Celojums. Berlīnes ainiņas: "Aīda" un dejas uz galdiem vācu krogā
Neapšaubāmi, latviešu izcilāko operdīvu sastapšanās uz kādas no pasaules opernamu skatuvēm allaž ir īpašs notikums. Tāpēc oktobra vidū devāmies uz Berlīni, lai Džuzepes Verdi operas «Aīda» jauniestudējumā izbaudītu latviešu operdīvu Elīnas Garančas un Marinas Rebekas sniegumu. Laiks atlika arī pilsētas apskatei, lai gan ar divām dienām šķita mazliet par maz.
100. autobuss vai 20 tūkstoši soļu?
Berlīnes ievērojamākos objektus iespējams apskatīt, gan staigājot kājām, gan braucot ar 100. maršruta autobusu - sākot no Aleksandra laukuma (Aleksanderplatz) līdz pat Reihstāgam. Taču ceļabiedru arguments «Vai tiešām tu gribi ik pa 200 metriem kāpt ārā, apskatīt objektu un tad atkal braukt tālāk?» liek izlemt par labu pastaigai. Un ko redzēt Berlīnē tiešām netrūkst! Apskatām gan TV torni, gan Brandenburgas vārtus, kurus šoreiz, kā par brīnumu, klimata aktīvisti nav noķēpājuši ar oranžu krāsu, gan Reihstāgu un «Chekpoint Charlie» («Čārlija kontrolpunkts»), Opernamu, Berlīnes Domu, Berlīnes mūra memoriālu, un citus ievērības cienīgus objektus. Redzēts ir daudz, turklāt telefons dienas beigās rāda, ka esam nostaigājuši teju 20 tūkstošus soļu… Un, par spīti lasītajam, ka «Berlīne ir mainījusies līdz nepazīšanai», pilsēta atstāj ļoti patīkamu iespaidu. Protams, ir uzkrītoši daudz policijas mašīnu, un šur tur jaunieši pulcējas bariņos, taču neko tik ekstrēmu - piemēram, masveida demonstrācijas kā citviet Eiropā - Berlīnes centrā oktobra vidū nemana.
Latviešu Aīda un Amnerisa uz vienas skatuves
Protams, brauciena galvenais mērķis ir «Aīdas» iestudējums Berlīnes Valsts operā «Staatsoper Unter den Linden», kur faraona meitas Amenrisas un verdzenes Aīdas lomās uz skatuves tikās divas starptautiski visspožākās latviešu operzvaigznes - mecosoprāns Elīna Garanča un soprāns Marina Rebeka, kurai šī bija četrdesmitā loma viņas karjerā un debija Aīdas lomā. Interesanti, ka viņu sniegumu režisora Kaliksto Bjeto iestudētajā Verdi operā šo divu nedēļu laikā novērtēja vismaz vairāki desmiti (ja ne pat simti) opermūzikas mīļotāju no Latvijas, pat izpelnoties apzīmējumu «latviešu bataljons».
Jau skatot jauniestudējuma fotogrāfijas, bija skaidrs, ka tas nebūs klasiskais «Aīdas» iestudējums, kādu esam pieraduši redzēt LNO, Vīnes Valsts operā vai Veronas «Arena di Verona». Ievērojamā katalāņu režisora Kalikto Bjeto, kurš izpelnījies provokatora slavu, redzējums bija pavisam citādāks; varētu pat teikt - visai ekstrēms un dažbrīd arī pretrunīgs, liekot uzdot jautājumu, ko režisors ar to visu ir gribējis pateikt. Skaidrs, ka tas ir stāsts par mums un mūsdienām un ļoti aktuāls arī pasaules notikumu kontekstā; stāsts par izvēlēm un maksu par to, ko esi izvēlējies. Tomēr, pateicoties brīnišķīgajai Verdi mūzikai un spožajiem solistiem, trīsarpus stundas paskrien vēja ātrumā. Un tieši mūsu abām operdīvām veltītās skatītāju ovācijas izrādes beigās liek sociālajā tīklā «X» (ex «tviterī») ierakstīt: «Esam patiesi lepni, ka latviešu operdīvu balsis skan visur pasaulē, izpelnoties skatītāju sajūsmu!»
Ieilgušais «Oktoberfest» un diskodejas
Protams, kas gan būtu kādas pilsētas apmeklējums bez izklaidēm? Tāpēc, ja Berlīnē gribas izbaudīt kaut ko īsti vācisku, ir vērts iegriezties «Hofbräu Wirtshaus Berlin» - milzīgā alus krogā pašā Berlīnes centrā. Te iespējams ne tikai nobaudīt vācu alu un kārtīgi paēst, bet arī piedzīvot, kā piektdienas vakarā izklaidējas vācieši. Jāteic, ka tādas diskodejas - gan nelielajā laukumiņā pie skatuvītes, gan uz galdiem - nebiju sen redzējusi un neko tādu mūsu «Lido» pat nespēju iedomāties… Turklāt vētrainākās dejas bija nevis pie vācu šlāgeriem, bet gan vecajām labajām diskodziesmām - piemēram, grupas «ABBA» dziesmiņas «Dancing Queen» vai «Rednex» «Cotton Eye Joe» u.c. - kuras visnotaļ atzīstamā līmenī atskaņo mūziķu grupa triju cilvēku sastāvā. Pa vidu dejām neskaitāmie viesmīļi, nejūtoties traucēti, apkalpo vairākus tūkstošus sanākušo klientu, tāpat ik pa brīdim zāli apstaigā nopietna izskata drošībnieki, radot sajūtu, ka situācija tiek kontrolēta. Viss ir normas robežās, un tiešām ir patīkami skatīties, kā cilvēki nedēļas nogalē prot priecāties par dzīvi, svinot nedaudz ieilgušo «Oktoberfest»… Un, ja vien mums nākamajā dienā nebūtu jāceļas agri, lai caur Poliju dotos atceļā uz mājām - nudien, būtu ballējušies līdz uzvarošām beigām!