Stambulas konvencija tika izveidota, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Tūkstošiem sieviešu ikdienā izjūt bailes un vardarbību, taču izvēlas klusēt un baidās par to runāt skaļi.
Pēc ilgām diskusijām un protestiem vairāku gadu garumā Latvijas Republikas Saeima 30. novembrī galīgajā lasījumā pieņēma likumu, ar kuru ratificēta Stambulas konvencija jeb Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Stambulas konvencija stāsies spēkā pēc trim mēnešiem no parakstīšanas brīža.
Vardarbība pret sievietēm Eiropā, tostarp vardarbība ģimenē, ir plaši izplatīta. Katra piektā sieviete vecumā no piecpadsmit gadiem, kas dzīvo Eiropas Savienībā, ir piedzīvojusi kāda veida fizisku un/vai seksuālu vardarbību no pašreizējā vai iepriekšējā partnera. Stambulas konvencija ir starptautisks Eiropas Padomes līgums. Tās pilns nosaukums ir Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Stambulas konvencija ir dokuments, kura mērķis ir novērst vardarbību ģimenē, aizsargāt upurus un sodīt varmākas. Tas nostiprina valsts pienākumus un nodrošina instrumentus iedzīvotāju aizsardzībai no visa veida vardarbības, tostarp fiziskas, psiholoģiskas, seksuālas un citām.
Konvencijas vērtība slēpjas apstāklī, ka pirmo reizi starptautiskā dokumentā, kas ir saistošs valstīm, kuras to ratificē, tā aplūko ne tikai sieviešu diskrimināciju, bet arī vardarbību ģimenē (kas, lai gan tā galvenokārt attiecas uz sievietēm, skar arī vīriešus), dažādas vardarbības pret sievietēm izpausmes (seksuāla vardarbība, īpaši izvarošana, piespiedu laulības, piespiedu aborti, piespiedu sterilizācija, vajāšana, seksuāla uzmākšanās).
Covid-19 pandēmijas laikā noteiktie ierobežojumi ir tikai pasliktinājuši situāciju attiecībā uz vardarbību ģimenē pret sievietēm un meitenēm, kuras ir spiestas dzīvot vienā dzīvoklī ar partneriem un ģimenes locekļiem. Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, saukta arī par Stambulas konvenciju, ir revolucionārs līgums, kas ietver skaidrus norādījumus par to, kā valstis var un kā tām vajadzētu palīdzēt, lai Eiropa kļūtu brīva no jebkura dzimuma vardarbības.
Stambulas konvencija ir lielākais starptautiskais līgums, kas īpaši izstrādāts, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Tas nosaka minimālos standartus Eiropas valdībām, lai novērstu, aizsargātu un sodītu par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē.
Konvencija ietver pienākumus valstīm izveidot aizsardzības un atbalsta mehānismus, lai reaģētu uz vardarbību pret sievietēm, piemēram, nodrošinātu pietiekamu patvērumu tiem, kas izdzīvojuši no vardarbības dzimuma dēļ un ģimenē, krīzes centru izveidi seksuālās vardarbības pārcietušajiem, bezmaksas diennakts palīdzības tālruņu izveidi, psiholoģiskās konsultācijas un medicīniskās palīdzības programmas īstenošanu vardarbībā cietušajiem. Konvencija arī aicina varas iestādes izglītot sabiedrību par dzimumu līdztiesības, seksualitātes un veselīgu attiecību jautājumiem.
Lesbietēm, biseksuālām sievietēm, transsievietēm un interseksuālām personām, kuras visā Eiropā saskaras ar dziļi iesakņotiem aizspriedumiem un naidīgumu, saskaņā ar šo līgumu ir tiesības uz aizsardzību un kompensāciju, tāpat kā ikvienam, kas piedzīvo vardarbību ģimenē.
Stambulas konvencijā ir ietverti īpaši noteikumi arī bēgļu un migrantu sievietēm un meitenēm. Piemēram, tā ievieš iespēju sievietēm migrantēm, kas pārcietušas vardarbību ģimenē, iegūt autonomu uzturēšanās atļauju, ja viņu uzturēšanās statuss nav atkarīgs no vardarbīgā partnera statusa.
Vardarbība pret sievietēm ir dziļi iesakņojusies, jo sabiedrībā valda nevienlīdzīgas varas attiecības starp sievietēm un vīriešiem. Turklāt aizspriedumu, dzimumu stereotipu un iesakņojušos tradīciju dēļ joprojām sabiedrībā valda uzskats, ka sievietes ir zemākas par vīriešiem. Šī situācija pasliktinās daudzām sievietēm, kuras saskaras ar diskrimināciju rases, etniskās piederības, kastas, vecuma, invaliditātes, dzimuma identitātes, seksuālās orientācijas, reliģijas, ģimenes stāvokļa dēļ.
Tomēr dezinformācijas kampaņas saistībā ar termina «dzimums» lietošanu un interešu grupu nepatiesiem apgalvojumiem, ka konvencija grauj «tradicionālās ģimenes» jēdzienu, ir novedušas pie tā, ka vairākas valstis ir aizkavējušas konvencijas ratifikāciju.
Sieviešu aktīvistu grupas un to sabiedrotie daudzās valstīs ir veiksmīgi cīnījušies pret vardarbību pret sievietēm, izmantojot Stambulas konvenciju. Ironiski, ka valstīs, kur izplatās dezinformācija par konvenciju, cilvēki ir apvienojušies, lai cīnītos par to, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un aģitētu par dzimumu līdztiesību.
Tā rezultātā Eiropā lēnām notiek izmaiņas. Piemēram, Somijā, pateicoties Stambulas konvencijai, patversmju finansēšanas programma vardarbības ģimenē cietušajiem ir kļuvusi par pilnu valsts atbildību. Somija un citas valstis, piemēram, Albānija, Serbija un Melnkalne, izveidoja valsts palīdzības līnijas, lai tās uzsāktu savu darbību ar konvencijas stāšanos spēkā.
Turklāt dažu pēdējo gadu laikā Islande, Zviedrija, Grieķija, Horvātija, Malta un Dānija ir reformējušas savus likumus, lai nodrošinātu, ka izvarošana tiek definēta kā sekss bez piekrišanas, kā tas ir noteikts konvencijā. Zviedrijā likums ir izraisījis ievērojamu notiesājošo spriedumu skaita pieaugumu un palielinājis apsūdzību skaitu pret izvarotājiem.
Realitāte ir tāda, ka neviena valsts nav brīva no vardarbības pret sievietēm, un mums visiem ir ejams garš ceļš, lai panāktu ilgstošas pārmaiņas. Taču valdības, kas parakstījušas un ratificējušas konvenciju, rīkojas, lai to apturētu, un sūta pasaulei spēcīgu vēstījumu, ka pastāv politiskā griba aizsargāt sieviešu tiesības, mazināt vardarbību un glābt to dzīvības.
Stambulas konvencijas pamatmērķi