Roberts Anaņins: Latvija varētu būt paukošanas lielvalsts!

Paukošanas treneris trešajā paaudzē Roberts Anaņins ir Rīgas bērnu un jaunatnes sporta skola «Rīdzene» treneris. Apjausmu, ka tieši paukošana ir viņa dzīves aicinājums, treneris guva pandēmijas laikā, kad viņam, tāpat kā mums visiem, dzīve sagriezās kājām gaisā. Tas lika ne tikai turpināt savu vecāku un arī vectēva iedibinātās tradīcijas, bet arī sākt studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.

Jūsu dzimta var lepoties ar neparastu vēsturi: divi Vladimiri Anaņini - jūsu vectēvs, tēvs -, kā arī mamma ir labi zināmi sportisti un arī paukošanas treneri.

Jā, taisnība. Mans vectēvs mūsu dzimtā ir paukošanas aizsācējs. Sākums bija viņa studijas Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā. Pēc studijām viņu uzaicināja darbā par docētāju un pēc tam par dekānu. Tolaik sportistus iesaistīja daudzos sporta veidos. Vectēvs bija vieglatlēts - trīssoļlēcējs, sprinteris, barjerskrējējs, šķēpmetējs, kā arī spēlēja volejbolu, peldēja, slēpoja, paukoja, kas padomju okupācijas laikā tika uzskatīta kā daļa no kara mācības. Man ir saglabāta otra dekāna - vectēva kolēģa - PSRS sporta meistara Mihaila Amaļina 1954. gadā izdotā grāmatiņa «Paukošana», kurā ievietotajās fotogrāfijās redzams mans vectēvs kā instruktors. Šis ir pirmais izdevums latviešu valodā, kur paukošana kā sporta disciplīna tiek pasniegta latviešiem. Grāmatas iznākšanas laikā paukošana attīstījās un kļuva populāra visā PSRS. Vēlāk, no 1967. līdz 1970. gadam, vectēvs bija vecākais pasniedzējs vieglatlētikā un valsts izlases treneris Kongo Tautas Republikā. Uz Āfriku viņš paņēma līdzi arī manu tēti, kurš tolaik bija jauns puika. Tajā laikā - 1969. gadā - vectēvs Martini kausā Āfrikā izcīnīja čempiona titulu. Vēl tagad ir saglabājušās daudzas figūras no vectēva un mana tēta brauciena.

Pēc dažādiem mēģinājumiem citos sporta veidos līdz paukošanai nonāca arī mans tētis Vladimirs Anaņins. Jāpiemin, ka paukošanā ir trīs ieroču veidi: florete, zobens un špaga, kas visi iekļauti olimpisko spēļu programmā. Mans vectēvs paukoja ar zobenu, tēvs paukoja ar špagu, bet mēs abi ar mammu - ar floreti.

Sākumā tētis viena ieroča veidā trenējās Pārdaugavā, pēc tam, ap 14 gadu vecumu, pārgāja trenēties uz Juglu, Rīgas 5. bērnu un jaunatnes sporta skolu, kur tolaik trenējās arī mana mamma Anna - viņai bija 13 gadi. Tur mani vecāki iepazinās un pēc aptuveni septiņiem gadiem apprecējās. Tāpēc es vienmēr smejos, ka visi ceļi ved uz Juglu! Tur esam izauguši arī mēs trīs: mans brālis, māsa un es. (Smejas.)

Ja ģimeni nodibina divi tādi sportisti kā jūsu vecāki, ir diezgan droši, ka arī bērni to turpinās.

Esmu uzaudzis Juglas Sporta skolas paukošanas zālē. Sākumā skatījos, kā trenējas citi, pats sāku trenēties no sešu gadu vecuma. Ar brāli un māsu smejamies, ka īsti mums nebija citu variantu! Mēs visi trīs aktīvi trenējāmies paukošanā līdz aptuveni deviņpadsmit gadu vecumam. Es pēc tam uzsāku darba gaitas, līdz ar to sports vairs nebija pirmajā plānā, taču interese par to nezuda. Esmu bijis vairākkārtējs Latvijas čempions, savukārt Eiropas čempionātā man labākais rezultāts bija 22. vieta. Ir bijuši aicinājumi saistībā ar paukošanu pārcelties uz Vāciju pie profesionāla trenera Volframa Parades.

Jā, tātad man pēc trenēšanās saistībā ar paukošanu bija diezgan liela pauze. Saprotiet, ja visa ģimene ir paukotāji, tas diendienā ir visvairāk apspriestais temats. Arī svētku reizēs. Un kā jau profesionālajā sportā, neiztikt bez pārrunām par dažādiem notikumiem, kas ne vienmēr ir patīkami. Tāpēc bija pat moments, kad saistībā ar paukošanu neko nevēlējos dzirdēt.

Un kā ir tagad?

Tagad esmu atradis savu īsto vietu. Apjausmu deva pandēmijas laiks, kad man vajadzēja aizvietot vecākus. Vajadzēja patrenēt jauniešus. Kaut kas tajā brīdī man «aizķērās», un tā tas sākās. Kaut arī tad man vēl bija pilnīgi citi plāni.

Pirms gada uzsāku studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, vēlos iegūt akadēmisku trenera izglītību. Sanāca joki - kad iestājos Sporta akadēmijā, manu uzvārdu atpazina! (Pasmejas.) Viena no mūsu kuratorēm ir bijusi mana vectēva studente.

Esmu sācis trenēt savu sešgadīgo meitiņu. Neko viņai neuzspiežu - tad jau redzēs, kas no tā sanāks. Patlaban viņa ir pirmsskolas vecumā, un es vēlos iedot pamatzināšanas šajā sporta veidā. Arī mana brāļa dēls ir trenējies paukošanā, taču šobrīd nodarbojas ar citu sporta veidu. Tas pats ar manas māsas meitu - arī viņa ir trenējusies.

Šobrīd aktīvi treneri esam mēs visi trīs - mamma, tētis, es. Tētis ir vairāk palīgs un arī ieroču meistars.

Liela daļa sporta veidu savā ziņā ir pielīdzināmi matemātikai - ir jādomā gājiens vai pat vairāki uz priekšu. Vai pie tiem pieskaitāma arī paukošana?

Jā. Paukošana, ja salīdzinām ar fiziskās kustības veidiem, ļoti līdzinās boksam, savukārt no taktiskās puses - tā ir kā šahs.

Tātad vispirms ir mans prāts, un kustība seko pēc tam.

Nevar izcelt vienu lietu un to likt kā svarīgāko. Labs paukotājs ir lokans, izturīgs, veikls, taču ne mazāk svarīgas jomas ir arī sportista domāšana, psiholoģija, cīņas spars. Tas ir liels kopums. Tāpēc jau šis sporta veids ir visaptverošs un visu attīstošs.

Kā ar traumatismu?

Paukošana ir viens no vismazāk traumatiskajiem sporta veidiem. (Pasmejas.) Arī mūs skar klasiskās likstas: izmežģītas potītes, sastiepumi un pēdējā laikā diemžēl aizvien biežāk arī problēmas ar ceļiem.

Vai iemācīties paukot var ikviens cilvēks?

Es domāju, ka jā. Vismaz primārā līmenī tas ir iespējams. Esmu saskāries ar cilvēkiem, kuri fiziski vairāk būtu piemēroti citam sporta veidam. Ja ir vēlme un, ko es vienmēr akcentēju, runājot ar audzēkņiem, kā pašu svarīgāko, motivācija - tās abas ir īpašības, kas uzvar visu, tajā skaitā pat fiziskās dotības un iedzimtos talantus. Ja cilvēkam iekšā ir draivs un pārliecība, ka viņam to vajag - tas atvērs visus vārtus.

Vai paukošanā sporta inventārs ir dārgs?

Lēts prieks tas, protams, nav. Ja ir jānopērk ekipējums, kas nepieciešams, lai piedalītos starptautiskās sacensībās, naudas ziņā tas varētu būt līdzvērtīgi kā hokejā. Taču ir viens pozitīvs aspekts. Jauno grupiņu audzēkņiem tas nav vajadzīgs uzreiz. Sākumā saviem Berģu skolas audzēkņiem es to nodrošinu, tāpēc uz vecākiem attiecas tikai maksa par treniņiem. Laika gaitā rodas skaidrība, vai bērns turpinās trenēties. Ja - jā, tad ekipējumu var iepirkt pamazām, pa vienai lietai.

Paukošanā, līdzīgi kā jebkurā sporta veidā, pirms un pēc sacensībām ir pieņemts ar savu pretinieku sasveicināties vai atvadīties, paspiežot roku. Vai pēc zaudēta mača pasniegt roku, lai atvadītos, nav grūti?

Tieši pirms nedēļas akadēmijā mēs ar sporta psiholoģi Agitu Ābeli un citiem kursa biedriem par šo jautājumu runājām. Tātad: ja mēs braucam uz sacensībām, mēs esam sportisti un cilvēki. Taču ar to brīdi, kad izejam uz paukošanas celiņa un dodam pirmo sveicienu, mēs kļūstam par konkurentiem - pretiniekiem, jo tūlīt sāksies cīņa. Attiecīgi šī cīņa ilgst līdz brīdim, kad mēs vairs neesam pretinieki, paspiežam viens otram roku, tātad mēs atkal esam cilvēki, viena sporta veida pārstāvji un cienītāji. Tur ir tā starpība! Tas ir veidojies vēsturiski. Pirmkārt, cieņas izrādīšana. Otrkārt, arī zaudēt ir jāmāk. Tas viens no atslēgas momentiem jebkuram sportistam: pat tad, kad tu zaudē, tev ar cieņu ir jāspēj atzīt, ka šoreiz pretinieks ir bijis pārāks. Tāpēc ir rokasspiediens.

Tas nedaudz mainījās pandēmijas laikā, kad nevarēja būt tiešo kontaktu. Tad sasveicināšanās notika vai nu izmantojot elkoņus, vai arī sasitot florešu, zobenu vai špagu asmeņus. Precizējot: tika izdarītas izmaiņas, proti, to, ka sveiciens drīkst būt, izmantojot ieročus, pieņēma pēc skaļā gadījuma vienās sacensībās ar Krievijas un Ukrainas sportisti.

Kur notiek sacensības paukošanā?

Diezgan bieži dodamies uz sacensībām Polijā, kas ir paukošanas lielvalsts. Kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā paukošanā visplašāk ir pārstāvēta špaga; tas nozīmē, ka mums, «floretistiem» un «zobenistiem», uz sacensībām jādodas tālāk. Tas nozīmē lielākas izmaksas.

Esam ambiciozi un ļoti ceram nākamajā vai aiznākamajā sezonā doties uz ASV, kur paukošana šobrīd ļoti attīstās. Gan man kā trenerim, gan mūsu labākajiem audzēkņiem, kurus ņemtu līdzi, tā būtu pieredzes apmaiņa. Starptautiska mēroga pieredzei patiešām ir liela nozīme. Tiek dibināti gan jauni kontakti, gan paplašināts redzesloks, proti, redzam, kā citās valstīs tiek organizētas sporta nometnes, tāpat sanāk arī debatēt ar kolēģiem - lietpratējiem no ļoti atšķirīgām valstīm.

Lai nedomātu, ka mēs ar audzēkņiem vienmēr dodamies ārpus Latvijas, jāpiebilst, ka sacensības notiek arī mūsu valstī.

Jūs aptuveni pirms mēneša esat ievēlēts par Latvijas Paukošanas federācijas (LPF) ģenerālsekretāru.

Jā, LPF biedri mani ievēlēja, kas nozīmē, ka tagad man ir visas iespējas situāciju Latvijā, kas saistīta ar paukošanu, uzlabot. (Pasmejas.) Protams, ne man vienam; federācija ir tikusi arī pie jauna prezidenta Mihaila Skrebeļa - viņš ir ļoti pieredzējis arī citos sporta veidos, turklāt 13 gadus vadījis Latvijas Džudo federāciju. Ir pamats uzskatīt, ka mūsu sadarbība veidosies produktīva. Šobrīd strādājam komandā: Mihailam Skrebeļam ir liela pieredze vadībā, savukārt man un manai ģimenei - paukošanas apmācībā, līdz ar to mums kopā ir visas iespējas veidot produktu, kas būs ilgtspējīgs. Lai paukošanu attīstītu vietējā līmenī, kā tas notiek lielajos sporta veidos, tajā skaitā komandu sportā, ir vajadzīgas līgas. Tas pats attiecas arī uz mums. Šobrīd paukošanā ir pārstāvēta tikai Rīgas pilsēta, Rīgas apkārtne un Daugavpils, taču pieprasījums pēc mūsu sporta veida ir lielāks nekā piedāvājums. Interesējas gan paši bērni, gan viņu vecāki, taču mums šobrīd nepietiek treneru. Līdz ar to mūsu tuvākajos plānos ietilpst jauno treneru sagatavošana. Tas ietver arī sadarbību ar citu pilsētu pašvaldībām, lai iespēja trenēties paukošanā būtu arī citviet Latvijā. Pašlaik mums ir ļoti pieredzējuši treneri, taču viņi diemžēl jaunāki nepaliek. Tādēļ ir svarīgi pārņemt viņu zināšanas un pieredzi, lai to saglabātu un nodotu tālāk. Paukošanas tradīcijas mums patiešām ir! Poļi, kas Eiropā uzskatāmi par vieniem no līderiem, ja paskaita, cik no kopējā iedzīvotāju skaita ir paukotāju, atzīst: «Zinot, cik jums ir iedzīvotāju un cik no tiem trenējas paukošanā, kā arī jūsu iespējas - ja Latvijā šī lieta tiktu sakārtota, tajā skaitā finansiāli atbalstīta, Latvija varētu kļūt par paukošanas lielvalsti!» Es šim uzskatam piekrītu, jo tas, ko mēs darām ar to materiālu, kas mums pieejams, ir fenomenāli! Polijai un citām paukošanas lielvalstīm ir izvēles iespējas, taču mēs strādājam ar to, kas mums ir. Šis gads mums bijis ļoti veiksmīgs - audzēkņi par sasniegumu trūkumu nevarētu sūdzēties. Laikam tā izpaužas latviešos iekodētā spītība: tas mazais cinītis iet un visiem parāda, ko viņš spēj izdarīt! Taču, būsim godīgi, patlaban mūsu valstī paukošanas izmaksas sedz tikai un vienīgi vecāki. Ļoti ceram, ka mēs, federācijas pārstāvji, to pāris gadu laikā spēsim mainīt.

Paukošanas trenera Roberta Anaņina ieteikumi:

Ja vecākiem ir vēlme, lai viņu bērns būtu sportists, viņu uz sporta nodarbībām var sākt vest jau pirmsskolas vecumā, piemēram, uz mazajām grupām. Galvenais iemesls: lai mazulis piedzīvotu pēc iespējas mazāk stresa. Brīdī, kad bērns no bērnudārza pāriet mācīties uz 1. klasi, viņš piedzīvo lielu spriedzi, jo kardināli mainās visa viņa iepriekšējā dzīve. Ja, sākot mācīties skolā, vecāki šajā brīdī viņu vēl sāk vadāt no viena pulciņa uz otru, bērnam rodas nenormāli liels stress. Skaidrs, ka vecāki to dara, vislabāko nodomu vadīti, jo viņu mērķis ir, lai bērns būtu daudzpusīgi attīstīts. Taču nevar dot visu uzreiz - tas jādara pakāpeniski un skatoties, vai bērns to visu var aptvert.

Laika gaitā pasaule mainās. Kad es mācījos skolā, nebija ne datoru, ne mobilo telefonu. Protams, digitālās tehnoloģijas ir labas un vajadzīgas, bet ar mēru! Viss, kas ir par daudz, ir par skādi. Tas attiecas ne tikai uz modernajām ierīcēm, bet tikpat lielā mērā arī uz sportu. Taču tajā pašā laikā vēlos teikt - tie jaunieši, kuri nāk uz treniņiem, ir nodarbināti, viņiem ir mērķis, turklāt viņi nedara muļķības.

Pāris faktu par paukošanu no Roberta Anaņina gatavotās prezentācijas LSPA:

Paukošana sākotnēji bija militārās apmācības veids, un 14. vai 15. gadsimtā tas kļuva par sportu gan Vācijā, gan Itālijā.

1899. gadā rīdzinieki sākuši nodarboties ar paukošanu sportiskos nolūkos Rīgas Atlētu klubā.

1923. gada 4. oktobrī neatkarīgajā Latvijā notika pirmās lielās sacensības paukošanā ar zobenu. Jau pēc četriem gadiem vispārējos sporta svētkos paukojuši gan ar zobenu, gan floreti un špagu. Floretē sacentušās arī dāmas.

1936. gadā sarīkoja pirmās Latvijas paukošanas meistarsacīkstes.