Režisors Dzintars Dreibergs uzņem spēlfilmu par TTT pirmsākumiem, jo, viņaprāt, ir ļoti svarīgi atgādināt par šo maz zināmo vēstures posmu, par kuru daudzi aizvien baidās skaļi runāt.
Leģendārā sieviešu basketbola komanda TTT ir iekļauta Ginesa rekordu grāmatā, jo savulaik 12 reizes pēc kārtas izcīnīja PSRS čempionāta zelta medaļas un 18 reizes uzvarēja Eiropas čempionvienību kausā.
«Man vienmēr ir patikusi gan kino veidošana, gan basketbols, tāpēc gribēju mēģināt apvienot šīs divas kaislības. Turklāt Latvija var būt lepna, ka mums ir savs Ginesa rekorda īpašnieks - tobrīd TTT bija visnozīmīgākais sieviešu basketbola klubs Eiropā, ja ne pasaulē. Ir tādi lielie vārdi, kuri gājuši cauri gadiem, ar kuriem ir vērts ne tikai lepoties, bet arī mēģināt izprast, kāpēc tie savā laikā bija tik svarīgi, kā tie tika pie skatītāju mīlestības, un to visu skatīties konkrēta laikmeta nogrieznī,» par iemesliem, kāpēc izvēlēta tieši šāda tēma, sarunā ar »Vakara Ziņām« saka topošās filmas «Tīklā. TTT leģendas dzimšana» režisors Dzintars Dreibergs, vienlaikus atzīstot - strādāt ar lieliem un veiksmīgiem stāstiem un to atspoguļošanu filmās vienmēr ir grūti. «Tas ir triju desmitgažu stāsts. Ir kaut kādi spilgtākie cilvēki, kurus asociējam ar TTT veiksmi. Pirmā noteikti ir Uļa Semjonova, kura bija tiešām izcila pasaules līmeņa sportiste. Taču mēs aizmirstam, ka pirms Uļas jau desmit gadus iepriekš meitenes radīja klubu, kas dominēja gan Eiropā, gan toreizējā Padomju Savienībā. Un tas viss varēja notikt, pateicoties viņām un treneriem, kuru vārdi diemžēl ir nepelnīti aizmirsti. Piemēram, Skaidrīte Smildziņa.»
Kāpēc filma stāstīs tieši par leģendārās komandas pirmsākumiem, nevis vēlākajiem «zelta meiteņu» gadiem? «Tā, manuprāt, ir ļoti būtiska vēstures lapaspuse, par kuru esam runājuši daudz par maz - Staļina un Hruščova laiks, pirmie okupācijas gadi, kuru laikā Latvija ļoti mainās. Mainījās cilvēki un viņu savstarpējās uzticēšanās līmenis; cilvēki bija iemācījušies klusēt, un tas nav pārgājis joprojām; iemācījāmies baidīties viens no otra... Tas viss notika ļoti brutālas apspiešanas rezultātā. Mēs tajos gados iemācījāmies par to neko nerunāt ar saviem bērniem un līdz ar to šo informāciju par to, kas īsti notika, neesam nodevuši tālāk. Tāpēc joprojām jūtos ļoti pārsteigts, cik maz tajā laikā dzīvojušie cilvēki zina par saviem līdzgaitniekiem un cik viņi ir pārsteigti par konkrētiem faktiem. Tie bija būtiskākie iemesli, kuri man lika pieķerties šim laikam un tad jau caur TTT stāstu pavēstīt par tā laika pretošanos sistēmai, par izdzēstajiem vārdiem un uzvārdiem, kuri apzinātu iemeslu dēļ nav nonākuši līdz šai dienai.»
Izrādās, ka arī informācijas un materiālu vākšana, lai filma varētu tapt, Dzintaram prasījusi vairākus gadus. «Faktiski tas bija no «Dvēseļu puteņa» pabeigšanas brīža, tātad - 2018. un 2019. gada. Paralēli strādājot pie filmas, visu laiku esmu cīnījies ar faktiem, kas vairākkārt ir licis mainīt scenāriju. Uzzināju lietas, kuras labas draudzenes no TTT laika līdz šim nebija viena otrai stāstījušas, atradu likumsakarības dažādu tā laika cilvēku autobiogrāfijās, kuras varēju savilkt kopā ar konkrētiem notikumiem un nolūkiem. Tur parādījās vesela pasaule, par kuru es zināju daudz par maz, un man arī liekas, ka mēs daudz par maz runājam par tiem, kuri ļoti bīstamos laikos saglabāja šo absolūto nepieciešamību pretoties un darīja to gudri.» Kā uzsver režisors, neviens to ļoti atklāti nekur nav rakstījis, tāpēc «tas viss ir no tādām drumslām vākts kopā. Tas ir ļoti sāpīgi, ka pēc neatkarības atjaunošanas, kopš kuras ir pagājis gana daudz gadu, cilvēki joprojām baidījās atcerēties un izstāstīt, kas tad tur īsti notika. Tā ka tas bija ļoti izaicinošs process!» Taču Dzintars ir ļoti gandarīts, ka viņam izdevies tikties ar bijušajām basketbolistēm Skaidrīti Smildziņu, Helēnu Hehtu un citām, lai uzklausītu stāstus gan par to, kāds tolaik bija noskaņojums izlasē, gan citiem notikumiem. «Man atlika tikai iztēloties, kā jutās Dzidra Uztupe-Karamiševa, kura šajā izlasē spēlēja vēl pirms viņām… Tāpēc tā bija milzīga laime - sarunāties ar viņām!»
Kāpēc, pēc režisora domām, cilvēki joprojām baidās runāt par daudzām lietām? «Domāju, ka nācijām un cilvēkiem, kuri piedzīvojuši šādas vēstures traumas, ir svarīgi iziet cauri visām stadijām, jo sākumā vispār vajag saprast, ka tas ir bijis un noticis. Mēs vēl daudzi esam tādā stadijā, ka pat vēl nesaprotam, cik ļoti latviešu tauta tika izvarota tajos gados, cik ļoti spēcīgi bija triecieni, kuri zemapziņā atstājuši būtiskas sekas! Labs piemērs ir mana omīte - man tuvākais cilvēks un atbalsts, lai es saprastu to laiku. Viņai vienlaikus prātā var sadzīvot divas lietas: prieks par to, kā toreiz (padomju gados) igauņi nerunāja krieviski, kamēr nesaprata, ka esam no Latvijas, bet vienlaikus viņai neeksistē doma, ka viņa varētu nerunāt krieviski, ja viņai blakus stāv krievs. Tas, cik ļoti viens otru esam «ēduši» un nodevuši, savienojumā ar «kangariem» veido milzīgu traumu, kuru ne mūsu vecvecāki ir nodevuši mūsu vecākiem, ne vecāki zinājuši, kā to līdz galam nodot mums. Tāpēc ir svarīgi saprast, kas tajā brīdī bija, un ar to tikt galā. Protams, tas viss ir asi un bailīgi - kā jau ar lietām, kuras nav izrunātas. Joprojām daudzi domā - ai, tāpēc labāk nevajag par to runāt… Taču šādi tiek sabojāts milzum daudz likteņu, mēs aizmirstam savus varoņus un viņus nenovērtējam. Taču tur nekas nebija melns un balts!» Tāpēc topošā filma runās par šiem jautājumiem, jo «TTT un sports bija tāds virzītājs, un meitenes bija viens no pirmajiem impulsiem, kas parādīja, ka mēs varējām pretoties Maskavai un sistēmai, ka esam spēcīgi! Piemēram, tas pats Aleksandrs Zālītis, kurš bija viens no «TTT Rīga» sieviešu basketbola komandas dibinātājiem. Arī uzņēmumi, kuri ņēma darbā leģionārus, neskatoties uz to, ka tas bija aizliegts.»
Atbildot uz jautājumu, kādas ir viņa pašreizējās attiecības ar basketbolu, Dzintars smejas un atzīst, ka tam viņš jūtoties par vecu. «Man liekas, ka ir pienācis tas brīdis, kad, steidzoties uz trolejbusu, tu baidies saraut «ahilu» (Ahileja cīpsla - red.) vai, kāpjot pa trepēm, traumēt ceļgalu… Tāpēc man ļoti patīk kāda paziņas reiz pateiktā frāze - ka pēc trīsdesmit gadu vecuma jāmaina sporta veids, kurā tu esi salīdzinoši labs, jo ar gadiem tu kļūsti tikai sliktāks un sliktāks. Tagad es varu tikai atskatīties uz to, kāds biju jaunības gados, un ļauties nostalģijai…» Tiesa, izrādās, ka režisors savulaik ar basketbola spēlēšanu esot bijis aizrāvies gana nopietni: «Skolas laikā basketbolu spēlēju pie Valda Valtera kopā ar Raiti Grafu un citām astoņdesmito gadu sākumā dzimušajām zvaigznēm, kad tika veidots tāds kā izlases modelis. Tāpēc joprojām esmu pateicīgs Valteram, kurš tajā laikā, kad mācījos 10. klasē, deva ļoti konkrētas izvēles - vai tu gribi turpināt būt sportists un paralēli mācīties vidusskolā, ja nejūti, ka būsi pasaules klases sportists, vai arī - sākt trenēties kopā ar «Brocēniem». Lai arī jutu, ka nopietnie mērķi zūd, tas man netraucēja ilgstoši spēlēt basketbolu amatieru līmenī, jo bāze, kuru Valters iedeva, bija varena.»
Tāpēc, kā Dzintars uzsver, filma par basketbolu ir visnotaļ likumsakarīgs iznākums: «Man gribas skatītājam iedot to sajūtu, kā tas ir - būt basketbola laukumā; kad tevi grūsta, bet tev sekundes simtdaļās jāpieņem pareizs vai arī nepareizs lēmums, kurš ietekmēs visu spēli; par gatavošanos visas sezonas garumā. Tās ir lietas, kuras man ļoti gribas ielikt iekšā filmā.» Režisors arī atgādina, ka, viņaprāt, ļoti spilgts piemērs ir Aigara Graubas filma «Sapņu komanda 1935»: «Tajā mēs redzam filmu milzīgo ietekmi uz valsti un tautu! Vai pirms šīs filmas parādīšanās kādu mūsu komandu dēvēja par «sapņu komandu»? Protams, ka nē! Šī filma lieliski parādīja, ka basketbolā kādreiz bija spēks; ka šim sporta veidam ir bijuši izcili veiksmīgi gadi un cilvēki, kas to panāca. Un tas parāda, kā varam novērtēt jau esošos veiksmes stāstus un kur parādās panākumu «sakne» - piemēram, ka pēc Pasaules kausa basketbolā mūsu komandu sauc par «Sapņu komandu 2023». Mums ļoti, patiesībā - pat brutāli vajag kaut ko, kur varam paskatīties uz vēsturi un saprast, ka neesam tukšā vietā. Tāpēc man kā režisoram lielākais izaicinājums un motivācija ir taisīt filmas par tādiem laika posmiem un cilvēkiem, kurus ieraugu vēsturē, kuri ir devuši ļoti daudz, lai mēs te varētu būt; savukārt es varētu būt kā tilts, kurš vēlmi ieraudzīt savieno ar nepelnīti aizmirsto. Tādi ir Skaidrīte Smildziņa-Budovska, Dzidra Karamiševa, Helēna Hehta, Aleksandrs Zālītis un citi, kuru stāsti iedvesmo un atver veselu lappusi par piecdesmitajiem gadiem, un ceru, ka mana filma ļaus mums to visu beidzot izrunāt.»
