Vīrišķība mīl klusumu. Starp operāciju zāli un molbertu. Emīls Braunbergs

Ikvienam cilvēkam Dievs šūpulī ielicis kādu talantu, taču dažiem – izredzētajiem – vairākus. Savulaik tāds veiksminieks bija ārsts Emīls Braunbergs (6.08.1931.–5.06.2018.), kurš papildus darbam ķirurģijā sevi realizēja kā gleznotājs. Turklāt tik veiksmīgi, ka tika uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā.

Ja domāšanai izmanto «apakšējās puslodes» 

Emīla Braunberga jaunība un studiju laiks Rīgas Medicīnas institūtā (RMI) iegadījās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Daudz, daudz vēlāk, kad Latvija bija atguvusi neatkarību, ārsts mēdzis jokot, ka tolaik, padomju gados, domāšana un plānošana notika, pārsvarā izmantojot «apakšējās puslodes». Kā zināms, katrā jokā ir daļa patiesības, turklāt Emīls Braunbergs šīs aplamās domāšanas sekas pats uz savas ādas bija izjutis papilnam. Kaut vai studiju laikā, kad jauno censoni bija ievērojis profesors Pauls Stradiņš, kurš viņu vēlējās kā ārstu savā klīnikā. Taču Valsts sadales komisija bija lēmusi, ka Emīls Braunbergs sūtāms uz Aglonas lauku slimnīcu, jo tur nepieciešams ķirurgs. Stradiņa, kurš nesen bija pārcietis nelielu insultu, viedoklis vairs netika ņemts vērā, un viņa klīniku faktiski jau vadīja docents Ēvalds Ezerietis, kaut dokumentācijā tas neuzrādījās. Ņemot vērā ķirurga Ezerieša pagātni un iespējamās represijas tās dēļ, docents savu personīgo viedokli itin bieži paturēja pie sevis. Gadījums ar Braunbergu nebija izņēmums, tāpēc jaunā censoņa vietā Stradiņa klīnikā darbu sāka pulkveža dēls no krievu grupas, savukārt Emīls bija spiests doties uz Aglonu, kur viņam jāatstrādā trīs obligātie gadi. Aizbraucot viņam pat nebija RMI diploma, ko uzrādīt nākamajam darba devējam, jo pastāvēja kārtība, ka absolventam trīs mēneši jānostrādā nozīmētajā darbavietā un diploms tika izsniegts tikai pēc tam.

Viens no pirmajiem pārsteigumiem, nonākot Aglonas slimnīcā, bija fakts, ka Preiļu rajonā par galveno ķirurgu tolaik bija iecelts Gunārs Orleāns - pretrunīgi vērtējama personība, turklāt Braunberga studiju biedrs, kurš RMI pabeidzis tikai gadu agrāk, bet jau ticis augstā amatā. Pēc vairāku mēnešu saspringta darba, kā laikā Emīls ne tikai no nulles savā slimnīcā bija izveidojis ķirurģijas nodaļu, bet arī veicis vairākas operācijas (iepriekš neviens šajā slimnīcā operējis nebija, kaut ķirurga vieta bija), Aglonas slimnīcai iedeva vecu neatliekamās medicīniskās palīdzības automobili, kas nežēlīgos daudzumos patērēja degvielu. To piešķīra Orleāns, kurš tikko bija ticis pie jaunas «Volgas». Viena no padomju realitātes nejēdzībām bija degvielas limiti, ko drīkst patērēt ārstniecības iestādes, ugunsdzēsēji un milicija, savukārt izglītības iestādēm benzīna limita nebija - tās varēja tērēt, cik nepieciešams. Izmantojot veco ātrās palīdzības mašīnu, triju mēnešu norma tika izlietota nepilna mēneša laikā. Braunbergs misēkli ātri atrisināja: viņš palūdza palīdzību Jaunaglonas Mehanizācijas skolas direktoram, savam bijušajam pacientam. «Man tikai vajadzēja piezvanīt draugam uz mehanizācijas skolu, un slimnīcas pagalmā tika ievesta 200 litru muca ar benzīnu. Pēc tam šādas mucas mums ieveda vairākkārt, bet Orleāns brīnījās, kā vēl varam pabraukt, kā mums pietiek benzīna,» - tā savās piezīmēs daudz gadu pēc notikušā rakstīja ķirurgs Braunbergs.

Vēl kāds gadījums, kad domāšanai izmanto «apakšējās puslodes». Par spīti tam, ka ārstniecības iestādēs tolaik daudz kā trūka, armijas mantu noliktavās šīs lietas (tajā skaitā ķirurģiskie instrumenti) nereti glabājās neizmantotas, līdz tās norakstīja un izmeta. Pa aplinkus ceļiem uzzinājis, ka tiek iztukšota armijas mantu noliktava Daugavpilī, Braunbergs nekavējoties devās ceļā. «Kad ierados armijas bāzē, pārņēma dusmas. Žoga malā gulēja lauskas no jauna rentgena aparāta, sadauzīta bezēnas operāciju lampa un daudz kas cits. Izrādās, visi norakstāmie priekšmeti ir pilnīgi jauni. Tie nogulējuši noteiktu laiku noliktavā, nevienas armijas medicīnas iestādes nepieprasīti, un tagad ir jālikvidē, jo tiks saņemts jauns sūtījums. Pirmajā brīdī noliktavas vadība bija ķērusies pie inventāra dauzīšanas, bet tad atjēgusies, ka civilā dienesta ārstniecības iestādes ir trūcīgākas,» atcerējās Braunbergs. Diemžēl viņš bija ieradies par vēlu.

Divas apendektomijas un kuņģa rezekcija

Nostrādājis Aglonas slimnīcā aptuveni pusgadu, kādas ambulatorās pieņemšanas laikā Braunbergs pēkšņu sajuta stipru sāpju lēkmi. Emīls nekļūdīgi noteica sev diagnozi, ka nepieciešama apendektomija, taču operējošs ķirurgs šajā slimnīcā ir tikai viens - viņš pats. Tāpēc tika zvanīts uz tuvāko slimnīcu Preiļos un aicināts kolēģis Augusts Paipala, ar kuru kopā Braunbergs ne reizi vien bija stāvējis pie operāciju galda, kad norisa smagākas operācijas un vajadzēja otru ķirurgu. Kolēģis atbrauca, apskatīja pacientu un vēlējās to vest uz savu slimnīcu, uz Preiļiem. Braunbergs iebildis, sakot, lai operē tepat. Tā arī notika, turklāt piebilstams, ka piecdesmitajos gados un arī vēl pēc tam apendektomiju izdarīja vietējā narkozē. «Bija jocīga sajūta. Zinot operācijas gaitu, vairākas reizes teicu, ko tajā brīdī dara Augusts. Viņš brīnījās, vai tad es redzot cauri palagam. Operācija ātri tika pabeigta, un es tiku ievietots mazā istabiņā, kur bija tikai viena gulta. Par mani rūpējās mans personāls,» vēlāk savās piezīmēs šo situāciju aprakstīja Braunbergs. Pēc operācijas pagāja viena diena, otra, taču temperatūra vēl aizvien turējusies: +38 grādi. Kolēģis Paipala bija gatavs tūdaļ braukt pie sava nesen operētā slimnieka, taču… Priekšnieks Gunārs Orleāns viņu nelaida! «Neļaut ķirurgam, kurš mani operējis, atbraukt un apskatīt savu kolēģi - tik lielu cūcību nebiju gaidījis. Pirms gada apendicīts bija Orleānam pašam, viņu operēt atbrauca Jevgeņijs Linārs no Stradiņu slimnīcas, savukārt pēc desmit dienām izņemt šuves ieradās Arturs Rocēns.» Kāpēc tā? Skaudība ar cilvēku dara trakas lietas, arī tad, ja viņš ir rajona galvenais ārsts.

Ir teiciens, ka nelaime nenāk viena. Dienā, kad saslima Braunbergs, identiskas problēmas ar veselību radās arī vienai no sanitārēm. Uzzinājusi, ka viņas tiešais priekšnieks tikko kā operēts, tātad palīdzēt nevarēs, izlēmusi, ka tad labāk mirs. Tikko kā varējis nostāvēt uz kājām, ķirurgs gājis apskatīt savu darbinieci. Konstatējot, ka nu jau viņai ir peritonīts, zvanījis uz Preiļu slimnīcu, taču no turienes neviens nevarēja atbraukt - sabojājies transports. «Ko darīt? Saku personālam, lai gatavo narkozei un operācijai. Man drošības labad tika aizmugurē piestumts naktsskapītis, uz tā vēl spilveni, lai būtu augstāk, ja vajadzēs apsēsties. Narkoze laba, to deva vecmāte Rozenblate.

Kad atvēru vēderu, no tā nāca duļķains šķidrums ar asu smaku. Apendikss gandrīz izjucis, to izņēmu pa daļām, tad skaloju un tīrīju vēdera dobumu, kā varēdams. Jutos stipri noguris, taču apmierināts, ka esmu darījis visu iespējamo, lai glābtu cilvēku. Labi, ka viss beidzās tā, un sanitāre dzīva.»

Neilgi pēc notikušā bija vēl kāda operācija, ko Braunbergs atcerējās visu mūžu. No Krāslavas puses tika atsūtīts slimnieks ar dziļu kuņģa čūlu, kuru vajadzēja gatavot operācijai. Šoreiz ārstam palīgā devās Artūrs Rocēns (no 1966. gada - nopelniem bagātais ārsts) no Stradiņa klīnikas kopā ar savu anesteziologu. Operāciju - pirmo kuņģa rezekciju savā ārsta praksē - veica Braunbergs, vecākais kolēģis vairāk pieskatīja un konsultēja. «Pēc operācijas Rocēns iegāja dušā, bet es vēl aprakstīju operācijas gaitu. Pēkšņi telefona zvans - tālsaruna. Zvana Gundars Spruģevics (vēlāk Rīgas galvenais ķirurgs - L.G.) un paziņo, ka klīnikā ievests profesors Stradiņš, kurš tūdaļ miris, lai Rocēns steidzoties atpakaļ. Man palika tik smagi, ka izmetu klausuli no rokas, asaras acīs. Rocēns, iznācis no dušas, jautāja, kas noticis. Kad pateicu, ka miris profesors un viņam jāsteidzas uz klīniku, Rocēns vienā mierā atteica, ka jāsteidzas tikai pie dzīvajiem, bet ne pie mirušiem.»

Braucot vilcienā uz Jūrmalu, Stradiņam bija kļuvis slikti, taču neviens nav piedāvājis apsēsties. Babītes stacijā viņu jau bezsamaņā iznesa no vilciena un noguldīja uz soliņa. Neatliekamās palīdzības mediķi viņu pazinuši un veduši uz slimnīcu, taču nav paspējuši. Savāda sagadīšanās: Emīla Braunberga pirmā patstāvīgi veiktā rezekcijas operācija notika viņa profesora Paula Stradiņa nāves dienā.

Pie molberta

Emīlam Braunbergam laimējās ar to, ka nepieciešamo trīs gadu vietā viņš Aglonā pavadīja divus, līdz varēja atgriezties tuvāk Tukumam - savai dzimtajai pilsētai. Palīdzēja viņa docents neiroķirurģijā Aleksandrs Liepukalns, kurš, ierodoties apskatīt lauku slimnīcu, izmetis frāzi, ka Braunbergs šajā šķūnī labi iekārtojies. Nākamā darbavieta bija Slokas slimnīca, tad Bulduru (tagad SIA «Jūrmalas slimnīca»), kur ķirurgs jau otro reizi mūžā no nulles izveidoja ķirurģijas nodaļu un pats to vadīja. Tam seko darba piedāvājumi vairākās galvaspilsētas slimnīcās vadīt ķirurģijas nodaļas. Braunbergs kļuva par augstākās kategorijas ķirurgu.

Stāsts nebūtu pilnīgs, ja ne ar vārdu nepieminētu ārsta vaļasprieku, kas drīzāk uzskatāms par viņa otru profesiju. Tā bija glezniecība, kam pēc Aglonā nostrādātā posma beidzot atlika vairāk laika. Līdztekus ārsta darbam Jūrmalā Braunbergs strādāja arī vietējā muzeja filiālē Majoros. Daudz laika pavadījis gan kopā gleznojot, gan diskutējot ar gleznotāju Valdi Bušu (1924-2014). Bet kā tas sākās? «Kad 1947. gadā Tukumā notika dziesmu svētki, muzejā tika sarīkota izstāde, kurā izlika manu pirmo darbu, tā nosaukums - «Vecāsmātes portrets». Vēl biju jauns - tikai 16 gadi. Par lielu izbrīnu pašam, tiku godalgots ar diplomu.» 1

«Strādājot Latvijas prettuberkulozes dispansera stacionārā, viņam paša veselības dēļ bija pusslodzes darbs, tāpēc gleznošanai atlika vairāk laika,» stāsta Jānis Braunbergs. «Atceros, ka, mācoties pirmajā klasē, vajadzēja kaut ko uzzīmēt. Mājās mēģināju to darīt, tēvs pienāca no mugurpuses, saņēma manu roku un to virzīja. Izdevās ļoti labi, taču īsi pēc tam man lika piedalīties skolas olimpiādē. Sapratu, ka labi nebūs, tāpēc pateicu, ka man ir ļoti slikti - nevaru. Protams, tiku atšifrēts. Zīmēšanas vietā mani daudz vairāk interesēja sports.»

Arvien biežāk «abstrakto ekspresionistu», kā viņš sevi pa pusei nenopietni mēdzis dēvēt, aicināja piedalīties izstādēs gan Latvijā, gan arī Lietuvā, Vācijā, Somijā, Šveicē un Japānā. 1975. gadā starptautiskajā izstādē Ženēvā Emīla Braunberga glezna «Vakars» saņēma augstu apbalvojumu. 1992. gadā novembrī Berlīnē kāds mākslas salons aicināja ārstu izstādīt 10 viņa gleznas. Pēc mēneša - decembrī - Braunbergs saņēma ziņu, ka septiņas viņa gleznas ir nopirktas!

Mūsdienās Latvijas Mākslinieku savienības biedra Emīla Braunberga gleznas atrodas gan vairāku muzeju krājumā, gan privātkolekcijās Čikāgā, Portlendā, Izraēlā, Zviedrijā.