Hobijs. Lidmašīnu maģijas apburtie
Ciemošanās laikā Vācijā kā viena no izklaidēm bija piedāvājums aizbraukt uz Frankfurtes lidostu pavērot un pafotografēt lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Emocijas, vērojot tuvojošos milzeņus, bija fantastiskas, un pārņēma dīvains saviļņojums, tā īsti tomēr neizprotot, kā tāds vispār spēj noturēties gaisā. Interesants un aizraujošs pasākums, taču pat prātā nenāca, ka tas ir pasaulē iecienīts hobijs.
Hobija angliskais nosaukums ir «plane spotting». Pārtulkot to varētu kā avio spotings vai lidmašīnu vērošana. Arī pie mums ir cilvēki ar šādu hobiju. Uz sarunu aicināju vienu no viņiem - Ināru Radziņu.
Kā sākās tava aizraušanās ar lidmašīnu fotografēšanu?
Tālajā 2008. gadā ilgstoši atveseļojos pēc traumējoša kritiena no liela augstuma un prātoju - ko tādu varētu pasākt. Izdomāju, ka varētu fotografēt lidmašīnas. Nopirku tam piemērotāko fotoaparātu, objektīvus un sāku apgūt avio foto.
Vai esi interesējies par lidmašīnu vērošanas vēsturi?
Lielu transportlīdzekļu - kuģu, vilcienu - pārvietošanās vērošana vienmēr bijusi diezgan populārs izklaides veids. Esmu lasījis, ka avio spotings radās Otrā pasaules kara laikā, kad britu brīvprātīgo uzdevums bija vienkārši dokumentēt lidmašīnu pacelšanos un nosēšanos. Viņi pierakstīja uzdevumos izlidojušo un pēc tam atgriezušos lidmašīnu numurus, lai pārbaudītu, kurš neatgriezās. Tikai daudz vēlāk tas kļuva par atsevišķu fotogrāfijas žanru.
Pirmo lidmašīnu novērotāju galvenie ieroči bija labs binoklis vai teleskops, piezīmju blociņš un pildspalva, lai fiksētu lidmašīnas reģistrācijas numuru, ierašanās laiku un vietu, noteiktu tās tipu un piederību aviokompānijai vai valstij. Datoru vēl nebija, un informāciju par lidojumu grafiku varēja iegūt tikai pašā lidostā. Ar analogajiem fotoaparātiem (ar filmiņu) kaut cik kvalitatīvi varēja nofotografēt lidmašīnas, kas stāvēja vai lidlaukā ripoja, nevis lidojošās. Līdz ar digitālo tehnoloģiju un programmu digitālo fotogrāfiju rediģēšanai rašanos avio foto kvalitāte pacēlās jaunā, daudz augstākā līmenī.
Vai taisnība, ka no tehniskā viedokļa avio foto joprojām ir viens no sarežģītākajiem fotogrāfijas žanriem?
Kustībā esošās lidmašīnas - varbūt. Tomēr domāju, ka ir daudz sarežģītāki žanri, piemēram, sporta sacensības ar auto, motocikliem un citi kustīgi sporta veidi. Jāsaka, ka arī patiesi erotisku foto izveide ir smags žanrs.
Vai tava fotoobjektīva fokusā ir vēl kādi citi objekti bez lidmašīnām?
Vēl fotografēju dabu, mežus un sēnes, savu kaķi un reizēm - fotosesijas gan dabā, gan telpās pusplikām un pavisam plikām (kā nu kurai vajag) meitenēm un sievietēm.
Ar kādu apbruņojumu parasti dodies fotomedībās kā avio spoteris?
Ar fotoaparātu «Nikon D60», četru veidu objektīviem, statīvu, aplikāciju «Flightradar24», reizēm - rāciju, ar kuru var klausīties pilotu un dispečeru sarunas. Var ņemt līdzi trepītes, lai varētu pakāpties un lidmašīnas foto fonā netrāpītos nožogojums.
Vai lidlaukā iegūtās fotogrāfijas pēc tam jāapstrādā?
Par apstrādi lidmašīnu novērotāju viedokļi atšķiras. Daži centīgi uzlabo bildes, bet es to neatzīstu. Izņēmums - kadrēšana.
Vai ir kāds labs paziņa avio spoteris?
Nē, nav. Esam diezgan lieli individuālisti un daudz nečupojamies.
Vai sievietes arī aizraujas ar šo hobiju?
Domāju, ka kādi 10-15% no spoteriem varētu būt sievietes. Esmu redzējis, ka šim hobijam pievērsušies arī ģimenes pāri.
Kur var apskatīt tavas un citu avio spoteru radītās fotogrāfijas?
Lapā «Aviofoto.lv». Mūsu lapā savas bildes liek daudzi ārzemnieki, jo patīkot lapas dizains un izkārtojums. Ārvalstu lapās reizēm esot grūti orientēties un meklēt informāciju.
Vai lidostas organizē kādus īpašus pasākumus lidmašīnu vērotājiem?
Rīgā rīko pasākumus spoteriem un presei - ar ieiešanu lidostas teritorijā un atbilstošu drošības kontroli. Var apskatīt jaunās lidmašīnas no iekšpuses. Protams, ka tuvumā var daudz labāk nofotografēt, nevajag milzīgos objektīvus. Daudzus lidmašīnu novērotājus pulcē aviācijas šovi, jo arī tā ir iespēja iekļūt lidlaukos un tuvumā aplūkot lidmašīnas.
Vai esi kādreiz saņēmis varas iestāžu aizrādījumu par lidmašīnu fotografēšanu?
Vienu brīdi Rīgas lidostai spoteri nepatika, tad laikam saprata, ka fotografēt, atrodoties aiz lidostas žoga, nevar aizliegt, un attieksme uzlabojās. Skultē pat uzbērts tāds kā uzkalniņš, lai varētu ērtāk vērot lidojumus. Pie Palermo un Bergamo lidostām mani ir dzinuši prom. Izraēlā nepatika, ka fotografēju kara lidmašīnas, pat draudēja atņemt fotoaparātu.
Reiz ziemā 20 grādu salā sēdēju kokā un fotografēju. Garām brauca policija un apstājās aprunāties. Lejā no koka nekāpu, un tā nu viņi aizbrauca. Pēc stundas devos prom, un pēc kādiem četriem kilometriem tā pati ceļu policijas ekipāža mani apturēja un lika pūst trubiņā. Vaicāja, vai neesmu nosalis. Nosalu, jā, bet ko vajadzēja, safotografēju.
Kādās valstīs esi ciemojies kā lidmašīnu vērotājs, un vai ir kāda vieta, kur vēl tikai sapņo pabūt?
Visvairāk ir fotografēts Eiropā: Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Somijā, Zviedrijā, Šveicē, Austrijā, Itālijā. Kovida dēļ netiku jau ieplānotajā ceļojumā uz Jordāniju.
Šobrīd nevaru nosaukt konkrēto lidostu, bet zinu, ka tāda ir - tur skrejceļš atrodas tuvu pie jūras un lidmašīnas paceļoties un nosēžoties lido pāri pludmalei. Varētu būt efektīgs skats, kad lidmašīna zemā lidojumā nāk pāri sauļotājiem un netālu nosēžas.
Vai pazītu tuvojošos lidmašīnu tikai pēc dzinēja skaņas?
Nē, taču pēc lidmašīnas silueta gan, kad tā atrodas vēl kādus piecus kilometrus no lidostas, varu saprast, kas tuvojas.
Pēc sarunas ienāca prātā pavisam negaidīta doma kādreiz pašai apmeklēt Ināra pieminēto vietu - Princeses Džuliānas starptautisko lidostu, kur skrejceļa beigas burtiski skar Maho pludmali. Taču pagaidām vēl tikai apbrīnoju lidmašīnas augstu debesīs un domāju par brīžiem, kad tās paceļas un nolaižas, sagādājot prieku ne tikai tiem, kuri tajās atrodas, bet arī tiem, kuri vēro.