Beatrise Gore: Divus gadus neko negribēju dzirdēt par Latviju!

Modele, producente, māksliniece un dizainere Beatrise Gore jeb Beta jau ilgāku laiku dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, kur papildus ikdienas darbiem ģenerē radošas idejas mākslas projektiem, modes šoviem un pašas radītajam cepuru dizainam «Tundra HATA», kas drīzumā tiks realizēti un būs redzami ne tikai Amerikā un Islandē, bet, iespējams, arī Latvijā. Beta ir enerģiska un apņēmības pilna, nekad neapstājas pie iesāktā, bet drosmīgi īsteno savas pat vistrakākās radošās idejas dzīvē.   

Kā ir dzīvot Amerikā, tomēr cita laika zona, tradīcijas un tik tālu no dzimtenes?

Šobrīd, atrodoties Kalifornijā, dzīvoju 10 stundas no Latvijas pagātnē. Kalifornieši ir ļoti jauki, ik rītu ar skaistu smaidu, satiekot kaimiņus, kaut nepazīstamus, sveicina un māj ar roku. Tas ir ļoti patīkami, jo ierados no Latvijas pirms četriem gadiem novembra sākumā, kad Latvijā viss paliek arvien drūmāks. Šeit viss šķita kā paradīzē - saule katru dienu, silts vējiņš, palmas viegli šūpojas, gatavojas mandarīni un apelsīni. Pirmajās dienās, lai kur tu atrastos, likās visai neparasti, ko var visi tāpat vien tik daudz sveicināties un nemitīgi apvaicāties - kā tev iet un no kurienes esi? Nav jau pierasts, ka tev pilnīgi svešs cilvēks, vai tas būtu kaimiņš, pārdevējs vai parasts garāmgājējs, uzdod tik personiskus jautājumus. Un vēl tie mazie nemitīgie jocīgie komplimenti: «Tev ļoti skaistas brilles! Tev burvīgas kurpes! Tev laba matu krāsa! Tev tik interesants stils!» Pasaka un aiziet, negaidot manu atbildi. Tad pēc tam salikās, ka tā laipnība ir tāda samākslota, varbūt tāda arī ir, un tas sāka kaitināt. Ko var nemitīgi zibināt tos savus perfektos baltos zobus! Vēl tās pārspīlētās amerikāņu iestrādātās šovmeņa intonācijas. Likās tādi kā Mikimauši! Ar laiku sapratu, ka tā ir viņu kultūra un pieklājības forma - iepriecināt, iedot patīkamu impulsu. Tāda draugu būšana, kā mums ir pieņemts, atļauties kratīt sirdi draugiem, te tādas nav. Draugus amerikāņi pārsvarā iegūst pamatskolās vai koledžās. Tie tad ir tie viņu senie draugi. Amerikāņi ir ļoti draudzīgi, bet jaunus draugus pusmūžā iegūst reti. Nav tā, ka ar viņiem draudzību var nodibināt uzreiz, ir nepieciešama laika pārbaude. Ļoti svarīga amerikāņiem ir ģimene. Regulāri kopīgie ģimeņu saieti. Šeit šķiršanās nav tik neapdomīga un impulsīva, jābūt ļoti nopietnam iemeslam. Es te nerunāju par visiem, protams, ir izņēmumi. Bet pa lielam Amerikā ģimenes vērtības ir ļoti svarīgas. Tāpat te ir daudz kristiešu, kuri tiešām ir izpalīdzīgi. Man ļoti patīk šejienes lauku iedzīvotāji, tie ir ļoti advancēti un nav milzīgas atšķirības no pilsētniekiem. Ja pirms Amerikas man likās kovbojs tāds ne pārāk labs stils, tad te, redzot vai satiekot laukos, pļavās kovboju ar lielu kovboja cepuri un visiem klasiskajiem aksesuāriem - ar «nierīšu rakstu» lakatiņiem ap kaklu, bārkstainām zamša jakām, kovboja zābakiem un pistoli pie jostas, tas viss šķiet ļoti organiski. Kad pirmo reizi, braucot pa Kalifornijas laukiem, pļavas vidū ieraudzīju šāda veida kovboju, man pirmā doma bija: ak dievs! To tak es tikai filmās esmu redzējusi, bet šeit tas ir vienkāršs lauku iedzīvotājs. Kalifornijas laukos man kaimiņos ir zirgu ferma, tās saimnieks Terijs ir autentisks kovbojs. Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka viņa vectēvs bija latvietis, kurš pēc kara, atbraucot uz Ameriku, te audzēja zirgus. Terijs veiksmīgi turpina vectēva iesākto. Es biju pirmā latviete, kura ieradās pie viņa zirgu fermā. Tāpat, aizbraucot uz lauku ģimeņu vīnotavām, redzi jauku puisi, kurš prezentē vīnu, un viņam ir nokrāsoti spilgti rozā nagi, un viņš nav citas orientācijas. Arī parastā veikalā kasieri kungi pusmūžā mēdz būt ar divām sirmām bizēm. Pat uz ielas lauku policisti patrulē ar kupliem drediem un pīrsingu degunā. Tas ļoti iepriecina, ka šeit nevienam nav nekādas daļas, kā tu izskaties.

Vai nepietrūkst Latvijas?

Kad aizbraucu uz Kaliforniju, biju ļoti nikna uz Latvijas VID un valdības sistēmu, par daudz uzzināju, sapratu to savu bezspēcību, un tas bija tieši viens no iemesliem kāpēc pametu Latviju. Divus gadus neko negribēju dzirdēt par Latviju! Tik vien kā par ģimeni, tuvajiem draugiem, arī pietrūka sēņošanas un to pilno sēņu grozu, kas uz rudens pusi parādās «Facebook». Neskatoties uz to, bija dīvaini, ka katru nakti sapņos es staigāju pa Rīgu, kaut gan nemaz nedomāju par Rīgu un Latviju. Nevarēju saprast, kāpēc, jo galīgi nebija nostalģijas un vēlēšanās atgriezties. Pēc diviem gadiem, esot Ņujorkā, kaut kas sirdī salūza. Sāka «augt nabas saite», zemapziņā pamodās dziļas magnētiskas sajūtas. Pēc tam tas sasodītais karš Ukrainā uzlauza manu nocietināto sirdi. Ja līdz tam manas latvietes patriotiskās sajūtas bija noraktas, tad tās atmodās ar lielu spēcīgu vilni. Palika bail par Latviju! Bail par savu ģimeni, par draugiem, par visu pasauli.

Savulaik biji viena no modelēm, kas ienesa jaunu dvesmu deviņdesmitajos. Kā ir atskatīties pagātnē no šodienas?

Deviņdesmitie bija visinteresantākais periods manā dzīvē. Biju jauna, smuka, slaida, garām kājām, ar drosmīgām, šarmantām un trakām idejām, karstu sirdi un iedvesmas pārpilna. Gatavā «torpēda», īsts «spridzeklis», ik soli pavadīja zaļā gaisma. Nebija lietas, ko gribēju un nevarēju panākt. Nebija vietas, kur gribēju un nevarēju nokļūt. Visi izdomātie plāni gāja kā pa sviestu. Atmodas laika posmā pēc Nepieradinātās modes asamblejas aizgāju no četru gadu štata modeles darba Rīgas Modeļu namā un 1992. gadā uzsāku veidot žurnālu «Balle» kopā ar Anitu Bogustavu (tagad Gatere). Tas bija laiks, kad daudziem gāja ļoti grūti, viss bruka, mainījās nesaprotamā leiputrijā, visi, kuri bija spara, improvizācijas, azarta pilni, visi kopā - ministri, bārmeņi, vecie spekulanti (tagad biznesmeņi), čekisti, modeles, mūziķi, mākslinieki, žurnālisti, policisti un bandīti reketieri griezās vienā karuselī. Žurnāls «Balle» bija par modi, mākslu, mūziku, auto un reklāmu. Pēc ierastajām PSRS laiku sociālajām reklāmām mēs Atmodas laikā taisījām pirmās neatkarīgās reklāmas kapitālisma stilā. Tad vēl neviens tās īsti nesaprata. Foto veikalu reklāmas, «Radio SWH», «Picca TV» un pat ceļu policijas reklāmas parasti tika veidotas barterī. Toreiz policijas reklāmas barteris man palīdzēja atgūt savu kolēģu auto tiesības, kas bija atņemtas par sēšanos pie stūres reibuma stāvoklī. Bija ieroču veikala reklāma, kurā uzaicināju leģendāro aktieri Ģirtu Jakovļevu un Natāliju Meisāni, modeļu aģentūras «Natali» īpašnieci, kuru īsi pēc tam nošāva. Tas bija traks, piesātinātiem, negaidītiem notikumiem pilns laiks. Toreiz anarhija gavilēja.

Tagad, esot Kalifornijā, kāds ir skats uz Latviju kopumā?

Latviešu mīļā vienkāršā tauta ir hroniski pacietīga, iesūnojusi bezspēcībā, vientuļi stūrgalvīga un īslaicīgi patriotiska. Ļoti grūts sensitīviem, radošiem cilvēkiem, daudzkārt savu ideju tīri finansiāli nepavelkams, līdz ar to sāpīgs spiediens uz kompromisiem, sekliem peļņas avotiem, tāpēc daudziem depresīvs laiks. Skumjš vidējam latvietim, nemaz nerunājot par pensionāriem, darba devēji apsēsti ar jaunības kultu. Vieda, drosmīga un talantīga šķiet jaunā divdesmitgadnieku paaudze. Tā iedvesmo.

Mode ir mainījusies, vai augstā mode turpmāk nebūs pieejama visiem? Ir dizaineri, kas rada augsto modi, un ir dizaineri, kas rada masu modi.

Biju kādu laiku par modi pazaudējusi gandrīz jebkādu interesi. Kovida laikā atsāku modes lauciņa izpēti un atklāju, ka tā mani sāka patīkami pārsteigt. Pamanīju sev stila ziņā tuvas lietas, kuras kādreiz man bija interesantas. Pamanīju, ka lielie slavenie modes nami, zīmoli kļūst brīvāki, sāk netipiski savam iepriekš izveidotam konceptam amizanti spēlēties, improvizēt, piesaistot jaunus, talantīgus, drosmīgus modes dizainerus. Parādās ne tik perfekti modeļu tipāži, kuriem nav vairs nepieciešami ne auguma, garuma un proporciju standarti, ne arī tas, kas agrāk skaitījās defekts, tagad tas ir kļuvis par efektu. Arvien svarīgāka paliek interesanta personība. Atgriežas uz «mēles» kustību horeogrāfija. Augstā mode ir beidzot izšķīdusi.

Kas ir tie mediju jautājumi, uz kuriem tev nepatīk atbildēt?

Esmu diezgan traumēta no žurnālistiem, tamdēļ nepiekrītu intervijām ar mazpazīstamiem žurnālistiem. Pieredzē bijušas situācijas, kad žurnālists atnākot iztaisās visai jauks, pat cenšas viltīgi radīt draudzīgu sajūtu, izvilinot bez diktofona netaktiskas privātas lietas. Pēc tam ārpus konteksta sagroza faktus pa savam un publicē, tādējādi radot bezkaunīgu sensāciju, un ciniski traumē ģimenes locekļus, kuriem nav nekādas daļas par to. Neciešu paviršus un netaktiskus jautājumus.

Esi viena no pirmajām modelēm, kas atļāvās piedalīties modes skatēs, fotosesijās pirmajos Atmodas gados, tādējādi nekautrējoties būt atkailinātai un izaicinošai.

Mākslas procesam vai interesantai performancei, ja bija nepieciešama atkailināšanās, nebaidījos iesaistīties, pilnīgi kaila gan neesmu fotografējusies. Taču pēc nāves esmu gatava savu ķermeni noziedot mākslai vai zinātnei.

Vai ASV tev ir bijuši piedāvājumi būt par modeli, iesaistīties modes pasaulē?

Nē, nav bijuši piedāvājumi. Pašu tas galīgi vairs neinteresē, jo ir arī uzradusies fotofobija.

«Tundra HATA». Kā attīstās tevis izveidotais zīmols, vai ir kādi nākotnes plāni?

Pašreiz notiek liels darbs pie zīmola «Tundra HATA», lai izveidotu jaunu cepuru veikalu internetā. Pasūtījumi nāk no Latvijas esošajiem klientiem, daži pasūtījumi ir arī tepat, Amerikā. Daudz eksperimentēju ar cepuru materiāliem, meklējot jaunu īpašu akcentu. Nākotnē vēlos pabeigt Islandē iesākto cepuru mākslas projektu, kurā tiks iesaistīti visi Islandē sastopamie dabas elementi.

Vai cepure ir viens no svarīgākajiem aksesuāriem?

Kad pievērsos cepurnieku amatam, par ko man jāpateicas Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izsludinātajam konkursam «Brigāde», kura kuratore bija Solvita Krese, man piešķīra sākuma kapitālu, ar kuru varēju veltīt laiku meklējumos un eksperimentos, lai saprastu, kādā virzienā man ir interesanti un vērtīgi iet. Man nebija nekādas pieredzes cepurnieku amatā. Ar cepuri ir interesanti, tā nav nepieciešamība, tā ir sajūtu ķīmija. Personīgi man nav vienas tādas īpašas cepures. Ir dažas, kuras agri vai vēlu aizceļo kā dāvana draugiem. Tās nespēju ilgstoši valkāt, jo man pašai no bērnības ir diskomforts, ja kaut kas ir uz galvas vairāk par stundu. Sanāk kā kurpniekam bez kurpēm, man tas pats ar cepurēm. Ļoti interesanta pieredze man bija, kad sāku veidot savas pirmās cepures, lai vispār saprastu klienta vai cilvēku vēlmes, es izveidoju eksperimentālu «Cepuru terapiju», kurā piedāvāju jebkuram atnākt uz «Tundra HATA» cepuru darbnīcu, uzmērīt un sabildēties ar cepurēm. Daudzi pēc tam kļuva labi draugi un pastāvīgi klienti.

Kā tev rodas idejas?

Pārsvarā vērojot dabas faktūras, akmeņus, klintis, koku mizas, sadegušas pagales, geizeru nokrāsas un zemūdens pasauli. Citreiz gleznas, filmas, senas fotogrāfijas, vecas lietas, un ļoti iedvesmo bezpajumtnieki.

Kur smel spēkus un kā sevi iedvesmo? Ir kāds īpašs rituāls vai lietas, kas palīdz uzturēt sevi formā?

Īpašu rituālu nav. Viss pa vienkāršo - rīta Vonnegūta dvēseles lūgšana, paretam fizioterapijas vingrojumi, kāda interesanta grāmata, kāda jauna lekcija, intervāla diēta.

Kā, tavuprāt, pietrūkst Latvijas dāmām?

Ja salīdzina Amerikas un Latvijas dāmas, tad latviešu dāmām pietrūkst pašapziņas. Īpaši vecumdienās Latvijas sievietes neredz un nespēj vairs saskatīt nepieciešamību izcelties un būt par dāmām. Liela daļa sieviešu kļūst par tantiņām katastrofāla naudas trūkuma dēļ, nespējīgas atļauties sev vecumdienās ne ceļojumus, ne restorānus, ne pat kultūras pasākumus. Daudzas pat pusmūža gados nevar atrast sev pienācīgu darbu. Daudzas paliek atkarīgas no vīriem vai citiem piespiedu apstākļiem. Šeit sievietēm ir ļoti labi sakārtotas sociālās lietas. Sievietēm ir lielas tiesības pastāvēt pašām par sevi, arī likumdošana daudzkārt ir par labu viņām. Komforts ir norma, vecumdienas ir drošas. Daudz iespēju, ja pašas vēlas pat pensijas vecumā atrast vēl papildus sev patīkamus darbus un pat iestāties augstskolā. Sanācis vairākas reizes braukt ar septiņdesmitgadīgām sapucētām taksistēm minisvārkos, pielīmētām skropstām, košiem, gariem nagiem, ar dažnedažādiem tetovējumiem un gliteriem izrotātu auto stūri. Tāpat dažas brauc ar tālbraucēja milzīgajiem kravas trakiem. Viņas nebaidās integrēties it visur, viņas netiek diskriminētas. Tagad īpaši modē ir vecāka gadagājuma modeles, tiešām liels pieprasījums. Jāatzīst, ar pašapziņu viņām nav nekādu problēmu. Reiz novēroju dreskodu Ņujorkā vienā senā baptistu draudzē, kur tumšādainas dāmas uz dievkalpojumu ierodas krāšņās piecdesmito gadu stila kleitās, amizantās cepurēs, tamborētos cimdiņos ar amizantām rokassomiņām. Izskatās ļoti šarmanti.

Vecāka gadagājuma sievietes tāpat kā lielizmēra sievietes ir nestandarta modeles. Vai nestandarts ir mainījis modes pasauli?

Nestandarta modeles bija mana mīļākā lieta vēl tad, kad strādāju Rīgas Modeļu namā. Tā kā pati pēc izskata biju puslīdz tuvu tā laika modes žurnāla «Burda» sievietes standartam, kas man šķita ļoti garlaicīgs, tad, lai atšķirtos, izbalināju sev baltus matus, baltas uzacis un skropstas, jo ļoti patika albīni. Gribēju pati pēc izskata tuvināties viņiem. Man ļoti patika alternatīvais stils, bet Rīgas Modeļu namam tas bija par traku. Tad arī uzrakstīju atlūgumu un uzsāku neatkarīgu darbību. Žurnāla «Balle» laikos, taisot fotosesijas vai modes skates, aicināju savus draugus un nejauši sastaptus savdabīga izskata cilvēkus, tā sakot, tipāžus, kuri fascinēja ar savu netipisko ārieni. Vienreiz pat izsludināju «Radio SWH» sludinājumu, lai piesakās uz fotosesiju rudmataini cilvēki, augumam un vecumam nebija nozīmes. Pati tos sagaidīju noteiktā laikā uz Lāčplēša un Čaka ielas stūra. Stāvu un gaidu, pēkšņi no visām pusēm nāk pie manis viens pēc otra rudmatainie, arī viena rudmataina dāma toreiz līdzi atnesa savu rudo kaķi. Tas bija burvīgs un mulsinošs skats. Esmu arī pati bildējusi projekta «Open» ietvaros meitenes no neredzīgo skolas, apģērbtas manis veidotos tērpos. Toreiz biju sabijusies, kā motivēt viņas ar savām idejām un radīt interesi. Taču meitenēm tas nebija svarīgi, viņas bija ārkārtīgi atvērtas un neticami brīvas. Kad atvainojos, ka nevaru viņām parādīt, cik tās skaisti izskatās, viņas vien noteica, ka tas nekas, paldies, bija ļoti interesanti un jautri, esam ļoti priecīgas. Mani sajūsmina, ka šobrīd arvien biežāk paliek aktuālas nestandarta modeles. Redzot tās tagad populāros modes izdevumos, fotogrāfijās un pasākumos, saprotu, ka iepriekš es nebiju kļūdījusies.

Kāda ir tava ikdiena, ar ko esi nodarbināta?

Pašlaik dzīvoju Kalifornijā pie vienas jaukas trimdas latviešu kundzītes Ārijas. Palīdzu ar mājas darbiem, apkopju viņas rožu dārzu, baroju pāvus, un kopā lasām grāmatas. Viņai ir apbrīnas vērti atmiņu stāsti par savu ģimeni un pirmskara jauko dzīvi Latvijā ulmaņlaikos. Viņa atceras, kā, būdama maza desmitgadīga meitene, satikusi mākslinieku Voldemāru Irbi, tautā sauktu par Irbīti, kurš basām kājām esot ienācis viņas krustmātes mājas pagalmā Jūrmalā un piedāvājis nopirkt savas bildītes. Kad krustmāte teikusi, ka ir jau daudz nopirkts un vairs nav pie sienām vietas, Irbīte ieraudzījis pagalma stūrī suņu būdu, ieskatījies tajā un teicis: «Būdā nav sunim. Jums ir liela būda, ņemiet mazu bildīti priekš suņa.» Te, Amerikā, trimdas latvieši cītīgi saglabājuši tautisko romantismu, patriotismu un vēl aizvien runā Latvijas laika vecvārdos un turas kopā latviešu draudzē. Žēl, ka viņi aiziet viens pēc otra aizsaulē. Cenšos pierakstīt šos stāstus, jo viņu stāsti ir daudzkārt citādāki nekā bija pierasts dzirdēt.

Vai mākslīgais intelekts ir svarīgs mūsdienu pasaulē? Vai esi izmantojusi to savos projektos?

Vēl neesmu izmantojusi, pagaidām vēroju attālināti, cik nu tas ir tagad iespējams. Pirmo reizi ar mākslīgo intelektu saskāros pirms kādiem desmit gadiem Londonā, galerijā «Serpentine», kurā bija interesanta video mākslas darbu izstāde. Tas bija eksperiments, kur tika saslēgts mākslīgais intelekts ar mākslinieku un zinātnieku smadzenēm. Galerijā bija vairāki video ekrāni un telpā salaistas dzīvas mušas. Mākslīgais intelekts ir labs palīgs, jo atceros tos mokošos savus mākslas projektu rakstīšanas murgus, kad bija nepieciešams vietām liet daudz ūdens. Pagaidām vēl patīkami, ka mākslīgais intelekts ir puslīdz labdabīgi noskaņots cilvēkam, taču tas uzņem arvien jaunus, lielus apgriezienus. Neomulīgi, ka tas tevi skenē ikdienā, kad pie izslēgta telefona tevi noklausās un izkoriģē tavas vēlmes ar piedāvājumiem.

Vai un kad varam gaidīt kādu jaunu skati ar tevis dizainētām cepurēm?

Ņujorkā, Bruklinā, vienā glaunā mājā, šobrīd gatavoju vienu mazu cepuru un tērpu kolekciju. Nākamā gada februārī Sanfrancisko latviešu namā plānoju uzrīkot ar draugiem modes šoviņu.

Vai plāno kādreiz atgriezties Latvijā?

Pēdējā laikā sapņoju tieši par māju kaut kur Latvijas laukos. Ļoti vēlos atgriezties, bet pagaidām neredzu iespēju. Cerība nemirst. Pamazām perinu jaunus plānus un radošos projektus, ko īstenot Latvijā. Jūtu, ka gaida lieli darbi. Par tiem pašlaik publiski vēl runāt nebūtu pareizi. Vēl nav pienācis laiks.