Mīļākā fotogrāfija. Atmiņas par skaisto bērnību Saulkrastu vasarnīcā
Dzeju rakstošā un mīlošā jūrmalniece un grupas «Labvēlīgais tips» dalībnieka Kaspara Tīmaņa dzīvesbiedre Linda stāsta, ka viņas mīļākā fotogrāfija tapusi tālajā 1977. gada vasarā Saulkrastos.
«Kad, meklējot fotogrāfiju šim stāstam, pāršķirstīju albumu, acīs iekrita tieši šī fotogrāfija. Tā man atsauc atmiņā vecmāmiņu un viņas mīlestību… Vecmāmiņai un viņas vīram kādreiz Saulkrastos piederēja vasarnīca ar skaistu dārzu. Tur bērnībā pavadītais laiks bija skaistākais, laimīgākais un bezrūpīgākais. Tur es jutos tik mīlēta!» saka Linda un par fotogrāfijas tapšanu piebilst - tā kā vecmāmiņas dzīvesbiedram paticis fotografēt, tapis arī šis momentfoto, «kurā es esmu kā viena no puķītēm uzziedējušā dārzā».
Linda arī atminas, ka vasarnīca atradās tālu no jūras, tādēļ turp viņas gājušas reti, jo vecmammai bija grūti iet tādu gabalu. Dažreiz aizgājušas līdz Pēterupītei, taču pa to bradāt varēja tikai sandalēs, jo ūdenī bija stikla lauskas.
«Man ļoti patika ravēt. Reiz tā aizrāvos, ka izravēju visus jauno puķu stādiņus. Vecmamma nedusmojās, vien gāja uz komposta kaudzi tos meklēt. Atceros arī garkājainos zirnekļus, kuri kā pielīmēti tupēja uz mazmājiņas sienām. Man bija bail, bet par to aizdzīšanu vai nosišanu nevarēja būt ne runas, jo vecmamma neļāva darīt pāri nevienai dzīvai radībai. Vēl šī bilde raisa atmiņas par romantisku mazgāšanos. Siltumnīcā bija ierīkots kas līdzīgs dušai. Vēl tagad atceros silto un smaržīgo gaisu, kad mazgājos kopā ar sarkaniem tomātiņiem. Reiz gan, mazgājot kājas bļodā, iekritu rožu dobē. Pēc tam no muguras, rokām un kājām lasīja ārā dzeloņus,» atminoties tālo laiku, Linda smejas.
Vēl viņai palicis atmiņā, kā kopā ar vecmāmiņu viņa gājusi uz tumšo un vēso vasaras veikaliņu pēc piena trijstūra paciņās, krējuma stikla burciņās, pēc karamelēm, un vēl dažreiz veikaliņā varēja dabūt lielu kārumu - kondensēto pienu.
«Vasarnīca bija unikāla ne tikai ar to, ka bija celta pašu rokām, bet arī ar to, ka visa pirmā stāva fasāde bija izlikta ar pie jūras salasītiem gliemežvākiem. Tā joprojām atrodas savā vietā, taču vairs nav gaiši dzeltena. Āra virtuve aiznaglota, mazais baseiniņš aizbērts, puķu vietā mauriņš, visas ābeles nozāģētas... Saglabājušies vien vecie, zaļie vārti, kuriem bērnībā rāpos pāri, un gliemežvāku sienas.» Nostalģijas pārņemta, Linda pirms trīspadsmit gadiem turp aizbraukusi, taču visu mājupceļu raudājusi. «Labāk lai tas laiks paliek vien skaistās atmiņās un fotogrāfijās,» Linda atzīst.