Scenogrāfes un tērpu mākslinieces Annas Heinrihsones veikums redzams daudzās Latvijas teātru izrādēs. «Pirms nedēļas Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī notika jauniestudējuma «Vecās dāmas vizīte» pirmizrāde, kurai biju veidojusi tērpus. Savukārt pašlaik zīmēju skices topošajai Latvijas Nacionālā teātra izrādei «Heda Gablere» un Valmieras teātra izrādei «Pazudušais dēls»,» stāsta Anna un piebilst, ka līdztekus notiek darbs arī pie Rakstniecības un mūzikas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas, kura tiks atklāta aptuveni pēc gada. «Gatavojos arī personālizstādei Ventspils Teātra nama «Jūras vārti» izstāžu zālē un galerijā, kur būs redzami gan kostīmi, gan maketi, gan glezniecība un instalācijas. Man ļoti patīk šī dažādība, kuru piedāvā mana profesija.»
Saunags un vērošana
«Saunags ir mazs ciems pie jūras. Tā ir vieta, kura pārņem savā varā jebkuru, kurš tur ierodas. Lielākā daļa vasaras iedzīvotāju ir vai nu draugi, vai radi, un mēs daudz laika pavadām kopā. Taču mana ģimene zina, ka tad, kad iestājas krēsla, es dodos uz savu māju, kur uz slieksnīša skatos šo maģisko mirkli. Katru reizi tā ir unikāla gaismas, skaņas un nojausmu vibrāciju izrāde, kura mani savaldzina un dod sasaisti ar realitāti un apjausmu, ka cilvēks nav pasaules galvenā persona.»
Zīmuļu asināšana
«Strādājot daudz izmantoju grafīta zīmuļus - gan zīmējot, gan pierakstot. Man kļūst fiziski slikti (līdzīgi kā citiem ar skaņu, kad skrāpē stiklu), ja redzu nenoasinātu vai aplauztu zīmuli. Tāpēc man vienmēr ir līdzi metāla nazītis, un mēdzu noasināt arī citu cilvēku zīmuļus (piemēram, manu vecāku mājās).»
Pikniki
«Tā ir svarīga saviesīga manas dzīves daļa, kura atgādina par vecām un jaukām tradīcijām no aizgājušiem laikiem. Noteikti ir jābūt mazam galdautiņam, salvetēm un stikla glāzēm. Dažkārt Saunagā izbraucam piknikā līdz viršu pļavai mežā, kur ņemam līdzi arī saliekamo galdu un krēslus. Viena no nodarbēm, kura sagādā tikai baudu…»
Teātris un muzejs
«Kad strādāju pie izrādes teātrī, tas nozīmē ne tikai radīt ideju, bet arī intensīvu darbu ar cilvēkiem - aktieriem, šuvējiem, grima meistariem. Kad redzu, kā uz skatuves viss saliekas kopā kā vienots mākslas darbs, ir liels gandarījums. Taču, strādājot pie ekspozīciju dizaina muzejā vai izstādes iekārtošanas, esmu vienatnē ar priekšmetiem vai mākslas darbiem, un tā ir cita veida jaudīga komunikācija starp mākslinieku un telpu.»
Sarkastiski joki un avantūras
«Sarkasms, kurš neaizvaino, manā skatījumā ir visasprātīgākais humora veids. Man ir paveicies, jo mani draugi domā tāpat. Lai arī esmu diezgan nosvērta rakstura cilvēks, avantūras ir mana kaislība. Viena no tām - pusstundas laikā pierunāju Saunaga kaimiņu uz pusēm paņemt audzēšanā aitas.»
Kluso dabu veidošana
«Kāds mans draugs pirms dažiem gadiem par mani teica, ka nezina nevienu citu cilvēku, kuram tik ļoti patīk iegūt lietas bez pielietojuma. Man tiešām ir daudz dažādu, manā skatījumā skaistu lietu, kuras eksponēju savās dzīves vietās. Tā pati no sevis radās aizraušanās ar priekšmetu kompozīciju - kluso dabu kārtošanu. Es tās mainu, kad ienāk prātā, un līdz ar to mainās arī dzīvojamās telpas «seja».»
Gleznošana un darbnīca
«Nevaru iedomāties savu dzīvi bez gleznošanas. Tā ir pamatā gan vizuālajiem risinājumiem manos teātra un ekspozīciju darbos, gan arī iespaido to, kā skatos uz visu sev apkārt. Kad biju pavisam maza, ejot cauri parkam, mans paps uzdeva man jautājumu: «Apstājies un paskaties, kā tu šo uzgleznotu?», un tas atstāja iespaidu uz visu dzīvi. Darbnīca ir vieta, kur glezniecība ir prioritāte pār visām citām lietām un darbiem. Tur ir lieliska atmosfēra un maza terasīte, tāpēc arī tur sanāk pa kāda piknikam.»
Baznīcas iela 7
«Šeit atrodas mūsu dzimtas dzīvoklis, kurā patlaban dzīvo mani vecāki (mākslinieki Helēna un Ivars Heinrihsoni - red.). Tur notiek visu svarīgo svētku svinēšana un dažādas balles, arī vienkārši grāmatu skatīšanās vakari. Jau kopš bērnības esmu uzskatījusi, ka šis dzīvoklis ir kā dzīvs organisms, kurš aktīvi reaģē uz notikumiem ģimenē - ir dzirdēta gan soļošana naktīs, gan arī redzēti daži spoki…»
Sports un draugi
«Man ļoti patīk apmeklēt sporta zāli. Trenere, pie kuras sāku darboties pirms daudziem gadiem, kļuvusi par manu labu draugu. Manuprāt, tā ir ļoti liela vērtība, ka vari iegūt draugus visas dzīves laikā. Kad domāju par saviem draugiem, jūtu, ka neesmu tik slikts cilvēks. Mēs kopā ceļojam, sarkastiski jokojam un viens otru atbalstām.»
Grāmatas un grāmatas
«Nezinu, kas tas ir par fenomenu, ka vairums sieviešu sāk žurnālu šķirstīšanu no aizmugures. Es arī tā daru. Bet arī lasu vairākas grāmatas vienlaikus un nespēju no tā atturēties. Mani valdzina Jū Nesbē detektīvromāni, kuri ir tumši, nežēlīgi un bez grama optimisma. Un patīk līdz detaļām pētīt kvalitatīvas dažādu fotomeistaru grāmatas.»
