No bērnības atceros filmu, par kuru var teikt – nožēloju, ka noskatījos, kaut vai tā ir tikai filma – «Baltais Bims Melnā Auss,» jo emocijas, ko tā sagādāja, bija pārāk spilgtas un skumjas. Dzīves laikā tādi stāsti par tēmu «es negribēju to uzzināt» sakrājušies vairāki – gan pašas, gan no paziņām uzklausīti. Par ko gan tie ir?
Par dvēseles satricinājumu, ko var piemeklēt kādas ražotnes apmeklējums, pat anekdote sacerēta: «Bijām ekskursijā konservu rūpnīcā. Sulas vairs nevaru iedzert. Bijām ekskursijā gaļas kombinātā. Uz desām vairs nevaru paskatīties. Paredzēta ekskursija uz spirta brūzi. Es nebraukšu!» Desu rūpnīca man pat nav jāapmeklē, lai tāpat zinātu - ja kāds no radījumiem, pateicoties kuram veikalu plaukti un vitrīnas pildās ar kārdinošiem gaļas produktiem, pašai būtu jānokauj un jāsagatavo līdz ēšanas baudai derīgam skatam, es noteikti būtu veģetāriete. Tomātu sula man nekad nav garšojusi, bet pēc studentu vienībā pavadītā mēneša darbā Naļčikas konservu rūpnīcā šai nepatikai guvu redzamus pierādījumus - darba beigās pat visi zemē sakritušie tomāti tikai saslaucīti un iemesti turpat pie citiem.
Līdzīgs atgadījums, kā pats saka - no «attīstītā sociālisma» laikiem, bija Pēterim: «Tas sakrita ar manu pamatskolas vecumu. Nekā attīstīta jau nebija, bet modē bija nākušas vafeļu tortes. Vafeles vai attiecīgi vafeļu tortes gabaliņus man patika sadalīt pa kārtiņām, nolaizīt pildījumu jeb starpslāni un beigās apēst kraukšķīgo daļu. Līdz kādam pasākumam, kas mani no tāda ieraduma atradināja.
Darbaļaužu valstī skolniekiem dažas dienas gadā bija jānostrādā praksē kādā ražošanas uzņēmumā, un mūsu skolai bija izveidojusies sociālistiskā sadarbība ar konditorejas fabriku: skola īstenoja mācību plānu, darbinieki pastaigāja brīvsolī, bet skolēni dabūja kādu saldumu.
Tā nu es nonācu vafeļu cehā - telpā, kur ražoja un pakoja vafeļu tortes. Vafeles tika ceptas lielās plāksnēs, no kurām veidoja tortes, katru vafeles kārtu pārziežot ar svaigu, saldu masu, kas vēlāk sabiezēja. Tad plāksnes sagrieza tortīšu izmēros un lika kastītēs.
Stājoties pie darba, pamanīju, ka dažas lielās vafeļu plāksnes nokritušas uz grīdas un vienai, kā par nelaimi, kāds uzkāpis, atstādams lielu, melnu pēdas nospiedumu. Nezināju, kur lai tās liek, un pievērsos vafeļu kārtošanai un apziešanas vērošanai (apziešana prasīja pieredzi).
Uz maiņas beigām pielietojumu atrada arī lielā vafele ar pēdu - tā nonāca uz toršu darbgalda kopā ar citām un tika apziesta un sagriezta pa smuko. No vafeļu tortēm es pilnībā neatsakos, taču ārā tās vairs nejaucu un neskatos tām iekšā...»
Mudinātai pastāstīt ko tādu, kas sasauktos ar raksta ideju, draudzenei uzreiz bija ko pateikt: «Es domāju par kinolenti «Serbijas filma». Biju lasījusi, ka to izrāda festivālos, taču dažās valstīs tā aizliegta. Ziņkārības mākta noskatījos, un man bija kauns, ka es arī esmu cilvēks... Tātad teorētiski piederu pie tiem, kas spēj izdarīt ko tādu, kā attēlo filma - neiedomājami pretīgu un slimu. Spriežot pēc lasītajām atsauksmēm par Regnāra Vaivara iestudēto «Suņu ciema Nelaimes lācis», varētu domāt, ka izrāde spētu raisīt līdzīgas emocijas.»
Savukārt mani nepatīkams pārsteigums sagaidīja pie internetā pabieži sastopamajiem video, kur nofilmēts, kā izglābj nelaimē nonākušus dzīvniekus. Piemēram, dziļā akā izmisīgi peld sunītis, cenšoties ar garajām ķepām noturēties aiz akas groda nelielā izvirzījuma, vai kā pa tāda kā aizsprosta diviem posmiem uz leju slīd suns un glābējs varonīgi iet pa to nākamā etapa norobežojumu un paspēj viņu saķert. Daudz skatījumu, daudz «patīk», un tad visu sabojā komentārs - tie ir tādi cilvēki, kuri speciāli filmē šos video, lai vāktu skatījumu klikšķus. Viņi paši to nelaimes gadījumu noorganizējuši... Un tad aizdomājies - tik tiešām, kāpēc gan to akā peldošo sunīti filmē tik ilgi, pirms glābj. Un kā kāds iepriekš zinājis, ka suns iekritīs aizsprostā un būs jāglābj. Eļļu ugunī pielej komentārs, ka tas jau ir kāds vienpadsmitais uz leju pa ūdeni slīdošais suns... pārējos neizdevās noķert, un glābšanas video nevarēja tapt. Varbūt tā ir taisnība, varbūt nav, bet es negribēju uzzināt, ka kas tāds vispār iespējams.
Pieredzes stāstā dalās Māris: ««Mājas, mīļās mājas». Tas man nāca prātā ikreiz, kad ārzemēs apciemoju tanti un tēvoci viņu mājā. Nekur citur nejutos tik labi, tik gaidīts. Šķita, ka pati māja mani sagaida kā mīļu radinieku. Es pazinu katru istabu, katru logu un kaktiņu, ikkatru lietiņu, kam ikvienai bija sava vieta, sava nozīme ne tikai tantes un tēvoča, bet arī manā dzīvē.
Māja ar trim tualetēm, vannasistabu, dušu, darbnīcas telpām, kuras arvien vēl lepojās ar sākotnējo iekārtojumu. Ar guļamistabām, kurās bija izlietnes un gāzes apkure. Dzīvojamā istabā - vairākas slavenu mākslinieku, tēvoča tēva seno draugu, gleznas, kuras greznotu ne vienu vien muzeju.
Pagrabs ar darbgaldu un instrumentiem, kuri izmantoti mēbeļu un daudzu sīkumu izgatavošanā. Telpa, kurā glabājās vīna pudeles, vairākas no tām - vecākas par māju vismaz par gadiem piecdesmit. Tās cēla galdā īpašos gadījumos.
Ar noslēpumainību un atklājumiem saistījās plašie bēniņi, kuros varēja atrast sen aizmirstus suvenīrus no ceļojumiem. Masīvkoka gulta, kurā dzimis ne tikai tēvocis, bet arī viņa tēvs, bija pārcēlusies uz bēniņiem, jo tika iegādāta platāka, tikpat masīva un iespaidīga. Senas grāmatas un drēbes, kuras kādreiz bija smalkas un modernas. Strausa spalvu vēdekļi nevainojamā stāvoklī, atlasa kurpītes un cimdi, porcelāna trauciņi un figūriņas. Viss saglabāts teicami, kā muzejā.
Māja, kurai vairāk nekā 130 gadu, bet nav salūzis neviens no tās būvprocesā uzliktajiem dakstiņiem, kurai neapplūst pagrabs, bet elektroinstalācija, kas agrāk bija domāta tikai lustrām, stāvlampām un radio, lika brīnīties elektriķu paaudzēm. Tā nemainīta pārdzīvoja ne tikai televizora, bet arī datoru, veļasmašīnu, elektriskās plīts, printera, trauku mazgājamās mašīnas, elektriskā boilera un daudzas citas tehnikas ienākšanu ikdienā. Te «neizsita korķus» tējkanna, kas ieslēgta vienlaikus ar veļasmašīnu un magnetofonu, ne kafijas automāts, kas netraucēts darbojās kopā ar putekļusūcēju, televizoru un datoru. Ar skursteni, kas nebija pat atjaunots, bet nesatricināms stāvēja savos augstumos, spītējot visiem gadalaikiem. Ar jumta logiem, kuru eņģes darbojās perfekti, jo tika uzturētas lieliskā stāvoklī. Visi mājas koka logi arvien vēl teicami pildīja savu funkciju, sargājot telpas no lietiem un sala.
Kad pēdējo reizi māju atstāju, nedomāju, ka vairs nekad tajā neatgriezīšos. Tēvocis nomira trīs dienas pēc manas aizbraukšanas. Es skumu, glabājot atmiņas par skaisto šajā mājā ar mīļiem cilvēkiem pavadīto laiku. Tad biju gatavs un pat vēlējos uz to paskatīties vēlreiz. Varbūt pat satikt jaunos saimniekus. Aprunāties. Vēlreiz ļaut uzviļņot jauko atmiņu radītajām emocijām, gaišajām skumjām.
Tā pati iela. Taču… mājas vairs nebija. Vēsturiskajā centrā starp citām to gadu arhitektūrai raksturīgajām mājām bija iespiedies pretīgs, sarkanu betona bloku kantains monstrs, kas laikam taču bija domāts kā dzīvojamā māja, kaut nemaz neizskatījās pēc tādas. Nē, tas atgādināja mauzoleju. Auksta akmens klucis bez dvēseles. Tik neiederīgs ielā, kurā visas citas mājas tika uzturētas to agrākajā izskatā un iemītnieki no paaudzes paaudzē sargāja tās kā lielāko dārgumu, kā vēstures liecību.
Tāds akmens monstrs manas mīļās mājas vietā… Kam traucēja šī vēsture? Kurš dzīvošanu kapenēs uzskatīja par labāku nekā dzīvot ēkā, kur ne tikai mājas gariņš, bet visa ēka šķita draudzīgi un labvēlīgi noskaņota.
Tagad dzīvoju ar smagumu sirdī - labāk nebūtu uzzinājis par nograuto māju, par visu, kas vienkārši tika nešķirojot izgāzts atkritumos. Nolīdzināts līdz ar zemi, iznīcinot pēdējo liecību par jaukiem cilvēkiem un viņu māju.»
Ir lietas un notikumi, kurus atceramies. Ir tādi, ko nespējam aizmirst. Kriminālziņas mūs sasniedz gan internetā, gan televīzijā un citos informācijas līdzekļos. Lai cik skumji būtu, laikam taisnība, ka daudzie atgadījumi kļūst par statistiku, kuros neiedziļinās un nepārdzīvo par visneiedomājamākajiem notikumiem un nežēlīgo likteni. Un tas arī nebūtu veselīgi psihei. Tomēr es joprojām atceros lasīto par tanti, kura bija saņēmusi pensiju, nopirkusi sev biezpiena tortīti, bet tā palika neapēsta, jo mājās uzradies laupītājs tanti nogalināja. Murgos reizēm rādās tie sižeti, kuros auto iekrīt upē un cilvēki nespēj no tā izkļūt.
Norises pasaulē un uzzinātie skumjie notikumi arī ietekmē, liek tos atcerēties, šausmināties un pārdzīvot. Vai tas kaitē emocionālajai veselībai? Tas jau ir pagājis, un nav manos spēkos ko izmainīt. Piemērs, kas īpaši uzrunāja, lasot par karu, kurš diemžēl jau pārvēršas par fonu to nodarbēm, kam pagaidām palaimējies dzīvot mierā: «Nupat izlasīju kāda cilvēka ziņu no Ukrainas: «Mazs kaķēns, kuru saimnieki nebija varējuši paņemt līdzi, bija nedēļām dzīvojis tukšā dzīvoklī un tad saritinājies bērna gultiņā un nomiris. Šis ir tas mazais, niecīgais piliens, kas parāda VIŅU necilvēcību.» Nebiju zinājusi, ka spēju tā ienīst un ka naids kā melns mākonis stāvēs man virs galvas.»
Mani no kara stāstiem īpaši satrieca tas, kur rādīja - uz Poliju bēg divu cilvēku ģimene un viņu suns. Liels suns ar tādām bailēm un skumjām acīs. Un izrādās - tīkliņā līdzi tiek nests Siāmas runcis. Dzirdēti stāsti, ka cilvēki ar šādām sirdij dārgām kravām netiek vilcienā un būrītis ar dzīvnieku paliek uz perona. Tā sāp sirds par visām sagandētajām dzīvēm, par to, ka jābēg no savas ierastās un iekārtotās vides. Mēma liecība par atņemto dzīvi - fotogrāfija ar noārdītu daudzdzīvokļu mājas stūri, kur atklājusies skaista virtuve dzeltenos toņos. Ko darīt? Neuzzināt par to nebūtu pareizi, bet visas pasaules sāpes arī nevaram pārciest.
Reiz, braucot autobusā, kādā pieturā sakāpa neparasti daudz cilvēku. Izrādījās, ka viņi izsēdināti no cita autobusa, kurā nomiris cilvēks... Tad nu neviļus braucot reizēm ienāk prātā doma par tādiem atgadījumiem - ka cilvēks, izejot no mājas, nevar būt drošs, ka atgriezīsies.
Neizstāstīti paliek vēl daudzi citi stāsti, jo tie ir tik satriecoši vai dziļi personiski, ka nav pārliecības - to attēlošana varētu kalpot kā savdabīga rakstīšanas terapija, kā palīgs kaut nedaudz atbrīvoties no uzmācīgām atmiņām par tiem.
