Trešdiena, 29.novembris

redeem Ignats, Virgīnija

arrow_right_alt Vakara Ziņas

Emocionāli stāsti par satikšanos. Viņi atnāk paši un… paliek

© Kaspars KRAFTS, MN

Mēdz teikt, ka radiniekus neizvēlas. Varbūt, taču ir kāda dzīvo būtņu kategorija, kuras reizēm pašas izvēlas kļūt par mūsu ģimenes locekļiem.

Izvēlas sev padotos galminiekus

Uzklausot pieredzes stāstus par laimīgo satikšanos ar to, kuru pieņemam ģimenē, jāsecina, ka daudzas notikušas dzīvnieku patversmē, uz kuru cilvēks ieradies izvēlēties nākamo mājas mīluli vai tikai aizvest barību iemītniekiem.

Ilze ar vīru veda patversmei ziedojumu, taču sanāca, ka mājās nedevās ar tukšām rokām, bet ar pūkainu kaķu dāmu. Princese patversmē pieglaudās pati un sākusi koķetēt - rotaļāties ar Ilzes vīru. Pagājuši 15 gadi un joprojām maļ savas dzirnaviņas, bet kā jau večiņa - vairāk gulšņā un turas saimnieku tuvumā.

Ilutu patversmē izvēlējās visniknākā un nesabiedriskākā kaķene. Viņa tika turēta atsevišķi no citiem kaķiem un bija dusmīga uz cilvēkiem. «Par to tikām brīdināti. Ieejot telpā, ieraudzīju pilnīgi baltu kaķi, kas atsaucās uz glāstiem un ierāpās klēpī. Patversmes darbinieki bija šokā. Tad nosmējās, ka karaliene izvēlējusies sev padoto.»

Lai izlemtu, pietiek ar dažām sekundēm

Citiem satikšanās ar to, kurš uz ilgiem gadiem kļūs par ģimenes locekli, notikusi uz ielas, savās mājās vai pat citā valstī. Ginta savu Madžu atveda no Norvēģijas: «Biju aiz polārā loka un atradu raudošu, caurulē iesprūdušu mazu, pūkainu kamoliņu, kurš devās līdzi 2000 km uz Latviju.»

Ārija atceras: «Man pie durvīm sēdēja mazs, ruds kaķēns, nodzīvojām kopā 18 gadus. Tā bija tāda mīlestība, ko cilvēki pat nespēj dot. Nu mans Rūdis jau debesīs noraugās uz savu mīļo saimnieci, bet vēl arvien man viņa ļoti, ļoti pietrūkst.»

Annu īpašais kaķis izvēlējās, kad viņa bija vēl bērns, saslimusi un sēdēja mājās. «Kamēr citi pa āru - ļoti skumu. Atvērts bija vien logs, un, pa to ielēkdams, mani pārsteidza mans pirmais, visīstākais Minkāns, kurš pēc tam bija man kā piesiets visu savu mūžu. Pavadīja mani un uzklausīja visas pusaudžu bēdas. Kad raudāju, vienmēr gūlās uz krūtīm. Savos 14 gados aizgāja un neatgriezās, bet viņu atceros un sūtu mīļas domas aizvien. Kaut pa šiem gadiem trīs minkas jau savu mūžu nodzīvojuši ar mani un esošais ļoti mīļš, Minkānu gribētu reiz atkal satikt...»

Sandru sev noskatīja kaimiņienes kaķis - vienkārši uznāca un sāka dzīvot. Varbūt tāpēc, ka kaimiņienei bijis daudz kaķu. Mincis var kļūt par ģimenes locekli, arī nedzīvojot mājās, bet regulāri apciemojot. Kad Daiga ievācās jaunā dzīvesvietā, tur drīz parādījās pavecs runcis un sāka dzīvoties pie mājas, nevis dzīvoklī, jo nepaticis esošajam Daigas kaķim.

Cits variants - kaķis pats ir brīvības mīlētājs, bet pamanās iekārtot labā vietā - pie cilvēkiem - savus bērnus. Elgas mamma mēdza pagalmā likt barību kaķīšiem, kuri nāca tikai paēst. «Reiz bija smuka kaķenīte, kura mājas nemeklēja, tikai ēdienu. Laikam nolēma, ka laba vieta, jo reiz uzradās ar ārkārtīgi skaistu kaķu bērniņu. Ieveda pagalmā, nosēdināja, pati pagāja nost un cieši skatījās uz manu mammu - redzi, cik smuka, tev jāņem! Mamma arī paņēma. Otrā dienā kaķene klāt ar otru bērnu - noplukušu, kuslu runčuku, tievu žurkas astīti (meitiņa bija kupla, baltu žabo un zeķītēm). Tā teikt - smuko paņēmi, tad jāņem arī šis! Tā mamma tika pie vismīļākās kaķenes Mičules un tizlenīša Tuntuļa.»

Nejauši liktenīgās satikšanās

Dažreiz satikšanās var nosaukt par pavisam nejaušām, jo varēja taču gadīties, ka cilvēks tajā vietā atrastos mirkli agrāk vai vēlāk. Neskatoties uz to, lēmums satikto radībiņu aiznest līdzi tiek pieņemts vienā acumirklī. Diāna atceras: «Muha. 4. aprīlī apritēja 10 gadi, kā esam kopā. Man bērnībā nebija mājdzīvnieku, vecāki - ārsti neļāva, jo nebūs tīra māja. Teica - kad izaugsi, kaut krokodilu ved pie sevis. Es diezgan ilgi arī saviem bērniem to stāstīju. Reiz bijām piknikā pie draugiem. Sēdēju, un pēkšņi maza, ruda radība uzrāpo man pa džinsu biksēm un krekliņu uz krūts, iekārtojas un paskatās man acīs ar savām zilajām actiņām. Viss, lēmums bija pieņemts sekundes laikā!»

Līdzīgs stāsts ir Elitai: «Pirms gadiem uz ielas skaistā, saulainā 1. septembra dienā pretī nāca bezgala noplucis, netīru kažoku, izģindis vārgs minka un tā cieši uz mani skatījās. Kad bija pavisam blakus, pieplaka pie asfalta un izmisīgi ieņaudējās. Es automātiski pacēlu augšā to netīro, blusaino minku un aiznesu uz savu dzīvokli, kaut gan visu ceļu mani no panckām laukā lamāja un kliedza māte un vakarā kliedza un bļāva mans vīrietis. Paņēmu, un pamazītēm izveidojās skaista, mīlīga, balta Angoras mincenīte. Bezgala liela mīlestība 13 gadus un vienu mēnesi. Sākumā bija mežonis, vēlāk - kā uzticīgs sunītis. Turklāt baltā mincene bija kurla.... Pilsētas centrā ar dzīvu satiksmi uz ielas ilgi viņai nebūtu atlicis dzīvot, bet vajadzēja taču man gadīties, kad mazā blēde nāca pretī. Minka bija princese, es - princeses sagādnieks un aprūpētājs, un katru dienu priecājos, ka toreiz paņēmu.»

Ramonai atrastais minka nedeva lielu izvēles iespēju - vienā no aktīvajām Liepājas ielām bija jāšķērso gājēju pāreja, bet tas neizdevās, jo uz pārejas tupēja balta kaķenīte ar aizķepušām actiņām. «Nonesu kaķēnu no brauktuves, bet nevarēju aiziet, jo kaķēns atkal skrēja uz ceļa...» Līdzīgi gadījās Ilzei: «Krauklītis pinās dēlam pa kājām, gāzās, lai kasa punci, un gorījās, dēls nevarēja tikt uz priekšu. Zvanīja un izsauca mani ar kaķu kasti. Smējos, ka man pēc ranga (apmeklēju maģijas kursus) pienākas melns kaķis (Krauklītis ir pilnīgi melns - tik melnu manas acis nav redzējušas). Varu apstiprināt, ka melns kaķis pieklīstot nozīmē lielu mīlestību drīzumā.»

Pat pārliecināti «suņu cilvēki» pēkšņi var kļūt par «kaķu cilvēkiem», turklāt pieņemt nevis vienu kaķi, bet vienu pēc otra - veselus četrus. Stāsta Anita: «35 gadus biju suņu cilvēks. Tad aukstā ziemas dienā blakus vasarnīcai aizputinātā garāžā atradām trīs kaķēnus. Divus aizvedām uz patversmi, vienu paturējām. Mēnesi Muri baroju no pudelītes un kļuvu arī par kaķu cilvēku. Tad pie veikala «Mols» uzradās kaķēns Rūķis, kuru apsargs draudēja nogalināt. Tad pie mājas Rīgā atradām sabrauktu kaķi, kurš tur bija nogulējis visu dienu. Aizvedām Piču uz klīniku, sašuvām ievainojumus un kļuvām par trīs kaķu saimniekiem. Tad viena no meitām Kronvalda parkā pamanīja kaķeni, kura no aukstuma cilāja kājiņas. Paņēma uz pagaidu mājām, un izrādījās, ka mazajā ķermenītī bija divas skrotis. Kaķene Monta bija tik mīļa, ka kļuva par manu ceturto kaķi. Līdztekus ik pa laikam devām pagaidu mājas kādam no Ķengaragā pamestiem kaķiem, kuriem vienmēr mājas tika atrastas.»

Tu mani pazīsi ar sirdi, ne prātu

Psihologi emocionālos pārdzīvojumus pēc mājas mīluļa zaudējuma mēdz iedalīt vairākās stadijās, un cerība uz brīnumu, ka mīļais suns vai kaķis atgriezīsies, tiek nosaukta kā trešā pārdzīvojumu stadija. Ko gan viņi saprot! Cilvēki varbūt pat agrāk vai vēlāk apzinās, ka cits dzīvnieks neaizstās mirušo, tam var būt atšķirīgs raksturs un paradumi, taču tik un tā tic un zina, ka brīnums ir noticis...

Daces māsai kādā vasarā nomira vīramāte. Veļu laika pēdējā dienā mājās notika daudz neizskaidrojamu lietu, kas ne pa jokam nobiedēja. Nākamajā rītā uz sliekšņa sēdēja pelēka kaķene. Izģindusi, vāja, slima, bet par visām varītēm lauzās mājā iekšā. Kaķi paturēja, izārstēja, un viņa ieņēma mirušās vīramātes istabu kā savu. Pat raksturu varēja sazīmēt līdzīgu kā nelaiķei...

Kristīnei G. reiz mežā pienāca klāt suns un vairs neatkāpās ne soli. Meklējuši saimniekus, bet neviens neatsaucies, tāpēc paturējuši. «Laikam ejot, radās sajūta, ka viņu jau sen zinu. Turklāt Rokijs bija man pielipis kā ēna vai daļa no manis. Mana omīte bija pirmais, kas iešāvās prātā. Tāda kosmiska saikne man ar Rokiju, pat nemāku izstāstīt. Jautāju reinkarnācijas speciālistam, vai tas maz iespējams, un viņš teica - jā, ja iepriekšējā dzīvē mirušais bijis īpaši spītīgs (mana omīte tāda arī bija).»

Par bijušā mīluļa atgriešanos var liecināt kādi zīmīgi datumi. Dainas Bella uzradās kastē pie durvīm lauku mājā. Tieši nesen tajā saulē aizgājušā mīļā kaķīša vārda dienā. Raksturs un izdarības kā aizgājušajam kaķītim, tikai mīlīgāka un laipnāka. Daigas kaķis atnāca mīļās vecmāmiņas nāves gadadienā. Indra domā, ka pie mammas atnāca vecais brūtgāns melna runča izskatā. Kristīne nākamajā rītā pēc nakts, kad uzzināja, ka nomiris tēvs, ar vīru gāja izvēdināt galvu «nekurienes vidū» (ne māju, ne cilvēku), un pēkšņi pretī nāca kaķis, kurš skatījās tieši acīs. Tajā brīdī Kristīne apraudājās, jo tēvs bijis īsts kaķu cilvēks un bijusi TĀ mistiskā sajūta, ka tas ir viņš. Nu, vai vismaz «atsūtījiis» kaķi, lai sasveicinātos... 

Satikšanās priekšnojautās un sapņos

Ginta savu kaķi Čārliju pirmo reizi satika, pirms vēl kaķu dāma bija piedzimusi... «YouTube Ingas Ružickas kanālā ir video par tēmu - kā satikt vai redzēt savu sargeņģeli. «Meditēju, atslābinājos, bet, kad jāierauga savs sargeņģelis, pēkšņi redzu rudu kaķi. Biju neizpratnē, apjukusi un neapmierināta. Kā tā? Aptuveni pēc trim mēnešiem piedzima trīs rudi kaķēni, no kuriem viens, kad apvēlās, pilnīgi neplānoti un negaidīti tika mums atvests. Tā šis mazais mīļums izvēlējās mani par kaķu Dievu - seko, mazgā, žēli vēro, kad eju prom. Mans mazais sargeņģelis.»

Dace satikšanos ar nākamo mājas mīluli nosapņoja: «Sapnī redzēju, ka pie manām ārdurvīm atnācis mazs kaķītis - izsalcis, nosalis, izmisis, bez mājām. Ienesu viņu istabā, sasildīju, samīļoju. Pagāja divas dienas. Sapnis jau bija aizmirsies. Pārnācu no darba, un pie manām ārdurvīm sēdēja kaķēns - tieši tāds kā sapnī, pat krāsa tāda pati. Viņš skaļi ņaudēja, skatījās uz mani ar tādām izmisušām ačtelēm, puncis ar bija tukšs. Es viņu ienesu istabā, sasildīju, apmīļoju un... pieņēmu, jo viņa taču atnāca pie manis sapnī. Betija. Nu jau ir uz mākoņa maliņas, bet vienmēr paliks atmiņā!»

Savukārt Liene savu Pīci joprojām laiku pa laikam redz sapnī, lai gan kopš šķiršanās pagājuši daudzi gadi. «Pīcis bija izlēmis palikt uz dzīvi savā vecajā dzīvesvietā, jo jaunā mājvieta nebija pa prātam. Tādēļ viņš izdomāja ar savām dūmakainajām garspalvu ķepām, kuras rotāja baltas zeķu čībiņas, mērot vairākus kilometrus atpakaļ uz mājām un tur arī palika - pie kaimiņiem un manas ģimenes. Vēl joprojām no bērnības atceros, ka Pīcis bija lāga dvēsele. Neprātīgi mīlīgais kaķis ar miglas pelēko kažociņu un garu aizkaru spalvām iespiedies manā atmiņā un sapņos vēl joprojām pēc tik daudz gadiem. Pīci mīlēja visi. Taču es, tā šķiet, biju viņam vissimpātiskākais kaimiņu bērns. Ēdām no vienas saldējuma tūtiņas, es rotaļājos - viņš sēdēja un skatījās. Es gāju uz skolu, viņš pavadīja, es nācu atpakaļ - viņš sagaidīja. Ņemot vērā, ka manā ģimenē jau bija divi kaķi, Pīci paņēma uz pastāvīgu dzīvi kaimiņu tante. Taču Pīcis piestaigāja pie visiem un visi piestaigāja pie Pīča. Vienmēr, kā mani ieraudzīja pagalmā, skrēja skatīties, kā rotaļājos. Es ar viņu mēdzu runāt, glaudīt, stāstīt, viņš - murrāt, ņaudēt un uzklausīt. Fenomenāli apbrīnojams kaķis. Kādā rudenī līdz ar koku dzeltenajām lapām aizgāja Pīča pelēkais kažociņš ar visu maigo kaķu dvēseli. Redzot, kā turpat uz manām trepēm Pīcis guļ un neelpo, aplēju viņu ar asarām. Mīļo Pīci aprakām turpat sētā zem jasmīnu krūma. Taču viņš mani netika aizmirsis. Savos sapņos redzu viņu vēl joprojām - parasti pie vecā nama stūra, kur viņš, kārtīgi salicis ķepiņas, sēž un gaida.»

Atgriešanās?

Ar patiešām mistisku stāstu padalījās Aiga. Lai gan kavēšanās atmiņās lika apraudāties, viņa to nosauca par savdabīgu terapiju: «Bija pagājuši apmēram 20 gadi, kopš atvadījāmies no vilku sunītes - ģimenes drauga, nē, drīzāk ģimenes locekļa. Viņa nebija gājusi skolās, bet bija kā cilvēks - uzklausīja, grozot ausis un galviņu, murmināja līdzi teikumos. Kad bēdājos, nolaizīja asariņas. Mācēja pienest aizsviesto bumbiņu, kociņu, PET pudeli. Ja nespēlējos, uzkāpa ar ķepu uz kājas.

Viņa auklēja un iemācīja staigāt mūsu pirmo bērniņu. Kā viņa to darīja? Nogūlās zemē, sagaidīja, kad mazais pienāks un apķersies, tad lēnītēm cēlās augšā un staigāja pa istabu kopā ar mazo. Ceļojām kopā, gulējām teltīs, pat laivā peldējām. Viņa bija viss un visur - neatņemama mīlestības sastāvdaļa... Bet pienāk laiks… Lai cik tu tam netici, paliec bez viņas. Tas izrauj no krūtīm sirdi… Ar vīru mierinājām viens otru... Vajadzīgs laiks? Tā nav. Nekas nepāriet.

Tad pēc daudziem gadiem dzīvojām pie meža. Guļu mājās pie vaļēja loga un dzirdu - pik, pik, pik - spalgi un skaļi. Sapratu, ka maziņš kaķēns. Lai nezaudētu virzienu, izlēcu pa logu un skrēju meklēt. Grāvī saauguši apiņi, sākumā neko neredzu, bet dzirdu to izmisīgo saucienu. Tad atradu viņu - mazu, baltu dvēselīti dodamies pāri grāvim uz mūsu pusi. Ietilpa vienā meitas plaukstiņā.

Turpat netālu atradām kaķu mammu, nolikām bērnu un gājām prom. Pa logu vērojām - mamma visas dienas laikā mazuli nepaņēma. Vedām mazo uz klīniku, un tur pateica, ka pāris nedēļas veca un kurla kaķenīte. Tāpēc mamma atteicās. Noklausījāmies instrukcijas, braucām mājās, darījām visu, kā prasīts, un maziņā auga. Tik skaista balta pūciņa ar debeszilām acīm. Vēlāk vīrs atrada pārējos kaķēnus mežā zaru čupā dzīvojam. Visiem atradām mājas.

Vīram nepatīk kaķi, viņš ir suņu cilvēks. Bet, kad mazā sāka rāpties gultiņā, viņa vienmēr ieritinājās vīram starp plecu un ausi, uz pieres vai kakla. Tad kādu dienu viņa sāka spēlēties ar PET pudeles korķīti. Paņēma zobos, meta augšā, skrēja pakaļ un beigās atnesa zobiņos un nolika zemē. Stāvēja, skatījās. Kad nesapratām, ko kaķene grib, viņa uzlika ķepiņu uz vīra kājas…

Mēs saskatījāmies. Atmiņās šis mūsu sunītes žests bija neizdzēšams… Vīrs samulsis paņēma korķīti un ar vārdiem «tu gribi spēlēties?» to aizmeta. Mia aizskrēja, paņēma korķīti, atnesa man un uzlika ķepiņu uz kājas… Tā viņa turpina darīt. Jāaizmet lietas, tad viņa atnes, noliek blakus un, ja to nemani, uzkāpj uz kājas...

Varbūt sakritība, prāts nespēj ticēt, ka sunīte atgriezusies pie mums kaķa veidolā…Varbūt mēs sevi tā mierinām, bet varbūt tā ir patiesība... Reiz noskatījos filmu par šo. Atceros frāzi filmā: «Nu nevar būt, esmu kaķis? Nu nē!» Var jau būt, ka mūsu smadzenes spēj redzēt tā, kā sirds vēlas, bet tomēr - tie reālie sīkumi, nianses ir īsti...»

Tik aizkustinoši uzklausīt cilvēku stāstus par saviem mājas mīluļiem. Vai tas nav brīnišķīgi - dzīvnieki liek izpausties mūsu labākajām īpašībām, cilvēciskumam. Lai notiek brīnums un piepildās Sandras un citas līdzīgas vēlmes: «Visu laiku gaidu, kad kāds atnāks manas Minnītes vietā, kura tagad dzīvojas debesu pļavās...»