Negribēta bezbērnotība ietekmē gan cilvēka darbaspējas, gan vēlmi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Kāpēc mūsdienās bezbērnotība ir tabu tēma, kura sabiedrībā tiek ignorēta, stigmatizēta un ir diskrimināciju veicinoša?
Kā sarunā ar »Vakara Ziņām« uzsver Vita Stiģe-Škuškovnika, dažādības eksperte bezbērnotības jautājumos un Pasaules bezbērnotības nedēļas titula «People’s Champion 2022» ieguvēja, bezbērnotības jautājumi mūsu informatīvajā telpā ienākuši pavisam nesen, bet ārpus Latvijas tos aktualizē jau teju desmit gadus.
Septembra vidū jau septīto gadu pēc kārtas tiešsaistē norisinājās pasaules mēroga notikums - «Pasaules bezbērnotības nedēļa 2023» («World Childless Week»), ar plašu tiešsaistes pasākumu programmu pievēršot sabiedrības uzmanību bezbērnotības problemātikai un sniedzot atbalstu cilvēkiem, kuri piedzīvo negribētu bezbērnotību. «Pasaules bezbērnotības nedēļa daudziem cilvēkiem ir droša vieta, kur dalīties ar savu stāstu un uzklausīt līdzīgus. Arī mani pirms vairākiem gadiem tieši šīs nedēļas pasākumi iedrošināja pārmaiņām un, pats svarīgākais - ļāva saprast, ka es neesmu viena ar savām sāpēm, sajūtām un pārdzīvojumiem.»
Ar Vitu kādā saulainā un siltā rītā tiekamies vienā no Rīgas centra kafejnīcām, un viņa labprāt stāsta, kādēļ pati iesaistījusies šajā kustībā un kādēļ to visu dara. «Savulaik kādam jau teicu, ka bieži vien dzīvē kaut kādas lietas sākam darīt tādēļ, ka tas mums pašiem kļūst aktuāli. Un jā, arī mums ar vīru ir dzīve bez bērniem, taču tā nebija mūsu izvēle, vienkārši - tādi bija apstākļi; un to saucam par «negribēto bezbērnotību».» To stāstot, Vita neslēpj - brīdī, kad viņi to uzzināja, «tā bija mūsu dzīves lielā traģēdija, un bijām ļoti zemā dzīves punktā…» Pēc vairākiem gadiem, kad viņa pamazām bija tikusi ārā no dziļās skumju, sēru, zaudējuma un mazvērtības bedres, «sapratu - par to vajag runāt publiski, jo, visticamāk, tāda neesmu viena pati». Pirms diviem gadiem - 2021. gada 25. jūnijā - Vita sociālajā tīklā «Facebook» izveidoja profilu «Dzīve bez bērniem», kura galvenā doma sākotnēji bijusi stāstīt par savu pieredzi, dalīties ar informāciju un atbalstīt sievietes, kuras nonākušas līdzīgā situācijā.
«Tas sakrita ar brīdi, kad biju aizgājusi no darba un paņēmusi sev dzīvē lielo pauzi, meklējot, ko dzīvē gribu darīt un kas īsti esmu. Tagad šī kustība ir attīstījusies daudz vairāk un plašāk, kļūstot par manu profesionālo nodarbošanos. Līdz ar to tagad redzu, ka ir daudz vairāk virzienu, par kuriem domāt, jo tie ir plašāki jautājumi: sākot ar dažādību, cilvēku empātiju, pieņemšanu, iekļaušanu.» Vita stāsta, ka tagad viņas sekotāju lokā ir visdažādākie cilvēki - sākot ar tiem, kuri pārdzīvo, ka ģimenē nav bērnu; arī tie, kuru ģimenē bērns ir ienācis pēc gadiem ilgušiem mēģinājumiem un pārdzīvojumiem. «Ir arī tādi, kuru ģimenē bērni ir, taču viņi grib būt labāki un atbalstošāki cilvēki. Manai aizsāktajai kustībai un aktivitātēm seko arī mediji, psihologi un psihoterapeiti, kuri, iespējams, šeit saskata jaunu «lauciņu», kurā iedziļināties.»
Kā pa šiem diviem gadiem mainījusies sabiedrības attieksme un vai cilvēki par šīm problēmām sākuši runāt skaļi, un kā šādus negribētās bezbērnotības skartos uztver tie, kuru ģimenē ir vairāki bērni? «Es esmu tādā savā «burbulī». Taču man liekas, ka tas ir gluži tāpat kā ar citām tēmām, kuras visu šo laiku ir tikušas noklusētas un kuras tagad izceļam. Ir cilvēki, kas ir laimīgi, ka kāds par to runā un palīdz šīs lietas saprast. Protams, ir cilvēki, kas cenšas pieņemt šādas situācijas un saprast, kā komunicēt. Taču diemžēl es teiktu, ka tā ir mazākā sabiedrības daļa. Lielai sabiedrības daļai joprojām ir daudz aizspriedumu, stereotipu; ka patiesībā tā var būt ļoti sāpīga tavas dzīves identitātes loma, ar kuru tu visu dzīvi mēģini sadzīvot.» Vita arī atzīst, ka pie postiem par šīm tēmām, īpaši sociālajā tīklā «Facebook», regulāri var lasīt ļoti negatīvus komentārus, «taču par tiem es sev saku, ka patiesībā tā ir sabiedrības mazākā daļa - ja var ticēt pētījumiem, tad tie ir aptuveni divi procenti sabiedrības. To arī mēģinu teikt sievietēm, kuras šobrīd ir zemākajā savas dzīves punktā. Jo cilvēki, kuri ir normāli, pieņemoši un grib mainīt savu attieksmi, tur [komentāros] nav sastopami.»
Nav noslēpums, ka negribētā bezbērnotība var ietekmēt gan cilvēku darbaspējas, gan vēlmi piedalīties dažādos pasākumos. «Manuprāt, tas ir ļoti atkarīgs no dzīves brīža, kurā šis cilvēks pašreiz atrodas. Pētījumi pierāda, ka cilvēki, kuri atrodas dzīves zemākajā punktā vai kuriem ilgstoši neizdodas tikt pie bērniņa arī pēc medicīniskās apaugļošanas mēģinājumiem, var izvairīties iet uz pasākumiem, kur būs daudz bērnu vai mazi bērni - raudzībām, kristībām utt. Ir iekšējā sajūta, ka gribas izolēties no sociāliem vai publiskiem pasākumiem, un galvenais iemesls ir tas, ka cilvēki bieži apjautājas - vai tev ir bērni, kad tad tev beidzot būs bērni? Vai arī, kad apkārtējiem sāk dzimt bērni, tad mēdz apvaicāties - vai tad beidzot jūs arī nedomājat par bērniem? Tas viss ir ļoti sāpīgi, un īpaši tad, kad cilvēks ir zemākajām punktā un emocionāli no visa noguris, viņš sevi neaizstāvēs, jo viņam gluži vienkārši vairs nav spēka.» Vita arī piebilst - tie, kuri jau ir tikuši tālāk, var droši atbildēt jautātājam, ka nevajag uzdot šādus jautājumus un ka viņi dažādu iemeslu dēļ negrib par to runāt. «Taču, lai par sevi iestātos, līdz tam ir jānonāk!» Viņa arī atzīst, ka šādas situācijas var ietekmēt darbaspējas. «Tas nav mans pētījumu lauks, taču zinu, ka joprojām ir uzņēmumi, kuros ir spiediens pret tiem, kam nav bērnu. Piemēram, ar argumentu «tev nav bērnu» cilvēkam var likt strādāt vakara maiņā, brīvdienās vai svētku dienās. Pasaulē veiktie pētījumi pierāda, ka, sastādot atvaļinājuma grafikus, priekšroka atvaļinājumam vasarā būs tiem, kam ir bērni. 2021. gadā Eiropā bija labs pētījums par attieksmi pret cilvēkiem ar bērniem un bez bērniem, un dati liecināja, ka 70 procentos gadījumu tika atbalstīti cilvēki, kuriem ir bērni - piemēram, ļaujot ierasties darbā vēlāk u.tml. Ja cilvēkam nav bērnu, neviens cits iemesls netika uzskatīts par tik nozīmīgu. Lai gan - pētījumi rāda, ka, pat ja cilvēkam nav bērnu, viņam ir jārūpējas, piemēram, par slimiem tuviniekiem vai tamlīdzīgi, un tas arī ir būtisks iemesls, lai gan patiesībā iemesli nebūtu jāskaidro.» Tāpat, kā min Vita, iespējams, tieši tobrīd sieviete apmeklē medicīniskās apaugļošanas procedūru, kas ir ļoti gara un smaga - ir jālieto medikamenti, jāapmeklē ārsts, iestājas hormonālās pārmaiņas, turklāt viņa cenšas to izdarīt tā, lai neviens neuzzinātu. «Ļoti iespējams, ka tad, ja sieviete atklāti izstāstīs priekšniecībai par savām aktivitātēm un rūpēm, viņa radīs draudus savai karjerai, jo darba devējs nospriedīs - iespējams, mana darbiniece drīz būs bērna gaidībās… Lai gan tas, ka cilvēks apmeklē procedūras, vēl nenozīmē pozitīvu iznākumu. Tādas ir tendences, kuras esmu pētījusi, un vairāk tas attiecas uz Eiropu. Lai gan - kad es ar šiem datiem dalos, sievietes man raksta privātos pieredzes stāstus, un diemžēl arī šeit, Latvijā, ir tāpat,» viņa rezumē.
Ko nevajadzētu teikt bezbērnu cilvēkiem, un kādai vajadzētu būt attieksmei un komunikācijai? «Mēs nekad, satiekot kādu cilvēku - vienalga, vai tas ir svešs vai mazāk pazīstams, vai labāk pazīstams, vai pat tuvinieks - nekad nezinām, kas patiesībā ar viņu notiek un ar kādu bagāžu viņš ir atnācis. Līdz ar to mēs nedrīkstētu izteikt jautājumus, pieņēmumus, komentārus, izejot tikai no savas prizmas un patiesības. Ir jāpieņem tas, ka dzīves izvēles un apstākļu sakritības var būt dažādas, atšķirīgas, taču tas nenozīmē, ka tāpēc cilvēks ir mazāk vērtīgs. Treškārt, nekad nevajag uzdot jautājumus par bērniem: kāpēc tev [bērnu] nav, kad tev būs bērni? Jo mēs nezinām: varbūt viņš ir zaudējis bērniņu, varbūt bērniņš ir nomiris; varbūt pašreiz ir medicīniskās apaugļošanas procesā un tas ilgstoši neizdodas, varbūt tikko uzzinājis, ka bērnu viņam nevar būt; tikpat labi tie var būt citi medicīniski iemesli. Savukārt tad, pat ja cilvēks atbild un iestājas par sevi, nekad nevajadzētu mētāties ar padomiem vai nez kur noklausītiem stāstiem par citu pieredzi, jo - tas nepalīdz.» Kā uzsver Vita, daudz labāk varētu palīdzēt teikums: «Esmu tev blakus, varam pasēdēt un aprunāties vai paraudāt. Var pajautāt, kā palīdzēt. Taču padomi un pieredzes stāsti noteikti nepalīdz, jo cilvēks, kuram šī problēma ir aktuāla, pats visu ir izpētījis, noskaidrojis un ļoti labi zina, kāda ir viņa situācija un kāpēc viņš ir izdarījis kaut kādas izvēles.» Līdz ar to cilvēkam, pirms uzdot jautājumu vai minēt kādu piemēru, vajadzētu padomāt un ieklausīties sevī, kāpēc viņš to grib šajā situācijā darīt, un mēģināt saprast, «vai varbūt man ir aizspriedumi, stereotipi, ar kuriem man būtu jāstrādā».
Vai, pēc Vitas domām, kaut kas būtu jāmaina likumdošanā, un vai politiķi ir saklausījuši šīs problēmas? «Lēnām līdz šim līmenim sāku nonākt,» viņa smaidot atzīst un stāsta, ka pagājušajā vasarā ir rīkojusi diskusiju sarunu festivālā «LAMPA». «Tā bija ļoti apmeklēta, un es par to ļoti priecājos. Nesen par šiem jautājumiem piedalījos portāla «Māmiņu klubs» rīkotajā diskusijā, kur arī lūdza manus ieteikumus, bet politikai vistuvākais pasākums varētu būt nesen «LSM.ru» rīkotā diskusija par demogrāfiju, kur piedalījās arī Imants Parādnieks ar savu tautas ataudzes politikas stratēģiju un toreizējās labklājības ministres Evikas Siliņas palīdze demogrāfijas jautājumos. Tur varēju izteikties gan par to, ko redzu, gan to, kas tautas ataudzes stratēģijā man īsti nepatīk.» Vita uzsver - ja viņai jautātu, kas jāņem vērā, tad pirmais būtu - pirms šajos jautājumos tiek pieņemti kādi lēmumi, vajadzētu apspriešanā iesaistīt tās cilvēku grupas, kurām ir attiecīga pieredze. «Piemēram, atgādināt, ka sabiedrībā joprojām ir aizspriedumi; pirms slavināt, ka medicīniskajā apaugļošanā vecuma slieksnis paaugstināts līdz 40 gadiem, vajadzētu noskaidrot, ka šajā procesā iesaistītajām sievietēm valsts visu neapmaksā, un katram ir papildus jāiegulda vairāki tūkstoši eiro, ka šajā procesā nav iekļauta psiholoģiskā atbalsta programma, kaut vai psihologa konsultācijas. Ja man jautātu, kas pašreiz ir lielākais šķērslis - un pašreiz presē ļoti daudz tiek runāts par veselības mācību -, tad šķiet, ka bieži runā par to, kā nepalikt stāvoklī, kā izsargāties, bet droši vien būtu vērtīgi runāt arī par to, ka var nesanākt, kas ir medicīniskā apaugļošana, ka tā nav klonēšana (kā uzskata daļa vīriešu), ka tas ir garš un sarežģīts process. Tātad - izglītošanas darbs. Vajadzētu runāt arī par to, ka ir arī izvēle un dažādi iemesli bezbērnotībai. Un neapsvērt tādas lietas kā, piemēram, bezbērnu nodoklis, jo šajos divos gados vismaz divreiz ir aizsākušās diskusijas. Tas ir ļoti diskriminējoši, jo - kā mēs noteiksim, kuram maksāt un kuram nemaksāt?! Galu galā, katrs sabiedrības loceklis dod kādu pienesumu šai valstij, kas vienmēr varētu nenozīmēt bērnus.»
Atbildot uz jautājumu, vai viņa jutusies sadzirdēta no politiķu puses, Vita atklāti saka: «Daļu no viņiem es nesasniegšu nekad, un ir sajūta, ka viņi pat neiedziļinās tēmā. Tiek uzskatīts, ka jebkuru situāciju valsts var palīdzēt atrisināt, bet - ar monetāriem līdzekļiem visu nevar atrisināt, jo cilvēki ir dzīvas būtnes, un viņiem mēdz būt arī citi apstākļi. Ceru, ka man kādreiz būs vēl kāda iespēja tikt tuvāk politiķiem. Ja tu jautā, ko man gribētos mainīt - pirmkārt, tā būtu sabiedrības stigma un aizspriedumi. Jo vairāk mēs par to runāsim un jo biežāk mūs sadzirdēs, jo vairāk cilvēki par to aizdomāsies. Tie, kuri gribēs sadzirdēt, pamazām arī sadzird. Vai sabiedrība ir mainījusies? Man liekas, ka drusciņ jā, jo runāšana par šīm tēmām atver acis.»