Kā dzima trio "Mēness dūriens". Artūra Reinika stāsts
«Tas ir liktenis: ja meklējot viena un tā pati fotogrāfija izlec deguna priekšā, tad tā ir īstā! Pat ja tā ir nevis mīļākā, bet viena no jautrākajām fotogrāfijām,» saka pazīstamais mūziķis, grupu «Tērvete» un «Dobeles zemessargi» dalībnieks Artūrs Reiniks, stāstot par reizi, kad dzima trio «Mēness dūriens».
Kā dzima trio «Mēness dūriens»
Grāmatas prezentācijā dzimst roka trio
«Šī fotogrāfija tapa pirms sešiem vai septiņiem gadiem Irinas Tomsones - bijušās Latvijas Nacionālā teātra aktrises - grāmatas «Mēness dūriens» prezentācijā. Uz šo pasākumu viņa aicināja savus draugus un uzaicināja arī mūs ar Daci, jo esam labi ģimenes draugi. Kopā dažādos projektos un koncertos esam apēduši arī pudu sāls!» Artūrs atminas, ka toreiz Irina vēl pieteikusi, lai viņš paņem līdzi ģitāru, un beigās grāmatas prezentācija esot izvērtusies par veselu koncertu.
«Pasākumā piedalījās arī aktieri Jānis Paukštello un Varis Vētra, un vienubrīd sākās absolūtais «frīstails»: vispirms uzstājās Varis, tad viņš pieaicināja mani. Un tad viņš ierosināja nodziedāt sešdesmitajos gados ļoti slaveno un populāro rokenrola skaņdarbu «My Baby Baby Balla Balla», kuru savulaik izpildīja grupa «The Rainbows». Izdomājām, ka arī Irinai jāņem rokā ģitāra, jādzied un jāspēlē… Tobrīd nez no kurienes uzradās vēl viena ģitāra, un tā nu mēs trijatā pilnās balsīs rāvām vaļā, un publika mums uzgavilēja!» Atminoties šo gadījumu, Artūrs ar smaidu piebilst, ka Irina esot cilvēks ar ļoti «smeķīgu» humora izjūtu, tāpēc viņa labprāt iesaistījusies šajā avantūrā, savukārt pēc šī priekšnesuma Varis, Irina un Artūrs savu trio jokojot esot nosaukuši par «Mēness dūrienu». «Kad paskatos šo fotogrāfiju, ar prieku atceros to pasākumu. Un ir jau tā, ka visas foršākās lietas nav ierakstītas scenārijā, bet rodas spontāni.»
«Tas ir liktenis!»
Starp citu, arī stāsts par šīs fotogrāfijas izvēli ir visnotaļ interesants: «Kad man vajadzēja izvēlēties mīļāko fotogrāfiju, Dace iegāja manā «Facebook» profilā, šķirstīja fotogrāfijas, vienai no pirmajām uzdūrās tieši šai [fotogrāfijai] un teica: «Šī ir forša!» Piekritu, jo tā noteikti manā karjerā ir viena no jautrākajām bildēm. Tobrīd vēl nodomāju: kad aizbraukšu mājās, tad parakšos pa veco, labo fotogrāfiju kasti. Un iedomājieties: kā to kasti paņēmu, šī fotogrāfija stāvēja pašā augšā! Sapratu, ka tas ir liktenis: ja viena un tā pati bilde divreiz izlec deguna priekšā, tad tā ir īstā!»
Savukārt par Irinu mūziķis piebilst, ka viņa ilgus gadus bija Latvijas Nacionālā teātra aktrise un spēlējusi raksturlomas, līdz pagājušā gadsimta 90. gados no teātra aizgāja. «Savukārt mēs ar Irinu iepazināmies 2010. gadā, kad režisors Māris Druva sāka gatavot grandiozu rakstnieka Andreja Eglīša simtgadei veltītu projektu (jubileja tika svinēta 2012. gadā). Viņš toreiz savāca domubiedru grupu, uztaisīja divas izrādes, kuras parādījām Daugavpils teātrī. Irina lasīja Andreja Eglīša dzeju, bet es par godu šim notikumam sarakstīju dziesmu «Es gribu ziedēt» ar jubilāra tekstu. Toreiz arī braukājām pa visu Latviju, viesojāmies skolās un bibliotēkās ar dziesmām un Andreja Eglīša dzejas lasījumiem, mums līdzi bija arī mākslinieka Jāņa Anmaņa gleznotais Eglīša portrets. Un tajā projektā tolaik bija iesaistījusies arī Antoņina Ņenaševa - tagad lielā politiķe… Starp citu, Irina ne tikai rakstīja grāmatas, bet arī filmējās - viņai bija liela loma filmā «Džimlai rūdi rallallā!», tā ka arī pēc aiziešanas no teātra viņas radošā dzīve neapstājās. Un, kā jau teicu, mēs tiešām kopā esam apēduši pudu sāls! Tāpēc bija jauki atcerēties mūsu kopīgos projektus,» rezumē Artūrs Reiniks.