Novembris ir ne tikai valsts svētku mēnesis, bet arī laiks, kad pieminam savus tuviniekus, kas devušies Mūžībā. Tas ne tikai veļu laika dēļ un Mirušo piemiņas dienas dēļ. Ir kapsētas, kurās oktobra izskaņā notiek talkas. Viena no tādām ir Torņakalna kapi Rīgā. Par to, kā šāda tradīcija izveidojusies, kā arī par citām ar kapiem saistītām lietām saruna ar Torņakalna kapsētas pārzini Valdi Gavaru.
Jūs esat uzņēmies rūpes par Torņakalna kapsētu, turklāt tas notiek jau daudzu gadu garumā. Kāpēc?
Uz Torņakalna kapiem mani kā mazu bērnu aizveda vecāmamma, jo tur ir apbedīti vairāki mūsu tuvinieki. Turklāt tie ir pirmie kapi, kurus savā bērnībā iepazinu. Pagāja krietns laiks, un es Torņakalna kapsētā, ja tā drīkst izteikties, nonācu vēlreiz. (Pasmejas.) 2009. gadā kļuvu par Rīgas domes deputātu un mani, ja tā var izteikties, sabiedriskā kārtā palūdza uzņemties šefību. Mana krustmāte, kurai arī tur apbedīti piederīgie, teica: «Tas nekas, ka tu esi opozīcijā, bet redzi, ko tu, esot opozīcijā, varēsi izdarīt! Pieskati un uzņemies šefību pār tiem kapiem!» Tieši tobrīd pretī kapsētai gatavojās pārbūvēt veco rūpnīcas korpusu par dzīvokļu ēkām, turklāt reklāmās tika pausts, ka pretī atrodas parks - tas ir tikai jāsakārto: jānoasfaltē vai jānobruģē celiņi, jāuzliek soliņi… Krustmāte ieteica sakārtot šo lietu. Tāpēc septiņus gadus, tas ir, līdz 2017. gada vidum, sabiedriskā kārtā kopā ar dažiem aktīvistiem uzņēmos rūpes par Torņakalna kapiem. Man palīgos nāca daži cilvēki, kam pašiem tur atdusas tuvinieki, un vēl daži, kas vienkārši vēlējās sakārtot kādu vietu. Svarīgākais ir tas, ka šo vēsturisko teritoriju esam nosargājuši.
Tas bija brīnums, ka 2010. gadā domes sēdē «izdzinu» cauri, ka ļaudis, kuriem šajos kapos apbedīti tuvinieki, drīkst apglabāt - gan tikai urnas, taču tas palīdzēja daudziem vecajiem torņkalniešiem un zaķusaliešiem piepildīt savu pēdējo vēlēšanos - pēc nāves atdusēties blakus saviem mīļajiem.
2016. gadā man piedāvāja kļūt par kapsētas pārzini, piebilstot, ka tu jau tāpat dari, bet, ja uzņemsies šo misiju, tev būs arī pienākumi. Apdomājos, taču drīz vien piekritu. Patlaban esmu bezalgas atvaļinājumā, un mani aizvieto. Strādāju arī Pilsētas attīstības komitejā kā vadītājas vietnieks; abus amatus savienot nevar, jo gan vienā, gan otrā vietā esmu amatpersona.
Viena no lietām, kas Torņakalna kapos ir, bet citos kapos nav, ir talkas.
Talkas notiek kopš 2010. gada. Talkojam divreiz gadā - 1. maijā, kas ir brīvdiena, un oktobra pēdējā sestdienā, kad parasti kokiem lapas jau ir nobirušas. Talkas bija arī Covid-19 laikā, jo kapos ievērot distanci ir elementāri. Pēc katras talkas interesentiem piedāvāju pa kapiem ekskursiju. Šoruden talka mums bija 28. oktobrī.
Vēl viena lieta, kas Torņakalna kapsētai īr, bet citām - ne, jums sociālajā tīklā «Facebook» ir grupa «Torņakalna kapu aktualitātes». Pēc šī parauga gan daudz vēlāk tika izveidota arī Matīsa kapsētas grupa.
Grupas idejas autore bija mana kundze. Es piekritu, un man iepatikās. Dažkārt es šajā grupā ielieku arī informāciju par citām kapsētām, bet tad mana kundze mazliet dusmojas, lai taisu atsevišķu grupu Mārtiņa vai citiem kapiem, jo Torņakalna grupa attiecas tikai uz šiem kapiem. Šajā grupā var palasīt ne tikai par aktuālo, bet arī šo un to, kas attiecas uz vēsturi.
Tagad pāriesim pie cita temata. Kā vērtējat mūsdienu kapu kultūru? Vai laika gaitā tā ir mainījusies?
Protams, kapu kultūra mainās. Esmu novērojis, ka daļa cilvēku uz kapiem iet reti, kā arī daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm - paliek daudz pamestu kapavietu. Gadās arī tā, kad piederīgie, it īpaši Rīgā, par kapiem atceras, vietas ir jau aktētas. Labākajā gadījumā. Šī iemesla dēļ vismaz reizi trijos gados kapos vajadzētu parādīties. Diemžēl netrūkst arī tādu indivīdu, kas nav noslēguši kapavietas uzturēšanas līgumu. Ja nav līguma, tajos gadījumos nereti notiek visādi brīnumi! Rīgā ir tāda kārtība - ja cilvēks trīs gadus nav apmeklējis savu piederīgo kapus, šo vietu aktē - ieliek mietiņu. Vēl gads, un tur tiek apbedīts nākamais.
Esmu novērojis arī citu tendenci: pēdējos gados daudzi zīmē savus dzimtas kokus, tāpēc meklē apbedītos piederīgos.
Vai attiecībā uz kapu kopšanu ir kādas tendences, respektīvi, vai mēs kapus apkopjam kaut kā citādi, nekā to darīja senāk?
Vecajiem cilvēkiem, kuri apmeklē kapus, ir viens stils, kā viņi tos apkopj. Jauniem un arī vidējā vecuma cilvēkiem ir cits stils. Jauniešiem nepatīk nākt uz kapiem; viņi varbūt atnāk, lai palīdzētu saviem vecvecākiem. Ir tādi ļaudis, kas atved savas vecāsmammas vai vectēvus, bet paši neiesaistās. Tādi ir mani vērojumi.
Parunāsim par kapu ziedu izvēli! Vai kādas tendences ir vērojamas arī tajā?
Mākslīgie ziedi - tos gan pārsvarā izvēlas slāvi. Torņakalna kapos daži to mēģināja ieviest, bet es biju pretī. Lieciet, kādus ziedus gribat, bet ne mākslīgos! Te ir vēsturiskie kapi, tāpēc mākslīgajiem ziediem šeit vietas nebūs. Pagaidām man tas ir izdevies. Jāpiebilst, ka, esot Lietuvā, mākslīgos ziedus uz kapiem esmu redzējis arī tur. Turklāt tie bija kapi bez pareizticīgo krustiem. Vienīgais arguments, ko man par labu mākslīgajiem ziediem ir teikuši latvieši, ir tāds, ka cilvēks atnāk reizi gadā un uzliek, lai stāv. Jā, pirmo mēnesi varbūt izskatās normāli, bet kad izbalē? Paskatieties, cik «labi» tie izskatās vasaras beigās!
Ne gluži par ziediem, taču modes tendence ir tāda, ka vienam otram ļoti patīk uzlikt lielus krustus vai monolītus pieminekļus. Torņakalna kapos ne, bet izteikti tas ir pareizticīgajiem. Un vēl viena lieta, kas man ļoti nepatīk. Tagad pēc ticībām kapus vairs īsti nedala, taču ir novērots, ka, piemēram, netālu no ieejas luterāņu kapos uz kapavietām uzlikti lieli pareizticīgo krusti. Tajā pašā laikā, cik novērots, pareizticīgo kapos reti ir gadījumi, kad tur apglabā aizgājējus, kas piederējuši citai ticībai. Ja tas ir noticis, pareizticīgie ļoti pretosies, lai šo aizgājēju piederīgie neliktu krustus, kas nav pareizticīgo krusti. Tā ir nevienlīdzība.
Raiņa kapsēta, ko senāk dēvēja par sociāldemokrātu kapiem, ir bezkonfesiju kapi. Tagad pa tiem pastaigājot, acis ieplešas no brīnumiem, kādi krusti tur salikti. Un atkal - pamatā tie ir pareizticīgie ar saviem krustiem. Tā nav pozitīva tendence.
Cik aktuāli mūsdienās kapos ir soliņi? Vai cilvēki vēl aizvien mēdz apsēsties un uzkavēties?
Ir, kas uzkavējas, bet ir, kas ātri sakopj atdusas vietu un iet prom. Esmu novērojis arī ļaudis, kuri nāk bieži, sakopj gan savu piederīgo, gan kaimiņu teritoriju. Ir tādi, kas uz Torņakalna kapiem nāk pat cauri visai Rīgai bieži vien pat kājām, padarbojās, pēc tam atpūšas - pasēž uz soliņa. Bija man viens tantuks, kas 89 gadu vecumā kājām nāca uz kapiem no Kalnciema ielas. Viņa nāca kopā ar sunīti - tam tāds gabals bija par tālu. Tai kundzei Torņakalnā bija apbedīts mazais brālītis, kuru viņa dzīvē nebija pat redzējusi. Brālītis nomira 1919. gadā, pirms viņa paguva piedzimt.
Esmu ievērojis, ja kopš tuvinieka aiziešanas mūžībā ir pagājis jau kāds laiks, piederīgajiem kapu gājiens vairāk saistās ar pozitīvām emocijām. Ja bēres bijušas nesen, protams, cilvēki nāk saskumuši.
Savā laikā mācītājs Niedre pēc vācu parauga Latvijā ieviesa kapu svētkus. Iemesls bija viens - lai radinieki, kuri izklīduši pa citām pilsētām vai pagastiem, vismaz reizi gadā varētu atnākt uz kapiem un tos sakopt. Tagad situācija ir līdzīga - daudzi aizceļo un pat to vienu reizi gadā netiek uz kapiem. Kad atbrauc, gadās arī tā, ka kapavietas jau vairs nav...
Vai Rīgas kapus patiešām ir iecienījuši meža zvēri?
Meža zvēriem kapsētās ļoti patīk. Gan mežacūkas, gan stirnas, gan zaķi - tie visi nāk uz kapiem mieloties. Torņakalna kapus agrāk bija iecienījušas stirnas, tagad gan vairs nav manītas. Smieklīgs gadījums notika vasarā pirms četriem gadiem. Ieraugu stirnu, piezvanu policijai. Policija atbrauc, pasmejas - te nekā nav - un aizbrauc. Pēc brīža atbrauc atkal, jo šoreiz zvanījis mācītājs no Torņakalna baznīcas, jo stirna staigājusi pa dievnama teritoriju. Tā tas zvērs skraidīja gandrīz četras stundas - te kapos, te pie baznīcas. Beidzot tam pašvaldības policistam izdevās stirnu ieraudzīt un nofotografēt. Viņam vajadzēja atskaitīties savam priekšniekam, ko viņš tās četras stundas kapos ir darījis. Pēc tam atbrauca no «Beinerta veterinārās klīnikas», lai stirnu iemidzinātu un aizvestu, taču neko viņi nenoķēra. Pēc tam tā mūs apciemoja regulāri. Vienā stūrītī krūmos stirna sev uztaisīja pat migu. Tagad gan vairs nav manīta, bet lapsas, zaķi, eži ir bieži viesi. Un jau piekto gadu mums kapos pat ir savs vanags, kurš ik pa brīdim nomedī vārnas.
Tagad no zvēriem pāriesim pie zagļiem, kas kontekstā ar kapiem ir ļoti sāpīgs temats.
Ceru, ka no Torņakalna kapiem zagļus būšu izskaudis. Pēdējos gadus neviens man nav sūdzējies. Zinu vien to, ka citās kapsētās gadās visādi brīnumi. No puķēm pēdējos gados «topā» ir stādītās lietas, piemēram, krūmi, daudzgadīgie augi. Tagad zagļus interesē apmales, mazāk - pieminekļi, jo tajos iegravēta informācija.
Līdz 2009. gada krīzei pašvaldības policijā darbojās vesela nodaļa - tā saucamā kapu policija, kas vakaros brauca uz kapsētām. Viņi daudzus noķēra. Ko es varu ieteikt - vairāk salikt kameras!
Sarunas noslēgumā vēlos jautāt, vai vēl aizvien tiek ievēroti 20 gadi, līdz tiek veidots virsapbedījums? Rīgā, cik zināms, ir kapavietu trūkums. Un vai taisnība, ka cilvēka ķermenis sadaloties lēnāk, nekā tas bija agrākos laikos?
Ir atsevišķi gadījumi, kad apbedī, negaidot, līdz paies 20 vai 25 gadi - to izdara dažus gadus agrāk. Kapavietu Rīgā patiešām nepietiek, un par to jāsāk uztraukties. Lai to risinātu, tiek paplašinātas kapsētu teritorijas, kur tas iespējams. Turklāt ar katru gadu vairāk aizgājēju tiek kremēts - tāda tendence ir. Daudzi tiek kremēti, lai pēc tam apbedītu dzimtas kapos. Vieglāk, protams, ir aizvest urnu.
Atbildot uz otru jautājumu - jā, mūsdienās mēdz būt tā, ka ķermenis nav sadalījies pat 20 gadus pēc apglabāšanas. To man ir stāstījuši kaprači. Nezinu, vai to ietekmē zāles vai neveselīga pārtika, taču tā tas ir.
Ja neesat noslēdzis līgumu par savu piederīgo (ģimenes, dzimtas) kapavietas uzturēšanu, izdariet to vēl šogad! Līgumu slēdz kapavietas uzturētājs ar kapsētas pārzini. Tas ir juridisks dokuments - apliecinājums, ka personai ir piešķirta un nodota uzturēšanā kapavieta. Turklāt šī procedūra nemaksā ne centa! Gavars no sirds iesaka līgumā ierakstīt arī nākamo konkrētās kapavietas pārņēmēju. «Ja pārņēmējs - dēls, meita, draugs, draudzene, kaut vai kaimiņš - būs ierakstīts, tam cilvēkam nekas nebūs jāpierāda, jo līgumā jau viss ir atrunāts.»
Tā kā Rīgas kapsētās naski uzdarbojas zagļi, būtu vēlams, lai inventārs, uz kura nav identifikācijas zīmju (kā tas, piemēram, ir kapu pieminekļiem, kur norādīts vārds un uzvārds), tiktu marķēts. Piemēram, liekot granīta apmalītes vai soliņu, būtu vērts, ja uz tā tiktu vai nu iegravēta, vai citādi norādīta kāda atpazīstamības zīme. Šāda marķēšana kaut nedaudz, tomēr attur šo lietu nozagt.
Ja vēlaties labiekārtot kapavietu, piemēram, uzliekot apmales, noteikti uzmeklējiet oficiālu firmu, kas pirms darba sākšanas sagatavos līgumu! Gadās, ka darboņi, strādājot bez līguma un līdz ar to arī nemaksājot nodokļus, uzliek apmales, soliņus utt., bet pēc tam paši tos nozog un pārdod citam. «Ir gadījumi, kad darboņi labiekārto kapavietu, noņem vecās apmales ar uzrakstiem, kas liktas pirms 50 gadiem, un izmet turpat, kapsētas teritorijā, kaut arī kapavietas uzturētājam apsolījuši tās utilizēt, kā noteikts likumā. Beigās sods par to ir jāmaksā tam, kurš šos darbus ir pasūtījis. Uz to daudzi uzķeras. Cilvēki sarunā «pa lēto» un beigās maksā pat vairāk nekā dubultā!» brīdina Gavars. Taču, ja darbu pasūtītājam ir līgums, viņš atbildību var prasīt firmai.
Par jebkuras informācijas, kas attiecas uz kapsētu, pareizību ieteicams pārliecināties, jautājot par to konkrētās kapsētas pārzinim, nevis paļauties uz sētnieka vai kaprača teikto! Reizēm darbinieki mēdz grēkot.
Ja kapsētā vēlaties iestādīt kociņu, tas darāms ar pārziņa atļauju. Ieteicams izvēlēties skujkoku. Tas tāpēc, ka mūsu kapsētās pārsvarā ir lapu koki, kas rudeņos, lapkriša laikā, nozīmē lielus izdevumus.
Kapos ir šķirojamo atkritumu konteineri, taču apmeklētāji to neievēro. Piemēram, biokonteinerā (brūnā krāsā) cilvēki met visu pēc kārtas, bet tur nedrīkst iemest pat zaru, kas resnāks par pirkstu, jo tas vairs tik viegli nesadalās. Visbiežāk pieļautā kļūda - apmeklētājs iemet biokonteinerā lapas kopā ar polietilēna maisiņu. Izber un maisiņu iemet tam paredzētajā konteinerā - tad viss būs kārtībā! Un vēl kas: ja pie kapavietas ir zari, aiznesiet tos līdz konteineriem un nolieciet tiem blakus, nevis metiet iekšā! Sētnieks un darbinieki tiks galā!
