Savās mājās Konektikutā 29. novembrī mūžībā devās bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Leģendārais amerikāņu valstsvīrs un diplomāts, «reālpolitikas» vēstnesis šogad paguva nosvinēt savu 100. dzimšanas dienu.
Henrijs Kisindžers iemiesoja veselu diplomātijas gadsimtu un palicis vēsturē kā viens no spilgtākajiem un ietekmīgākajiem ASV diplomātiem. Lai gan pēdējos gados Kisindžers neieņēma nekādus oficiālus amatus, viņam bija ievērojama loma un ietekme uz pasaules politiskās skatuves.
Henrijs Alfrēds Kisindžers piedzima 1923. gada 27. maijā ebreju ģimenē Bavārijas pilsētā Fērtā. 30. gadu beigās viņa ģimene emigrēja uz ASV, lai izvairītos no nacistu vajāšanas. 1943. gadā viņš kļuva par ASV pilsoni, Otrā pasaules kara laikā dienēja armijā Eiropā un iestājās Hārvarda universitātē, kur 1954. gadā ieguva doktora grādu zinātnē.
Kisindžers, kuram pagājušā gada maijā apritēja 100 gadi, aktīvi iesaistījās politikā līdz sava mūža pēdējām dienām, apmeklējot Baltā nama sanāksmes, viņš publicēja grāmatu «Diplomātija» par vadības stiliem un Senāta komitejā liecināja par Ziemeļkorejas kodoldraudiem.
1970. gados viņš piedalījās daudzos desmitgades nozīmīgajos globālajos notikumos, pildot ASV valsts sekretāra pienākumus republikāņu prezidenta Ričarda Niksona vadībā. Kisindžera neatlaidība un pūliņi panāca ASV un Ķīnas diplomātisko attiecību nodibināšanu, nozīmīgas ASV un Padomju Savienības bruņojuma kontroles sarunas, paplašinātas attiecības starp Izraēlu un arābu kaimiņvalstīm.
1973. gadā Kisindžeram tika piešķirta Nobela Miera prēmija par sarunām Vjetnamas kara izbeigšanai, lai gan bruņotais konflikts turpinājās. Nobela Miera prēmija viņam tika piešķirta reizē ar Ziemeļvjetnamas diplomātu Le Diku To, kurš no prēmijas atteicās.
Kisindžers bija «reālpolitikas» piekritējs un bieži savus lēmumus balstīja uz praktiskiem, nevis ideoloģiskiem vai ētiskiem apsvērumiem. Viņš normalizēja attiecības ar Ķīnu un panāca stabilitāti starp valstīm. Politiķis arī spēlēja nozīmīgu lomu, lai normalizētu saspīlējumu starp ASV un Padomju Savienību aukstā kara laikā. Lielā mērā pateicoties Kisindžeram, prezidents Ričards Niksons pirmo reizi ieradās Krievijā un 1972. gadā parakstīja Pretballistisko raķešu līgumu.
Kisindžers pēdējo reizi Maskavā viesojās 2016. gadā, kad tikās ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu. Viņš vairākkārt kritizējis Krimas aneksiju, taču līdz Krievijas pilnam iebrukumam Ukrainā neatbalstīja ideju par Ukrainas uzņemšanu NATO, argumentējot, ka tas var novest pie konflikta eskalācijas. 2022. gada 26. maijā ekonomikas forumā Davosā Kisindžers ieteica Ukrainai daļu savu teritoriju atdot Krievijai, kas izpelnījās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska kritiku. Tomēr vēlāk viņš pārdomāja, un 2023. gada intervijā laikrakstam «The Economist» Kisindžers sacīja, ka iebrukums Ukrainā ir Krievijas «katastrofāla kļūda».
Kisindžera darbība tiek vērtēta pretrunīgi. Viņa sekotāji viņu uzskata par izcilu diplomātu un izcilu valstsvīru, kurš daudz darījis ASV labā. Kisindžera kritiķi norāda, ka viņš atbalstījis amerikāņu varas iestāžu agresīvo rīcību un konfliktu raisīšanu dažādos reģionos, kā arī iestājies par iebrukumu Irākā.
Līdzjūtību par Henrija Kisindžera nāvi izteica daudzi pasaules līderi, kā arī valdības amatpersonas, kas dažādos laikos bija sazinājušās ar bijušo ASV valsts sekretāru. Pašreizējais valsts sekretārs Entonijs Blinkens uzsvēra, ka Kisindžers «noteica standarta sniegumu šajā amatā visiem, kas viņam sekoja».
«Tikai daži cilvēki zināja vēsturi labāk par viņu, un vēl mazāk cilvēku izdarīja vairāk nekā Henrijs Kisindžers, lai ietekmētu vēsturi,» sacīja ASV Valsts departamenta vadītājs.
Bijušais prezidents Džordžs Bušs sacīja, ka ASV ir zaudējušas vienu no savām uzticamākajām balsīm starptautiskajās lietās.
ASV 37. prezidenta Ričarda Niksona meitas Trīsija Niksone Koksa un Džūlija Niksone Eizenhauere sacīja, ka Henrija Kisindžera liktenis bija tikpat unikāls, cik «īsti amerikānisks». «Henrijs Kisindžers ilgi paliks atmiņā ar viņa sasniegumiem miera saglabāšanā. Tajā pašā laikā mēs viņu nekad neaizmirsīsim kā cilvēku,» sacīja Niksona meitas.
Vācijas kanclers Olafs Šolcs uzsvēra, ka Kisindžers bija viens no retajiem Amerikas valstsvīriem, kas ilgu laiku veidoja ASV ārpolitiku. «Viņa vēlme pēc draudzības starp ASV un Vāciju bija ļoti svarīga, un viņš vienmēr bija tuvu savai dzimtenei - Vācijai. Pasaule ir zaudējusi lielisku diplomātu,» sacīja Šolcs.
Līdz ar Henrija Kisindžera aiziešanu mūžībā pasaule ir zaudējusi izcilu stratēģi un izcilu diplomātu, kura ieguldījums pasaules politikā paliks neizdzēšams.
