Vai mūsdienu Latvijā ir vajadzība pēc zirgiem? Kādas ir zirgu ārstēšanas izmaksas? Vai pastāv iespēja atjaunot hipodromu? Uz sarunu aicināju veterinārārstu Juri Tolpežņikovu – agrāko Latvijas Veterinārārstu biedrības, Zirgu ārstu sekcijas vadītāju, kurš viens no pirmajiem mūsu valstī nodibināja savu veterinārārsta privātpraksi.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un arī vēl senāk zirgs bija cilvēka draugs un palīgs lauku darbos. Dzīve ir mainījusies, tāpēc mans pirmais jautājums būtu - kādu statusu šis dzīvnieks ieņem mūsdienu Latvijā? Sabiedrotais, draugs, varbūt personības «pagarinājums»?
Jāsāk ar to, ka mūsdienu Latvija ir globālais ciemats un mēs esam tā iedzīvotāji. Pastāv vien pāris, turklāt samērā nenozīmīgas lietas, kur rīkojamies ļoti specifiski, piemēram, ārpus mājas ar svešiem cilvēkiem nesveicināmies, taču lielos vilcienos globālās vēsmas skar arī Latvijas iedzīvotājus. Lielākā atšķirība ir tā, ka Rietumeiropas un ASV iedzīvotāji nepieklājīgi daudz pelna, līdz ar to daudz vairāk var atļauties.
Līdz Otrajam pasaules karam zirgs latvietim bija Dieva dots draugs un palīgs. Zirgi bija nepieciešami zemniekiem, kā arī kavalērijā. Un, protams, pa vidu viss, kas saistīts ar transportu - tālie gabali. Tolaik zirgam bija sava noteikta vieta, tas bija sabiedrības loceklis. Manuprāt, ļoti daudz zirgu jūt savu pilnvērtību tikai tad, kad tie ir vajadzīgi. Gluži tāpat kā cilvēki. Ja kādam esi vajadzīgs, tad tu esi zirgā. (Pasmejas.) Arī zirgam gribas būt noderīgam. Ir daudzi, kam patīk sportot; ir daudzi, kam patīk strādāt. Zirgu iejūdz, tas kaut ko ved, turklāt šajā brīdī zirgs sajūt, ka tieši no viņa te viss ir atkarīgs. Tas dara šo dzīvnieku laimīgu.
Savukārt turpat simt gadu laikā lietu kārtība ir mainījusies. Kā zirgi jūtas mūsdienās, mēs nezinām. Esmu mēģinājis iztēloties, kā pēc Otrā pasaules kara jutās zirgu cilvēki, kuriem zirgs bija dzīves centrs un kuri savu dzīvi bez šī dzīvnieka nespēja iedomāties. Pirmskara Latvijā bija 400 000 zirgu, mūsdienās - 10 000 vai pat mazāk. Mūsdienu Latvija nav zirgu sabiedrība, salīdzinot ar Holandi vai kaut vai ar Zviedriju, Dāniju, Islandi, kur zirgu skaits valstī ir līdzināms iedzīvotāju skaitam. Līdz ar to arī visā Rietumu pasaulē, mainoties paaudzēm, nomainījās zirgu ārsti, līdz ar to nereti arī zināšanas, kas darāms vienas vai otras kaites ārstēšanā, aizgājušas nebūtībā. Daudz kas sākās no jauna. Ir zirgu medicīnas instrumenti, kurus mēs pat neprotam lietot. Operācijas ir aprakstītas grāmatās, taču nedaudz - ar to nepietiek.
Ko darīt?
Atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā aizbraucu uz Zviedriju. Tur viens veterinārārsts, kuram tolaik bija 90 gadu, izveidoja izstādi par zobu patoloģijām «Skaties zirgam mutē». Mēs, jaunie «tītari», brīnījāmies, kādi tolaik bija instrumenti, kādas visādas kroplības bija… Nemaz neiedomājāmies, ka tagad jau droši vien ir tas pats! Respektīvi, zirgu zobārstniecība bija nomirusi pilnībā. Šī nozare pēc Otrā pasaules kara iznīka pilnībā. Par to sāka rakstīt grāmatas tikai deviņdesmitajos gados, taču tagad zirgu zobārstniecība ir aizgājusi «kosmosā»…
Tas pats attiecas uz citām ar zirgkopību saistītām lietām. Uz kalšanas prasmi. Uz mazajām lauku operācijām - tās ir pazudušas. Ja tagad, strādājot modernā klīnikā, mēs sevi uzskatām par ļoti advancētiem, tie ir maldi, jo arī pirms daudziem gadu desmitiem puiši ar nazīti veica tās pašas manipulācijas.
Vēlējos jautāt par veterinārmedicīnas izmaksām. Ja jau cilvēku medicīna kļuvusi ļoti dārga, droši vien arī ārstēt zirgu nav lēts prieks.
Sāksim ar to, ka es nezinu, ko nozīmē dārgi. Naudaszīmes ar uzrakstu «dārgi» man nav. Paldies dievam, ka man gadās izsaukumi, kur cilvēks sāk smieties, kad pasaku, cik viņam jāmaksā. Taču ir arī tādi, kas, uzzinot rēķinu, šausmās saķer galvu. Situācijas ir ļoti dažādas. Jā, Latvijā cilvēkiem ir mazāki ienākumi. Kad runāju ar saviem ārvalstu kolēģiem, šad tad atklājas, ka viņam stundas likme ir tikpat augsta kā man dienas likme, taču es to neizjūtu kā starpību. Gribas teikt: «Nāc, padzīvo šeit un parādi, kā tu pelnīsi!» Kaut gan laika gaitā cenas sāk izlīdzināties, jo mums jāpērk tie paši instrumenti un tās pašas zāles.
Tad sanāk, ka gan veterinārārsts Šveicē, gan jūs par instrumentiem un medikamentiem maksā vienu un to pašu cenu.
Jā, precīzi. Taču tajā pašā laikā, aizbraucot uz Ukrainu un runājot ar ukraiņu kolēģiem, viņi uzskata, ka mums ir neprātīgi augstas cenas. Vērtējot savu darba mūžu, ļoti priecājos, ka izkārpījāmies no Krievijas «apkampieniem» un pavisam drīz sākām dibināt privātprakses. Savas karjeras sākumā strādāju par galveno veterinārārstu Suntažu kolhozā - kopā mēs tur bijām astoņi veti; taču drīz vien - 1990. gadā - man jau bija sava privātprakse. Vienam no pirmajiem Latvijā. Kaut arī privāti sākām strādāt jau agrāk, taču tā nebija godīga prakse, jo izmantojām kolhoza mašīnu, par kolhoza līdzekļiem pirktas zāles un braukājām pie privātajiem klientiem. Vizīte beidzās ar to, ka iedeva piecus rubļus, tu tos iebāzi kabatā un biji priecīgs. Beigās sanāca tā: manā tuvākajā apkārtnē bija kādi 30 vai pat 50 kolēģi, kuri priecājās par to piecīti, taču man jau bija sava privātprakse. Rezultātā mani no kolhoza patrieca. Tajā brīdī, ja mani kāds aicina, pašizmaksa, lai līdz viņam tiktu, bija 25 rubļi, tāpēc gala rēķins sanāca vismaz 30 vai 40 rubļi. Tad klients saķer galvu un man saka: «Ārprāts, par ko tāda nauda! Man kaimiņu Jēcis atbrauca un iespricēja govij kaļķi par piecīti, bet tev vajag 40 rubļus!»
Atskatoties varu teikt, ka deviņdesmito gadu sākums bija grūts. Nebija ne benzīna, ne arī daudz kā cita ikdienā nepieciešama. Mūsdienās vārdam «dārgi» radies ļoti daudz nokrāsu, taču nu radusies cita problēma. Pasaulē daudzas veterinārās prakses sāka pelnīt pārāk labi, tās bija orientētas tikai uz naudas pelnīšanu, taču trakums ir tāds, ka šīs prakses pieder nevis veterinārārstiem, bet biznesmeņiem. Viņu vienīgais uzstādījums ir iekasēt pēc iespējas vairāk naudas. Pirms gadiem divdesmit trīsdesmit tas bija aizliegts, proti, klīnikas īpašniekam vajadzēja būt veterinārārstam. Savukārt šobrīd daudzās rietumvalstīs klīnikas īpašnieks ir persona, kam pieder akcijas. Līdz ar to viņu interesē vienīgi nauda, cik tā klīnika ienes. Arī mums Latvijā ir vairākas kompānijas, kas ir nopirkušas suņu klīnikas.
Tad jau sanāk, ka īpašnieks veterinārārstu var «diriģēt».
Tieši vai netieši, bet tā arī ir. Man ir viens draugs Amerikā, kurš skaitās viens no pašiem labākajiem speciālistiem pasaulē. Viņu izmeta no darba tāpēc, ka viņš klīnikai ģenerēja pārāk mazus ienākumus. Tas nozīmē: atteicās no liekajiem jeb nevajadzīgajiem diagnostiskajiem testiem un citiem izmeklējumiem, kuri nav vajadzīgi, taču, tos nozīmējot, klīnikai rastos papildu ienākumi. Piemēram, var apelēt pie dzīvnieka īpašnieka sirdsapziņas, proti, rentgens maksā 100 eiro, bet ja mēs iztaisīsim magnētisko rezonansi vai scintigrāfiju, kas maksā 1000 vai 1500 eiro, mēs dabūsim daudz labāku bildi un kārtīgi varēsim redzēt, kas par vainu.
Bet tu kā dzīvnieka īpašnieks dakterim uzticies un klausi.
Un šeit sākas dilemma. Veterinārārsta profesija attīstās tajā virzienā, ka mēs vairs neskatāmies uz tām cenām tā, it kā mēs ārstētu paši sevi. Respektīvi, tiek pacelti citi standarti. Mēs neskatāmies vairs uz cenām, bet darām to, kas it kā ir labāk, taču vai no tā būs ieguvums dzīvniekam, viņa veselībai?
Vēlos vērst uzmanību arī uz to, ka mazajiem dzīvniekiem veterinārmedicīnisko pakalpojumu cena proporcionāli ir daudz augstāka nekā zirgiem. Citiem vārdiem: izoperēt kāmīti varbūt maksās 100 eiro, bet izkastrēt zirgu - 100 vai 200 eiro. Cilvēks brīnās - kā tad tā? Pēc viņa domām, kāmīti vajadzētu izoperēt par vienu eiro, ja jau par zirga kastrēšanu jāmaksā 100 eiro. Viņš brīnās, kā tas var būt, ja kāmīti nopircis par pieciem eiro. Zirgu par pieciem eiro nopirkt nevar.
Runājot atklāti, veterinārmedicīnas cenas Latvijā ir daudz par zemu. To saproti tajā brīdī, kad instruments salūst un tā vietā ir jānopērk jauns. Kad sāc šķirstīt katalogu un ieraugi, ko tas maksās, nopūties: «Ārprāts!!!» Tas instruments maksā 500 eiro, 1000 eiro, pat 1500 eiro… Tad gribas rāties - ko jūs mani mokāt?
Kā to risināt? Rietumeiropas valstīs, Skandināvijā un Anglijā ļoti populāra ir dzīvnieku apdrošināšana. Tās diemžēl nav Latvijā.
Ir dzirdēts, ka lēnītēm to ievieš arī pie mums. Vai tomēr nē?
Nē. Trīsdesmit gadu garumā man vairākas reizes ir gadījies runāt ar apdrošinātājiem, kuri tā kā vēlētos ienākt Latvijas tirgū, tāpēc lūdz mani izteikt viedokli. Manuprāt, viņi saprot, ka mēs neesam sevišķi godīga tauta. Šos klientus apdrošināt nevar, jo tie visos iespējamos veidos centīsies dabūt apdrošināšanas prēmiju: uzrakstīs datumus ne tādus, kā bija patiesībā, paņems aparatūru ne tādu, kā bija, vai arī sadauzīs, citiem vārdiem, negodīgā veidā mēģinās tikt pie naudas.
Pasaulē šīs apdrošināšanas iemaksas deva lielu atspaidu veterinārās medicīnas attīstībā. Mūsu cilvēki šādai lietu kārtībai īsti nav gatavi, tāpēc apdrošināšanas kompānijas met līkumu. Sākumā arī Zviedrijā bija negodīgi kolēģi, piemēram, neapdrošinātam zirgam veica operāciju par 1000 eiro, bet apdrošinātam to pašu operāciju, taču jau par 2000 eiro. Tur gan laika gaitā tas sakārtojās.
Vēlos piebilst, ka Latvijas veterinārārsti cenšas taupīt savu klientu naudu, cik vien tas iespējams. Mēs piemeklējam lētākas zāles, kam būtu tāds pats efekts; ar instrumentiem strādājam ļoti rūpīgi, lai tie pēc iespējas mazāk būtu jāmet ārā. Arī mēs paši ikdienā braucam ar vienkāršākām un lētākām mašīnām nekā kolēģi ārvalstīs.
Tagad par citu tematu. Jūs minējāt, ka Latvija nav zirgu sabiedrība. Mums nav pat hipodroma - to vienīgo padomju laikos likvidēja. Lietuvā ir divi, arī Igaunijā ir, taču Latvijā nav. Kā jūs domājat, vai Rīgā vajadzētu atjaunot hipodromu?
Pirmkārt, tā ir naudas lieta, taču arī šeit zirgs atrodas centrā. Dzīvnieks kļūst par instrumentu, kas ienes naudu. Manas profesijas cilvēki, veterinārārsti, par hipodromiem cenšas neizteikties, iekams nav eksistenciāli apdraudēta zirga labturība. Sevišķi jau par rikšotājiem, kuri veterinārajām iekārtām un izpētei dod «lauvas tiesu» no finansējuma. Latvijā, paldies dievam, tas nav, taču tur, kur viņi ir, tur pamatā ir sacensību likmes. Ņemot vērā, ka Latvijā nav īpaši daudz naudas, zirgu sacensībās nekādi milzu līdzekļi neienāks. Turklāt mūsu cilvēki nav ļoti godīgi un «tīri». Ja tu kā dalībnieks jūti, ka likmes nav īsti labas un zirgi tiek sagatavoti specifiski, kā rezultātā viens visu laiku kaut kā aizdomīgi uzvar, bet cits pēkšņi un nesaprotami zaudē, pazūd ticamība, neko vairs negribas. Arī iespēja, ka, piemēram, franči izvēlēsies piedalīties Latvijas sacensībās, ir minimāla.
Katrā ziņā es nevēlos spekulēt ar to, vai hipodroms ir vajadzīgs vai nav. Ja kāds izdomās, ka ir vajadzīgs, lai būtu. Hipodroma zirdziniekiem ir raksturīgi, ka viņi zirgus sāk iestrādāt agrā vecumā - tie vēl ir bērni. Piemēram, ir sacensības divgadniekiem. Rezultātā sešu gadu vecumā, kad zirgam tikai vajadzētu sākt sportot, tas jau tiek laists pensijā, jo vairs nevar paskriet. Zirgs jau ir «nojāts». (Pasmejas.) Zirgam patīk skriet un uzvarēt - tas iepatīkas jau treniņu procesa laikā. Nav tā, ka dzīvnieks tiek ļoti piespiests un sists. Nē, tā tas nav. Zirgs sajūt, ka saimnieks priecājas, ka viss notiek, un tāpēc ir laimīgs. Nenoliedzami, hipodromos prevalē nauda, taču viss nav melnos toņos. Starptautiskā Jāšanas federācija ar katru gadu arvien vairāk rūpējas par zirgu labturību, lai dzīvnieki netiktu mocīti. Ko lai saka - muļķu daudzums sportā ir liels. Piemēram, ar zirgu, kuram ir fizisks defekts un tāpēc tam nevajadzētu skriet, hipodromā dara visu, lai tas tomēr izietu sacensībās, skrietu.
Tomēr es vēlos teikt, ka arī hipodromu sportisti ir cilvēki ar augstiem ideāliem. Tas, ka viņu vairāk interesē, lai viņa zirgs sacensībās nopelnītu naudu, tas tur ir vairāk. Konkūrā ir citādi: tur sportists naudu zaudē pat tādā gadījumā, ja viņš uzvar, kaut gan prīžu nauda šķiet liela.
Kas mūsdienās notiek ar zirgiem, kuri hipodromam vairs neder?
Pasaulē, īpaši ASV, ir daudz skolu, kur bijušos rikšotājus apmāca jāšanai. Arī es esmu strādājis ar rikšotājiem, taču maz. Tie ir kādi pieci vai 10 procenti no manas prakses darba apjoma.
Kā jums šķiet, vai Latvijā vispār ir iespējama situācija, ka atjauno hipodromu?
Kurš gan domāja, ka Ķirsons netīrā Daugavmalā varēs uzbūvēt krogu bez nevienas reklāmas? Ja Latvijā atrodas cilvēki, kam tā lieta patīk un interesē, kā arī ir iespēja hipodromu uzturēt, kāpēc ne?
Es neesmu hipodromu atbalstītājs, taču zirgi, darbošanās ar tiem jaunatnei ļoti varētu noderēt. Es tikai priecātos, ja tas pilsētas puišelis vai meitene beigtu skatīties savā telefonā un aizietu uz hipodromu skriet ar zirgu. No šāda aspekta raugoties, man rodas jautājums, kāpēc lai Latvijā būtu tikai viens hipodroms? Vajadzētu, lai katrā pilsētā būtu pa hipodromam. Jaunieši redzētu zirgus, tos sajustu un apkoptu. Viņi saprastu, ka tas nav tas pats, kas pieiet pie mocīša un noslaucīt putekļus. Šis «mocītis» var arī iespert, tāpēc tas jātīra uzmanīgi un rūpīgi. Es kādreiz skatos uz staļļa meitenēm, kāda tā ir laime vecākiem, ka viņu bērns nevis dzerstās, durstās vai pīpē, bet gan katru savu brīvo brīdi darbojas ap zirgu!
