29. oktobrī četros no rīta atkal pulksteņa rādītājus griezām par vienu stundu atpakaļ, pārejot uz ziemas laiku. Daudzi cer, ka pulksteņa grozīšana šoruden vai 2024. gada pavasarī notiks beidzamo reizi, taču, kā vēsta Ekonomikas ministrija, iniciatīva pārtraukt sezonālo laika maiņu joprojām ir iestrēgusi Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta gaiteņos…
Atgādināsim, ka pāreja uz vasaras laiku, saīsinājumā DST (angļu valodā - «Daylight saving time»), ir pulksteņu pārregulēšana, lai vakaros dienasgaisma būtu ilgāk, bet rītos - mazāk un tādējādi tiktu taupīta elektroenerģija. Taču, kā vēsta internetā atrodamā informācija, šāda ideja par pāreju uz vasaras laiku radās jau 18. gadsimta beigās, kad Bendžamins Franklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš pazīstams arī kā viens no ASV prezidentiem un vairāku patentu īpašnieks, 1784. gadā uzrakstīja eseju «Par pāreju uz vasaras laiku». Tajā izklāstītā ideja sūtnim radās, kad viņa miegu agri no rīta iztraucēja nejaušs troksnis. Pamostoties Franklins bijis pārsteigts par spilgto gaismu, un viņam radās ideja, ka saules gaismu varētu izmantot lietderīgi. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, viņš izrēķinājis, cik daudz līdzekļu Parīzes iedzīvotāji iztērē, ejot gulēt pēc pusnakts un laikā no 20. marta līdz 20. septembrim vakaros dedzinot sveces un petrolejas lampas. Aprēķinos balstīto (pēc dažu uzskatiem - satīrisko) Franklina ideju par pāreju uz vasaras laiku 1907. gadā atgādināja anglis Viljams Vilets, ierosinot pagriezt pulksteni uz priekšu par 80 minūtēm: katrā aprīļa svētdienā par 20 minūtēm uz priekšu un septembrī darīt tāpat, tikai - atpakaļ. Toreiz Vileta ideju noraidīja, tomēr 1916. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma likumu, ka vasaras mēnešos pulkstenis jāpagriež, par stundu apsteidzot Griničas laiku. Šo praksi Pirmā pasaules kara laikā pārņēma arī Vācija un Īrija.
Tātad parasti pāreja uz vasaras laiku notiek, pavasarī pagriežot pulksteņus par stundu uz priekšu, bet rudenī - pagriežot par stundu atpakaļ. Pirmo reizi uz vasaras laiku 1908. gadā pārgāja Apvienotajā Karalistē, savukārt Latvijas teritorijā pāreja uz vasaras laiku sākās pirms 43 gadiem - 1981. gadā, kad šo praksi energoresursu taupīšanas nolūkā ieviesa visā bijušajā Padomju savienībā.
Mūsdienās pāreja uz vasaras laiku notiek 76 valstīs, taču - ne visur tas notiek vienlaikus: desmit valstīs pāreja uz vasaras laiku dažādos valsts reģionos notiek atšķirīgi; savukārt 128 valstīs pāreja uz vasaras laiku nenotiek vispār. Interesanti, ka laiks nekad nav grozīts, piemēram, Āfrikā un Dienvidamerikā, un no šīs prakses atteikusies arī liela daļa Amerikas Savienoto Valstu un Austrālijas štatu. Un pavisam interesants ir fakts, ka, pagriežot pulksteni atpakaļ, Latvija nonāks vienā laika joslā ar Ēģipti, kurā pulkstenis netiek grozīts…
Latvijā šo pāreju nosaka Ministru kabineta noteikumi, kuros minēts, ka Latvijā pāreja uz vasaras laiku notiek šādā kārtībā: marta pēdējā svētdienā plkst. 3.00 atbilstoši otrās joslas laikam pulksteņa rādītājus pagriež par vienu stundu uz priekšu un attiecīgi oktobra pēdējā svētdienā plkst. 4.00 - par vienu stundu atpakaļ. Tiesa, kā pierādot zinātniskie pētījumi, pulksteņa pārregulēšana (šoreiz - uz vasaras laiku) mazinot ceļu satiksmes negadījumu un pastrādāto noziegumu skaitu, tāpat tiekot ietaupīta elektroenerģija. Gaismas papildu stunda - galvenokārt ziemeļvalstu iedzīvotājiem - sniedzot gan psiholoģisko veselību, gan fizisko veselību un drošības sajūtu.
2017. gadā iniciatīvu platformā «ManaBalss» tika iesniegts priekšlikums «Visu gadu vasaras laiks, neveicot pāreju uz ziemas [laiku]». Tās iesniedzējs Guntis Jankovskis savā pieteikumā minēja vairākus argumentus, kāpēc būtu jāpaliek vasaras laikā, un pašās beigās īsi aprakstīja galvenos iemeslus: «1. Būs par stundu gaišāki vakari. 2. Bērni ilgāk varēs uzturēties ārā, kad ir gaišs. 3. Samazināsies elektrības rēķini. 4. Netiks traucēts ierastais miega režīms.» Tiesa, no nepieciešamajiem 10 tūkstošiem parakstu, lai šo iniciatīvu varētu iesniegt apspriešanai Saeimā, līdz šim brīdim to parakstījuši 4909 atbalstītāji. Pie iniciatīvas jaunumiem 2019.gadā platformas pārstāvji rakstīja, ka valdība to principiāli atbalstot. «Diskusijas par priekšlikumu ES turpinās, gala lēmums vēl nav pieņemts, un šobrīd nav indikāciju par iespējamo apstiprināšanas laiku. Līdz šim notikušās diskusijas liecina, ka priekšlikumā noteiktais 2019.gads kā sezonālās laika maiņas atcelšanas termiņš nav īstenojams un piemērotākais laiks sezonālās laika maiņas atcelšanai būtu 2021.gads. Ministrija ir izanalizējusi EK sagatavotās direktīvas projektu, konsultējusies ar virkni Latvijas tautsaimniecības nozaru uzņēmēju, nevalstiskajām organizācijām un citām valsts pārvaldes iestādēm un sagatavojusi Latvijas nacionālo pozīciju par sezonālās laika maiņas atcelšanu, kas tika akceptēta Ministru kabineta sēdē. Latvija kopumā atbalsta atteikšanos no sezonālās laika maiņas un pēc jaunās direktīvas pieņemšanas gatava pāriet uz vasaras laiku (GMT+3) un tajā palikt pastāvīgi.» Taču, kā jau minējām, šī vairāku valstu iesniegtā iniciatīva joprojām ir iestrēgusi Eiropas gaiteņos.
Zināms, ka visur pasaulē zinātnieki veikuši daudz pētījumu par šo jautājumu, pierādot - pulksteņa griešanai, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, ir niecīga ietekme uz enerģijas patēriņu. Taču tā var negatīvi ietekmēt cilvēku veselību, un vismaz šķietami tas arī ir bijis primārais iemesls, kādēļ politiķi vismaz mēģinājuši diskutēt par vasaras laika atcelšanu. Piemēram, nedēļu pēc pārejas uz vasaras laiku palielinās sirdslēkmju, gremošanas un imūnsistēmas slimību risks. Savukārt [pulksteņa griešanas] ilgtermiņa ietekme uz veselību palielina depresijas, palēninātas vielmaiņas, svara pieauguma un klastera tipa galvassāpju risku.
Atbildot uz »Vakara Ziņu« uzdoto jautājumu par pulksteņa grozīšanu un palikšanu ziemas vai vasaras laikā, aptaujāto radošo personību domas gan dalījās. Piemēram, komponists un čellu grupas «MeloM» līderis Kārlis Auzāns atzīst: «Es visproduktīvāk strādāju no plkst. 12 līdz plkst. 19. Laiks man telefonā automātiski mainās, tāpēc tam nepievēršu uzmanību.» Rakstniece Maija Streiča uzsver, ka esot par t.s. ziemas laiku arī vasarā, jo, viņasprāt, «tas mūsu laika joslai ir īstais laiks. Un nekādu ekonomiju [pulksteņa] grozīšana nedod. Tāpēc ceru, ka šoziem pulkstenis tiks grozīts beidzamo reizi». Cēsu koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska neslēpj, ka viņas dabai un arī profesijai laika maiņa nesniedz nekādu ieguvumu. «Mana darba specifika ir darbs vakaros, un agros, gaišos rītus tā arī neizdodas izbaudīt. Taču pieņemu, ka ir cilvēku grupas, kurām palīdz laika maiņa, piemēram, zemniekiem, lauksaimniekiem. Esmu par dzīvi saskaņā ar dabas kārtību, dabas ritmu.» Bet bērnu vokālā ansambļa «Dzeguzīte» mākslinieciskā vadītāja Zigda Martinsone uzsver: «Uzskatu, ka pulksteni griezt nevajag, jo laika maiņa izjauc cilvēka cirkadiāno ritmu; vismaz tā esmu lasījusi. Pulksteņa grozīšana cilvēkam var izsaukt miegainību un nogurumu, kas dienas laikā samazina gan cilvēka labsajūtu, gan arī produktivitāti darbā un dzīvē. Par to esmu pārliecinājusies arī pati.»