Lauma Zušēvica ir sieviete, kurai dzīves rokasgrāmata, sākot kopš bērnības, bijusi Bībele. Par sevi viņa saka tā: «Jau kopš mazotnes gāju uz dievkalpojumiem un lasīju Bībeli. Ticība Dievam man vienmēr bijusi svarīga.» Viņu kā luterāņu mācītāju ordinēja pirms turpat 46 gadiem, savulaik bijusi prāveste, bet arhibīskapes amatā konsekrēta 2015. gadā. Kopš tā laika viņa ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē (LELBP) vadītāja.
Jūs nupat esat atgriezusies no komandējuma uz Austrāliju, kur jums bija kārtojamas svarīgas amata lietas. Lūdzu, pastāstiet par tām!
Šī Austrālijas brauciena laikā mans galvenais uzdevums bija ievest amatā jauno prāvesti Helgu Jansoni. Viņa tagad vadīs Austrālijas Evaņģēliski luterisko draudžu apvienību, kas ir daļa no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē jeb LELBP. Tas notika 29. oktobrī Melburnā. Paralēli tam piedzīvoju skaistus mirkļus abās Austrālijas latviešu skolās Melburnā un Adelaidē. Pēc nedēļas abas ar jauno prāvesti Adelaidē vadījām mirušo piemiņai veltītu dievkalpojumu, kas patiesībā bija Kapu svētki, taču notika baznīcā. Cik bija manos spēkos, mēģināju jaunajai prāvestei sagatavot ceļu. Iepriecina, ka viņai ir daudz labu ideju un degsme, tāpēc esmu droša, ka iepriekšējā prāvesta Jāņa Priedkalna, kurš devies mūžībā, vietā stājies īstais cilvēks.
Kāda ir latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas situācija ārpus Latvijas? Vai draudzes vēl aizvien tiek labi apmeklētas?
Esmu mūžīgā optimiste, turklāt nezinu, vai kristietis maz var būt pesimists. Kaut varētu šķist, ka statistika un demogrāfiskie rādītāji daudzās draudzēs nav labi, taču tajā pašā laikā pati esmu piedzīvojusi, kad draudzes, kas gandrīz jau ir slēgušas savas durvis un teikušas, ka mūsu laiks ir pagājis, pēc pavisam neilga brīža atjaunojas. Baznīcās piepeši ieplūst jauni cilvēki, jaunas ģimenes, līdz ar to draudžu darbība atdzīvojas. Tas uzliek jaunus uzdevumus, jo šiem cilvēkiem jājūtas gaidītiem un pieņemtiem.
Jūsu organizācija ir mainījusi nosaukumu. Ilgus gadus to zinājām kā Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas.
Tagad jautāšu par ļoti smagu tematu. Kad mēs Latvijā beidzot piedzīvosim laiku, kad par luterāņu mācītājām ordinēs sievietes? Nesaprotu, kāpēc daļa cilvēku kliedz par to, ka sievietes vēlas būt mācītājas, taču klusē, kad viņas strādā fiziski ļoti smagus, sev nepiemērotus darbus.
Skaidrības labad ir jāprecizē, ka Latvijā ordinē sievietes, taču to dara mūsu baznīca - LELBP. Patlaban esam ordinējušas divas, trešā uz ordināciju vēl gaida, bet ceturtā drīz kārtos pārbaudi. Pēc tik daudziem gadiem, kad sadarbības padomes ietvaros mēģinājām sastrādāties ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB), kas ir arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā, diemžēl sakārtot šo lietu nav izdevies. Par dažādiem teoloģiskiem jautājumiem mēs ar LELB varējām runāt vienā valodā līdz brīdim, kad tikām līdz jautājumam par sieviešu ordināciju. Arhibīskaps vienmēr bijis ļoti konsekvents, viņš teica, ka sievietes neordinēs, un tā tas ir palicis līdz šim brīdim. Bija ideja, ka kāds no bīskapiem, nepārkāpjot savas sirdsapziņas un teoloģiskās izpratnes robežas, varētu ordinēt sievietes. 2016. gadā tika mainīta LELB Satversme, ierakstot, ka ordinēt drīkst tikai vīriešus. Tā bija ārkārtīgi smaga sinode, es tajā piedalījos. Pēc balsošanas daļa sinodāļu gavilēja par uzvaru; citiem šis lēmums radīja sirdssāpes. Lēmums nozīmēja, ka sievietei, kura, sekojot Kristus aicinājumam, vēlētos tikt ordinēta, tādas iespējas nekad nebūs. Uzskatu, ka tā mēs ierobežojam Dieva darbību. Citādi es to nespēju izprast. LELBP sievietes par mācītājām ordinē jau ļoti sen. Reiz to darīja arī LELB.
Mums visiem liels pārbaudījums bija Covid-19 un ar to saistītie ierobežojumi. Vai kopš tā laika baznīcā ārpus Latvijas ir kaut kas mainījies?
Jāsāk ar pozitīvo. Pandēmija piespieda sākt darīt to, par ko bijām diskutējuši iepriekš, proti, jāizmanto virtuālā platforma. Tas piespieda daudzus mācītājus, kas nekad iepriekš nebija noturējuši dievkalpojumus tiešsaistē, to apgūt un praktizēt. Mums ir daudz vecāka gadagājuma cilvēku, kuri klātienē uz dievkalpojumu netiek, tāpēc jau ātrāk vajadzēja par šo iespēju domāt. LELBP tiešsaistē pārraidīja kopēju dievkalpojumu uz Lieldienām un Ziemassvētkiem. Viss šis laiks mums prasīja kļūt radošākiem.
Smagākas debates izraisīja Svētā Vakarēdiena pasniegšana virtuāli - tur bija variācijas, taču viss tika atrisināts.
Ja pievēršamies negatīvajam, sliktākais ir tas, ka pēc pandēmijas dievnami ir tukšāki. Dievkalpojumus klātienē tagad apmeklē mazāk cilvēku.
Kā jūs gatavojat savus sprediķus? Vai vispirms ņemat Bībeles motīvs un pēc tam pievienojat savu komentāru, vai arī otrādi - vispirms ir jūsu pārdomas, kam tiek piemeklēts atbilstošs Bībeles stāsts?
Laikā, kad kalpoju draudzēs Ņujorkā un Milvokos, es vienmēr sāku savu sprediķu gatavošanu ar Bībeles tekstiem. Tas bija ritmisks darbs - sprediķis jāraksta katru nedēļu, dažkārt pat vairāki nedēļā. Pirmdienā es par to jau sāku domāt un šur tur meklēt, pārlasot komentārus. Kad pienāca nedēļas beigas, biju jau gatava savas domas rakstīt uz papīra. Vienmēr centos savos sprediķos pieminēt arī to, kas aktuāls tajā brīdī notiek pasaulē. Domāju, itin visās situācijas, pat vissmagākajās - dabas katastrofās vai citās nelaimēs - ir atrodams Bībeles teksts, kas palīdzētu izprast notikušo un pašiem savas jūtas. Es ticu, ka Bībelē ir teksti, kas atbilst it visām dzīves situācijām. Pieņemu, ka vairums mācītāju dara līdzīgi. Mums Baznīcas gadagrāmatā ir pieejami saraksti ar ieteiktajiem Bībeles tekstiem. Līdz ar to tas palīdz sprediķiem neizmantot tikai savus visiecienītākos Svēto Rakstu tekstus, pretējā gadījumā, ja mācītājs nedēļu no nedēļas tos izmantotu, draudze droši vien būtu garlaikota. Gadagrāmatā ieteiktie teksti mūs disciplinē un turpina izglītot.
Jāsaprot arī tas, ka gan arheoloģija, gan Vecās, gan arī Jaunās Derības zinātne, ietverot tekstus un manuskriptus, ir attīstījusies.
Citādi varētu būt, kad rakstu lūgšanas. Brīžos, kad pasaulē ir noticis kaut kas ļoti slikts, ir jāreaģē ātri un atbilstoši konkrētajam gadījumam.
Kādas ir galvenās grūtības, ar kurām sastopaties kalpošanas darbā?
Šajā laikmetā daudziem cilvēkiem ir jācīnās ar dvēseles nemieru, depresīviem stāvokļiem; vecākajai paaudzei - ar vientulību.
Jauniešiem jāpalīdz saskatīt nākotne cerīgākā gaismā un izprast ticības lielo nozīmi dzīvē. Tā viņus spēs iedrošināt pat bailēs. Garīdzniekiem kaut kas ir jādara, lai pieklauvētu pie jauniešu sirds durvīm, lai kristīgā mācība viņus sasniegtu. Kāds tad ir mūsu virsuzdevums? Darīt dzīvu Dieva Vārdu, jo tas ir dzīvs! Viss Kristus evaņģēlijs ir ietverts vienā vārdā - mīlestība. To dalot tālāk Viņa garā, atradīsies ceļš uz katru sirdi.
Kā aicinājums kalpot par mācītāju ietekmē jūsu dzīvi ārpus baznīcas?
Jāsaka atklāti: mana kalpošana baznīcā un latviešu sabiedrībā ir bijusi mana dzīve. (Smaida.) Un tomēr: tā ir bijusi mana ģimene, mani bērni un mazbērniņi. Draudzē mēs visi esam bijuši iesaistīti. Man ir apbrīnojams vīrs, kurš ne tikai ļoti atbalstīja manu kalpošanu, bet pats tajā iesaistījās. Kādreiz gan mūsu domas dalījās, kad viņš bija draudzes padomē gan Ņujorkā, kur es kalpoju savas darbības sākumā, gan pēc tam arī Milvokos. Tomēr tas nesa svētību kopējai kalpošanai.
Nenoliedzami, mana kalpošana ietekmēja arī abu meitu dzīvi. Kad devos uz Garezera nometni, viņas pat kā zīdaiņus ņēmu līdzi. Kad apmeklēju veco ļaužu mītnes, ja visi, kurus tur apciemoju, bija veseli, arī uz turieni meitenes nāca līdzi, jo mēs ģimenē bijām kā komanda. Esmu pateicīga Dievam, ka abas meitas ilgus gadus piedalījās draudzes padomes darbā. Vēl tagad padomē darbojas mans vīrs, viena meita un znots. Ceru, ka ikkatras draudzes ikdienā iesaistās vairāku paaudžu pārstāvji, ja vien tas ir iespējams. Dažās draudzēs demogrāfijas dēļ tas nav iespējams.
Atskatoties redzu, ka man pašai bija jāiemācās līdzsvarot savus pienākumus ar dzīvi ārpus kalpošanas. 2008. gadā piedzīvoju izdegšanu. Tas laiks, kad esi spiests apstāties, man daudz iemācīja. Mums draudzē bija labi laji, viņi palīdzēja izveidot un vadīt dievkalpojumus, kad es to nevarēju. Uz laiku savus prāvestes amata pienākumus uzticēju prāvestei Anitai Vārsbergai-Pāžai, kas tagad ir LELBA pārvaldes priekšniece. Toreizējais arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis bija ārkārtīgi atsaucīgs.
Veselību sakārtoju samērā ātri, taču ir cilvēki, kas cīnās gadiem. Tādu pieredzi, kam gāju cauri, nevienam nenovēlu, taču esmu pateicīga Dievam, ka Viņš caur to man daudz iemācīja.
Piemēram?
Es ticu, ka tas man palīdzēja kļūt labākai mācītājai, jo zināju, kā runāt ar cilvēkiem, kuri vērsās pie manis līdzīgās situācijās, ar tādām pašām garīgās veselības grūtībām. Es līdz saknei sapratu, kādēļ nepalīdzēs latviešiem iemīļotais uzmundrinājums: «Turies!» Tādos brīžos tas nestrādā.
Ceru, ka ir izdevies palīdzēt vairākiem cilvēkiem līdzīgās grūtībās.
Vai jūsu meitām arī ir teoloģiskā izglītība?
Nē. Viņas ir dziļi ticīgas, taču nav izjutušas aicinājumu kļūt par mācītājām.
Vai var noteikt un saprast, kas draudzes locekļiem šodien rada raizes? Par ko cilvēki uztraucas - vai tas ir Krievijas karš pret Ukrainu? Varbūt kas cits?
Līdzīgi kā Latvijā arī mūs, protams, bezgala satrauc karš Ukrainā. Patlaban LELBP kalpo ļoti liels procents mācītāju - gan sieviešu, gan vīriešu, kuri ir dzimuši Latvijā, kuru ģimenes locekļi un bieži vien arī sirds ir Latvijā. Tādu mācītāju ka es, kas esam dzimuši ASV un citās valstīs, kļūst mazāk. Kopš 2015. gada, kad stājos arhibīskapes amatā, esmu ordinējusi vairākas mācītājas un mācītājus no Latvijas. Viņi tagad kalpo gan ASV, gan Kanādā, gan arī Latvijā. Šie cilvēki ir svētījuši mūsu draudzes, lai tās varētu turpināt kalpot.
Vai pareizi saprotu, ka tie ir mācītāji no Latvijas?
Jā, visi! Un viņiem sāp Ukrainas kara notikumi tieši tāpat kā Latvijas iedzīvotājiem; vairākiem ir bailes par saviem ģimenes locekļiem. Vakar (18. novembrī - L.G.) es biju Čikāgas svinīgajā aktā, kur atzīmējām Latvijas valsts proklamēšanas 105. gadadienu un runājām, ko mēs darītu, ja Latvijai uzbruktu. Vai diasporas tautieši dotos atpakaļ aizstāvēt dzimteni, kā to darīja daudzi ukraiņi?
Kopš 7. oktobra mūs satrauc notikumi Gazā un Izraēlā. Citiem vārdiem sakot, arī mūsu draudžu cilvēki pārdzīvo par arvien pieaugošo nežēlību, neiecietību, aizspriedumiem, antisemītismu.
Turpinot par to, kas sagādā raizes mūsu draudzes locekļiem, izprast, cik daudz mūsu bērni un jaunieši saprot mūsu teikto, ja tas izskan tikai latviešu valodā. Taču, no otras puses, latvieši ir viena no retām etniskajām grupām, kas vairāk nekā 70 gadus spējuši uzturēt latvietību. Mūsu dievnamos arvien skan latviešu valoda, taču ir jārūpējas, lai nākamā paaudze sadzirdētu ticības vēsti.
