav mūžīgā sala un ziemeļbriežiem pietiek barības. 1927. gadā Markuss Rautio, kurš vadīja «Bērnu stundu» Somijas sabiedriskajā radio, pirmo reizi paziņoja, ka Santa Klauss dzīvo Somijas ziemeļos - Lapzemē, «Auss kalnā», kurš atrodas aiz polārā loka. Kalnam ir divi pakalni - ausis, tāpēc večuks dzird visu bērnu karstākās vēlēšanās. Kalna slepenajā štābā rūķi šīs vēlēšanās savāc un nodod Santa Klausam.

Ne tik plaši ir zināms fakts, ka 1950. gadā par godu ASV bijušās pirmās lēdijas Eleonoras Rūzveltas vizītei Somijā Santa Klauss pārcēlās uz Rovaniemi ciematu aiz polārā loka, kur oficiāli sāka pieņemt apmeklētājus, bet 1985. gadā tika uzcelts un svinīgi atklāts īsts Ziemassvētku vecīša birojs, uz kuru bērni vecītim sūtīja vēstules no visām pasaules malām. Neapšaubāmi, vienubrīd Rovaniemi tiešām bija kļuvusi par pilsētu, kurā visa dzīve ir pakļauta Santa Klausa leģendai, un tas bija ļoti populārs tūrisma firmu galamērķis.

Atgādināsim, ka 2009. gadā Ziemassvētku vecīša birojs tika atvērts arī Latvijā - Pāvilostas novada Vērgales pagasta Ziemupē. Spriežot pēc sociālajā tīklā «Facebook» pieejamās informācijas, šis birojs, kura lapa saucas «Ziemassvētku vecītis un Rūķupes rūķi», darbojas joprojām, aicinot interesentus uz visdažādākajiem pasākumiem. Tiesa gan, pirms dodaties uz turieni, izpētiet aktuālo informāciju, tostarp - kā vislabāk pašreiz uz Rūķupi aizbraukt, ņemot vērā, ka Latvijā valda īsta ziema ar visām no tā izrietošajām sekām un dažbrīd - pilnīgi neizbraucamajiem ceļiem.

Un, kā izrādās, arī igauņiem ir savs Ziemassvētku vecīša birojs: kaimiņu tūrisma portāls «Visitestonia.com» vēsta, ka Ziemassvētku vecīša Korstna saimniecība meklējama Pērnavas apriņķī: «Šeit dzīvo Ziemassvētku vecītis kopā ar sniegbaltīti, rūķiem, zirgiem, zaķiem, zirnekļiem, kurmjiem, putniem un daudziem citiem lieliem un maziem draugiem, un šeit visa gada garumā notiek visādas svarīgas un mazāk svarīgas, kā arī pavisam nesvarīgas lietas: viņi dodas zvejot, pļaut sienu un lasīt zemenes, labo kamanas, traktorus un divriteņus, gatavo dāvanas, cep pankūkas un darina pārsteigumus, nodarbojas ar sportu, izgatavo tortes un pludiņus, skaita aitas, bērnus un grāmatas... un dara daudz ko citu!»

Vecīša ciemošanās - visai dārgs prieks

Ja gribat, lai Ziemassvētku vecītis vai vismaz rūķis svētku laikā ierodas jūs apciemot, tad gan nāksies rēķināties ar diezgan pamatīgiem izdevumiem. «Google» ierakstot frāzi «Ziemassvētku vecītis» vai «Ziemassvētku vecīša pakalpojumi», tiek piedāvātas vairākas interneta lapas. Tās papētot, top skaidrs, ka tiks piedāvātas dažāda garuma izklaides programmas, priekšnesumi un bonusi, kuras izmaksās no 148 līdz 230 eiro, turklāt nāksies apmaksāt arī ceļa izdevumus, bet svētku datumos - 24. un 31. decembrī - šis prieks būs vēl dārgāks. Kādā citā lapā iespējams ierakstīt savas vēlmes, un tad ikviens Ziemassvētku vecīša atveidotājs var ierakstīt savu piedāvājumu, cik lielu atalgojumu viņš par šādu pakalpojumu vēlētos saņemt (šeit brīžam cenas sasniedz par 500 eiro…). To palasot, atceros savu bērnību, kad Ziemassvētkos (iespējams gan, ka tas bija Jaungadā) par vecīti vai rūķi pārģērbās kāds no ģimenes - tēvs, brālis vai kaimiņš. Prieks un pārsteigums bija visiem, turklāt tas nemaksāja milzu summas. Un, galu galā, rūķis vai Ziemassvētku vecītis taču var dāvanu maisu atstāt pie dzīvokļa durvīm vai pagalmā, vai ne? Nu gluži kā burvīgajā Viļa Plūdoņa dzejolī:

«Sidraba mēnestiņš

Veļas pa gaisu,

Sētā nāk rūķīt’s

Ar dāvanu maisu.

Atnāca, nolika

Priekšnamā klusi

Un aizgāja tālāk

Uz kaimiņu pusi.»

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.