Zemgales rajona tiesas tiesnese Sarmīte Daukšte strādā Aizkrauklē – viņas pārziņā ir gan civillietas, gan krimināllietas. Kas attiecas uz krimināllietām, Sarmīte Daukšte ir izmeklēšanas tiesnese. Viņa izskata arī sūdzības administratīvo pārkāpumu lietās. Savukārt brīvajā laikā, lai atpūtinātu gan prātu, gan nervus, viņa izvēlējusies vaļasprieku, kas to visu piedāvā. Kopš laika, kad sāka irt impērija, kuras sastāvā bija arī Latvija, tiesneses hobijs ir izšūšana. Viņa ir pārliecināta, ka, knibinoties ar adatu un diegu, nav iespējams paralēli domāt par darbu, jo visa uzmanība tiek koncentrēta uz izšuvumu. «Nereti notiek tā, ka cilvēks savu aizraušanos atrod nejauši. Tieši tā sanāca arī man. Ja tā notiek, vajag ļauties un pamēģināt. Varbūt tieši tā ir jūsu lieta,» pauž Sarmīte Daukšte.
Pirms sākam sarunu par jūsu vaļasprieku, vēlos uzdot jautājumu, saistītu ar jūsu profesiju. Kas jums darbā ir emocionāli vissmagākais? Vai krimināllietu izskatīšana?
Krimināllietās emocionāli smagi ir lemt par apcietinājuma piemērošanu. Īpaši grūti ir tad, ja jālemj par nepilngadīgu personu apcietināšanu. Smagi ir tāpēc, ka tie vēl ir bērni, turklāt visbiežāk tādi, kuri nāk no sociāli nelabvēlīgas ģimenes, piemēram, vecāki nav pievērsuši pietiekamu uzmanību, vai arī šie bērni ir cietuši fiziski vai emocionāli. Līdz ar to viņi ir kļuvuši par šīs sistēmas vai dzīvesveida upuriem. To zinot, man izlemt ir emocionāli grūti.
Attiecībā uz civillietām emocionāli nejaukas un grūtas ir lietas par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ģimenē. Un vēl, protams, visas lietas, kas saistītas ar bērniem, viņu dzīvesvietas noteikšanu, par saskarsmes tiesībām. Tas patiesi ir smagi. Bieži vien rodas iespaids, ka vecāki vairāk domā paši par sevi, savām interesēm, ambīcijām, savu «es», nevis sava bērna interesēm.
Iepriekšējo jautājumu uzdevu tādēļ, ka pieņemu: jūsu hobijs palīdz tikt galā ar darbā sakrājušos stresu. Citiem vārdiem, darbojoties ar adatu, jūs «nošujat» nost sliktās emocijas. Tā ir, vai arī es maldos?
Pilnīgi noteikti tā tas ir. Kad ar to sāku nodarboties, varbūt tas nebija tik izteikti un apzināti. Kaut gan - nē. Šķiet, arī tolaik bija tas pats. Kad sāku izšūt, strādāju ne mazāk saspringtā un emocionāli sarežģītā darbā. Tolaik strādāju policijā par izmeklētāju.
Izšūšana ir sīks, «knibelīgs» darbiņš, kas prasa visu uzmanību. Jā, tas palīdz noņemt stresu. Citi man saka - tur ir «jāknibinās», tur ir tik mazi krustiņi un tik smalki zīmējumi, vai tad tas neuzvelk vēl vairāk? Nē, pilnīgi otrādi! Tieši tas mani nomierina. Redzu tehnisko zīmējumu, sāku šūt, sāk veidoties zīmējums, vārdu sakot, redzu, kā veidojas bildīte. Tas nomierina, jo process norit lēni. Ja neizdodas, var izārdīt vai kaut ko pamainīt. Rezultātā - jā, tas ļoti nomierina.
Vai roku kustības izšujot, kas visu laiku atkārtojas un ir monotonas, - vai arī tās nepalīdz atslābināties?
Bet protams! Uz vienu pusi sašuj to krustiņu daļu, cik zīmējumā norādīts, pēc tam šuj atpakaļ. Tā tas process arī notiek: lasi zīmējumu, skaiti, šuj.
Kādās tehnikās strādājat?
Strādāju tikai ar parasto krustdūrienu. Krustdūrienu tehnikas ir vairākas, sarežģītākas, taču es tās nepārzinu. Arī vizuāli tās mani nesaista. Šī iemesla dēļ neko vairāk arī neesmu mēģinājusi.
Cik bieži jums izdodas atlicināt laiku hobijam? Jūs izšujat vakaros, brīvdienās vai, piemēram, lidojot lidmašīnā?
Parasti mājās un vakaros. Vairāk tam pievēršos vēlā rudenī, ziemā vai agrā pavasarī, kad ir gari vakari un ārā maz aktivitāšu. Taču nav tā, ka vasarā es neizšuju nemaz. Kritērijs drīzāk ir cits, proti, pienāk brīži, kad ļoti gribas izšūt, un otrādi, kad nemaz to negribas. Viens no maniem nepabeigtajiem darbiņiem - Eifeļa tornis - top, manuprāt, jau gadu. Vienā brīdī man par to bija pazudusi jebkāda interese, bet pēc tam atkal uzradās. (Pasmejas.) Kas cita atliek kā ņemt rokā darbu un turpināt izšūt.
Lidojot šuvusi neesmu nekad, to daru tikai un vienīgi mājās. Man vajag labu apgaismojumu. Es pieņemu, ka varētu rasties problēmas, lidmašīnā mēģinot ienest šķēres. Man, sēžot lidmašīnas salonā, būtu grūti izkārtot visu darbam nepieciešamo, jo tam vajag vietu.
Es pieņemu, ka izšūšanu cilvēks nevar iemācīties patstāvīgi. Ir nepieciešams kāds, kurš to ierāda, pamāca. Kurš jums to iemācīja?
Es esmu padomju laika produkts. (Pasmaida.) Manā skolas laikā meitenēm bija stunda - rokdarbi, kur mācīja šūt krustdūrienā. Tajos laikos es to uztvēru vien kā skolas uzdevumu bez īpašas intereses un aizrautības.
Sākt izšūt mani pamudināja kāds cits gadījums. Neilgi pirms Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas mani draugi darba darīšanās bija aizbraukuši uz Zviedriju. Tas notika ap Ziemassvētkiem. Viņi atveda katalogu - šūšanas žurnālu, kurā bija šiem svētkiem raksturīgi sižeti un lietas: gan dāvanu zābaciņi, gan dekoriņi, ko piespraust pie sienas, gan salvetes. Man tas viss šķita tik košs, krāsains un dzīvs, ka radās interese un izlēmu pamēģināt. Jāpiebilst, ka tolaik sākt darīt kaut ko jaunu bija grūti; tas nav kā mūsdienās, kad vari nopirkt visu, ko vēlies, ieskaitot audumus un diegus. Pat beidzamajos padomju gados to iegādāties bija problemātiski. Ja varēji nopirkt izšūšanai nepieciešamo audumu - kanvu, tā bija ļoti zemas kvalitātes. Ja mēs noliktu blakus padomju laikā pirktu kanvu un mūsdienās pirktu, momentā varētu pamanīt, cik ļoti atšķiras to abu kvalitāte. Tas pats attiecas uz mulinē diegiem.
Par laimi, laiki ir mainījušies, līdz ar to problēmu nopirkt vaļaspriekam nepieciešamo vairs nav. Vai jūs audumu un diegus pērkat vai pasūtāt internetā?
Var darīt abējādi. Es pērku rokdarbu veikalā.
Kā izvēlaties sev piemērotu tehnisko zīmējumu?
Man patīk melnbalti jeb monohromi izšuvumi ar vienkāršām, skaidrām līnijām. Esmu iecienījusi izšūt dažādus pilsētu skatus, arī kaut ko smieklīgu, piemēram, reiz bija attēls ar diviem ērmīgiem kaķiem. To izšuvumu uzdāvināju savai draudzenei; viņai patīk kaķi. Ja kādam no draugiem piedzimst bērniņš, esmu šuvusi arī kādas jaukas bēbju bildītes ar vārdiņu un dzimšanas datumu, ko pēc tam atdāvinu jaunajiem vecākiem. Pavisam naivi un vienkārši zīmējumi man nepatīk - tas nav mans. Izvēlos attēlus ar nopietnāku saturu. Parasti ir tā: ieraugu un saprotu, ka tieši to es gribu!
Jūs teicāt, ka daļu savu izšuvumu dāvināt.
Jā, lielākā daļa manu izšuvumu ir uzdāvināti draugiem. Atdāvinu tos darbus, kas man pašai vislabāk ir patikuši. Ir izšuvumi, kas «aizceļojuši» uz Vāciju, Ukrainu, arī Krieviju. Visvairāk gan, protams, atdāvināti cilvēkiem tepat, Latvijā. Šādas dāvanas ir daudz personīgākas par veikalā pirktām lietām.
Pieaugušā vecumā iegūt jaunus draugus vai vismaz paziņas, ar ko saista kopējas intereses, ir grūtāk nekā jaunībā. Viena no iespējām ir interešu grupas sociālajā tīklā «Facebook», kur bez iepriekš minētā var uzzināt arī ko noderīgu, kas saistīts ar izšūšanu. Vai esat pieteikusies kādā no interešu grupām?
Jā, es sekoju vienai šādai grupai, taču aktīvi neiesaistos. Paskatos, kas sanācis citiem, palasu sevi interesējošo, taču pati savus darbiņus nedemonstrēju. Šajā ziņā sociālajos tīklos esmu vairāk kā skatītāja, nevis aktīva dalībniece. Man šādas grupas ir interesantas ar to, ka var atrast dažas labas idejas, neparastus zīmējumus un darbiņus.
Varbūt laika gaitā esat apmeklējusi kādus izšūšanas kursus?
Nē. Man ir tas, ko esmu apguvusi pati, mācoties no savām kļūdām. Esmu atradusi informāciju, lai uzzinātu, ko un kā dara citi, taču par kursiem nav bijis domu.
Sarunas noslēgumā vēlos pajautāt, vai ir bijis tā, ka, beidzot izšūt kādu darbu, jums tas sanācis pavisam citādi, nekā sākumā bija domāts?
Jā, ir bijis. Un tad ir vilšanās. Es, jau kādā brīdī šujot, saprotu, ka man darbs nepatīk un nebūs tas, ko gaidīju. Dažreiz pabeidzu līdz galam, taču ir arī tādi darbi, ko esmu pametusi.
Tiesneses Sarmītes Daukštes ieteikumi cilvēkiem bez pieredzes, kur vēlētos pamēģināt izšūt: