Nepaļauties uz aptuvenību. Mudīti Šneideri pieminot

© MN

Lāčplēša diena mums diemžēl nesa sēru vēsti – 89 gadu vecumā Mūžībā devusies Dailes teātra ilggadējā aktrise Mudīte Šneidere (29.04.1934.–11.11.2023.).

Viņa piederēja paaudzei, kura agrā jaunībā bija spiesta piedzīvot Otrā pasaules kara nesto postu, kas cilvēkus piespieda būt stipriem un spēt izdzīvot ļoti sūros dzīves apstākļos. Turklāt neviens nejautāja, vai viņi to spēj, vai tam maz ir gatavi. Mudīte Šneidere ne tikai spēja tikt galā ar sadzīves grūtībām, bet 1955. gadā arī absolvēt Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un pierādīt savu varēšanu. Par spīti tam, ka kopš desmit gadu vecuma viņai un māsai Aijai nebija mātes - meitenes Rīgā dzīvojušas gluži vienas, tas ir, pieaugušo nepieskatītas, jo viņu tēvs tolaik strādājis Kurzemē. Māsas mācījušās Rīgas 3. vidusskolā, kur māsas pamanījuši treneri Velta un Aleksandrs Krasovski. Tas bija sākums viņu gaitām mākslas vingrošanā, kas ar laiku spēcīgi norūdīja ne tikai ķermeni, bet arī raksturu. Nekad nepadoties, nekad nerādīt, ka tu vairs nespēj - tās ir īpašības, ko Mudīte Šneidere bija iemācījusies un ne reizi vien izmantoja turpmākajās dzīves gaitās. Par mākslas vingrotāju kļuva Aija Šneidere, savukārt otra māsa jau tolaik zinājusi, ka būs aktrise.

Pat tad, ja Dievs bijis dāsns un šūpulī licis talantu, lai to realizētu, nepieciešams milzu darbs, centība un neatlaidība. Mudītei Šneiderei šīs īpašības piemita, režisori un arī pieredzējušākie kolēģi to novērtēja, tāpēc viņa kļuva par Dailes teātra aktrisi un tajā nostrādāja līdz pat 1995. gadam. Vēsturniece un teātra kritiķe Lilija Dzene reiz attiecībā uz Mudīti Šneideri atzinusi: «Nezin kāpēc sliktu mācīšanos un dauzonīgu uzvešanos parasti mēdz reklamēt kā talanta pirmizpausmi? Mudītē Šneiderē man tieši patīk viss tas, kas viņā palicis no labas skolnieces, - viņas rūpīgais darbs, lomas gatavojot, patīk viņas zināšanas, lielais lasītprieks un inteliģence. Tādēļ savā radošajā darbā Mudīte nepaļaujas uz aptuvenību, bet strādā konkrēti, pētījoši, un tas šodienas aktiermākslā kotējas augstu.» (Avots: Dzene, L. Mudīte Šneidere. // Liesma, Nr. 6; 01.06.1978., 11.-12. lpp.)

Gadā, kad absolvēja Latvijas Valsts konservatoriju, Mudīte Šneidere tika aicināta filmēties mākslas filmā «Salna pavasarī» (1955), kur viņai tika iedalīta Lienas loma. Vēlākos gados tikusi aicināta un filmējusies tādos latviešu zelta klasikas kinodarbos kā «Kārkli pelēkie zied» (1961) un «Šīs bīstamās balkona durvis» (1976).

Taču visspilgtāk mākslinieces talants izpaudās uz teātra skatuves. 1956. gadā Raiņa drāmā «Spēlēju, dancoju», ko iestudēja Eduards Smiļģis, viņu izraudzījās galvenajai - Leldes - lomai. Savukārt Ventas Vīgantes pedagoģiskajā sonātē «Palmas zaļo vienmēr», ko 1959. gadā iestudēja režisore Felicita Ertnere, Mudītei Šneiderei tika Sandras loma. Lielus panākumus aktrise guva arī dzejas uzvedumos; īpaši spilgts bija Ojāra Vācieša dzejas iestudējums. «Izsmejoši. Plaši. No «Tālu ceļu vēja» līdz «Gammai». Viena pati? Kopā ar pianistu Valdi Janci. Vislabāk viņi sadarbojas kā savstarpēji klausītāji. Vispirms Šneidere ieklausās Jancī. Šopēna Prelūdijā. Un sāk savas ievada un caurviju rindas: «Līdz pašām malām dzīve pilna mūzikas».» (Avots: Pētersons P. Mudīte Šneidere runā Ojāru Vācieti. // Literatūra un Māksla, Nr. 9, 04.03.1977., 13. lpp.)

Dailes teātris bija mākslinieces pirmā un vienīgā darbavieta, tajā viņa sastapa savu liktenīgo mīlestību Hariju Liepiņu (15.12.1927.-03.08.1998.), ar kuru laulībā aizvadīja vairākus gadu desmitus. Abiem aktieriem piedzima dēls Āris Liepiņš, kurš diemžēl gāja bojā 59 gadu vecumā, turklāt atrazdamies prom no dzimtenes - Skotijā. Pēc tam Mudīte Šneidere mēgusi teikt, ka tagad viņu vairs nespējot satriekt nekas.

Pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā Mudīte Šneidere pievērsās rakstniecībai. Lasītāju sirdis viņa aizkustināja jau ar savu pirmo grāmatu «Harijs Liepiņš» (Jumava, 2008.). Tai sekoja vairākas citas arī par slaveniem skatuves māksliniekiem.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību aktrises Mudītes Šneideres tuviniekiem un talanta cienītājiem.

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.

Svarīgākais