Mūzika bez valodas barjeras – bungu un dūdu grupa, kas spēlē piecus koncertus dienā

Kas ir šis 10 cilvēku pulks, spēlējot latviešu folklorā balstītu oriģinālmūziku, kas savos koncertos spēj pievienot pat 200 viesmāksliniekus, ieskaitot koristus un dejotājus.

«Auļi» ir latviešu bungu un dūdu grupa, kas jau kopš 2003. gada priecē plašu klausītāju pulku Latvijā un ārzemēs. Atzīmējot 20 gadu jubileju kopš grupas pastāvēšanas sākuma, «Auļi» turpina gatavoties savai jubilejas tūrei un stāsta par savu pieredzi, sadarbības partneriem, piedzīvojumiem ārzemēs un to, cik sarežģīti var būt pārvadāt 10 cilvēku pulku kopā ar instrumentiem un apģērbiem uz koncertiem. Ar žurnālu »Vakara Ziņas« sarunājās grupas dalībnieki Leanne Barbo, Kaspars Bārbals, Gatis Indrēvics, Kaspars Indrēvics un Edgars Kučiks.

Pirmkārt, apsveicam 20 gadu jubilejā! Kādas ir sajūtas par to, ka tik krietns laiks jau ir pavadīts kā daļa no kopīgas grupas?

Leanne Barbo (turpmāk L.B.): Grupas sākumā es pati biju vēl jauna, tikko biju sākusi savas muzikālās aktivitātes, un «Auļi» ir apvienība, kuras sastāvā sāku darboties aktīvāk. Ir tāda sajūta, ka esmu izaugusi kopā ar grupu.

Gatis Indrēvics (turpmāk G.I.): Man ļoti patīk Leannes formulējums, diezgan precīzi atspoguļo arī manas sajūtas, visi kopā uzsākām grupu kā divdesmitgadnieki, tagad arī pārsvarā esam divreiz vecāki. Ļoti interesanta ir dzīve līdztekus gan mūzikā, gan Tuvajos Austrumos - pats esmu arī karavīrs, ir bijušas misijas Afganistānā un Irākā, tāpēc ir bijuši gadījumi, kad neesmu bijis grupā veselu gadu. Pēc karavīra dzīves vienmēr atgriežos atpakaļ pie grupas. Ir bijuši piedāvājumi arī pārcelties ārzemēs uz ilgākiem laika periodiem, taču nekad neesmu tos pieņēmis, jo nekad neesmu gribējis pamest «Auļus».

Kaspars Bārbals (turpmāk K.B.): Man gan nav sajūtas, ka būtu pagājis ļoti ilgs laiks. Vienmēr ir interesanti darboties kopā ar grupu, vienmēr ir ko darīt. «Auļi» ir arī mani draugi, un šādā kompānijā dzīve ir interesanta.

Kādas ir būtiskākās izmaiņas, kas ir notikušas ar jums, spēlējot kopā?

K.I.: Es teiktu, ka mēs esam kļuvuši attīstītāki tieši muzikālajā jomā. Grupas sākumā lielai daļai no mums nebija muzikālās izglītības, daudzi no mums pat nav bērnībā apmeklējuši mūzikas skolu. Viens no izņēmumiem gan ir bundzinieks Mārtiņš Miļevskis, viņš ir profesionāls mūziķis, spēlē arī orķestrī «Rīga» un daudzās citās grupās. Bet es pašā sākumā pat nepazinu notis.

K.B.: Jā, mums ir daudz palīdzējusi pašmācība, arī privātskolotāji. Tagad arī varam uzstāties dziesmu svētkos un nospēlēt tās partijas, kuras lasām no notīm.

Intereses pēc, kā tika pārdzīvota Covid-19 pandēmija? Ko jaunu ieguvāt no pieredzes?

K.B.: Viens no aizguvumiem noteikti ir videozvanu platforma «Zoom», to mēs joprojām ik pa laikam izmantojam, jo mūsu ir daudz - reizēm dažādām diskusijām un cita veida pārrunām attālinātā saslēgšanās ir kļuvusi par ērtāku variantu. Arī ieguvām jaunu skaņas miksēšanas rīku «Dolby Atmos», ar kura palīdzību var iegūt pilnāku mūzikas skanējumu. Pēdējos četrus «Auļu» albumus ir iespējams klausīties ar skaņas sistēmas palīdzību, ja ir vēlme radīt sajūtas, it kā mūzika skanētu klausītājam visapkārt.

«Auļiem» ir diezgan rets statuss no pašmāju grupām. Jūsu mūziku klausās un bauda ne tikai latvieši, bet arī ārzemnieki, turklāt arī teju lielākā skaitā. Kas padara «Auļus» tik pievilcīgus ārzemniekiem?

K.B.: Liela daļa no mūsu mūzikas ir instrumentāla, līdz ar to nav valodas barjeras, jo mūzika savā ziņā ir universāla valoda. Tomēr arī latviešu valoda ir pietiekami piesaistoša, tajos brīžos, kad dziedam, cilvēkiem ir interesanti paklausīties, kā tā skan un kāda ir tās daba.

L.B.: Jā, «Auļi» ir ļoti iekļaujoši, arī savās gaitās grupas sastāvā esmu jutusies kā latviete, kaut arī nāku no Igaunijas. Viduseiropā, sevišķi Vācijā, ir daudz līdzīgu bungu un dūdu grupu, taču tām ļoti bieži ir cits profils, tiek izpildīta viduslaiku popmūzika. Tikmēr «Auļi» spēlē mūziku tieši ar latvisku identitāti, ar mūsu folkloras ietekmi. Vienlaicīgi arī sadarbības, runāšana ar mūsu kolēģiem no ārzemēm arī ir palīdzējusi paplašināt grupas horizontus un atpazīstamību.

G.I.: Uz skatuves mēs cenšamies būt patiesi. Mūsu priekšnesumi netiek iestudēti, un tā enerģija, ko mēs atdodam, reizēm var šķist pirmatnēja vai pat mežonīga, taču tā vienlaicīgi arī ļoti labi parāda, kas mēs esam. Es nesaku, ka ārzemēs mūzika tiek spēlēta savādāk vai nepatiesā veidā, bet mēs paši cenšamies atrast cita veida enerģiju, ar kuru piesaistīt uzmanību.

Esat sadarbojušies ar dažādiem izpildītājiem. Dziedātājs Kilema no Madagaskaras, mongoļu rīkles dziedātājs Batzorigs Vaančigs, arī mūsu pašmāju «Skyforger», «Tautumeitas» un «Bermudu divstūris». Ar ko vēl gribētos muzicēt kopā?

E.K.: Pēdējā laikā esmu klausījies vairākas skandināvu grupas, ir viena apvienība «Wardruna», ar kuru mēs varētu labi skanēt kopā, jo viņi spēlē vikingu tipa mūziku.

G.I.: Tieši gribēju to pašu teikt, tagad būs vieglāk vienoties par nākotnes projektiem.

L.B.: Godīgi sakot, visi, ar ko līdz šim esam muzicējuši kopā, ir bijuši ļoti interesanti sadarbības partneri, nezinu, vai metīsimies meklēt kaut ko vēl foršāku tuvākajā laikā, bet paliksim atvērti visām iespējām.

K.B.: Viens no mūsu sapņu projektiem ir turpinājums albumam «Senču balsis», kurā mēs apvienojāmies ar vairākiem interesantiem ārzemju māksliniekiem: mongoļu rīkles dziedātāju, sāmu joikotāju, austriešu jodelētāju un citiem. Turpinājumā mēs gribētu atrast vēl citu kultūru pārstāvjus, ar kuriem varētu pamainīt gan muzikālo vidi, gan tradīcijas, kas veicina radošumu. Izpildītāju meklējumi gan šobrīd vēl nav pabeigti.

Drīzumā varēsim jūs redzēt koncertos vairākās Latvijas pilsētās, bet iepriekš esat bijuši koncertēt arī ārzemēs. Kas ir visinteresantākās vietas, kur «Auļi» ir uzstājušies?

G.I.: Personīgi biju priecīgs par koncertiem Japānā, kultūras atšķirības bija ļoti interesantas, turklāt kopējā atmosfēra un tas, kā mēs tikām sagaidīti, bija fantastiska pieredze. Arī ir bijuši interesanti koncerti Francijā, Mongolijā, kur filmējām arī dziesmu videoklipus.

K.B.: Man sirdij tuvs ir festivāls «Rainforest» Malaizijā, kas ir viens no lielākajiem festivāliem tieši pasaules mūzikā, kurā mums palaimējās nokļūt. Arī bija viens cits foršs mūzikas festivāls «Rudolstadt» Vācijā, kurā piesaistījām daudz lielāku uzmanību, ko neviens no mums nebija gaidījis. Tolaik vēl mūziķi aktīvi pārdeva mūzikas diskus, un savējos mēs notirgojām vienas dienas puses laikā, bet pats festivāls bija trīs dienas garš. Vēlāk uzzinājām, ka aktīva disku tirgošana ir viena no festivāla vizītkartēm, līdz ar to mēs bijām paņēmuši krietni par maz.

K.I.: Uzstāšanās festivālā «EtnoSur» Spānijā bija viens no jaudīgākajiem koncertiem, kāds mums jebkad ir bijis. Kopumā teju katrs festivāls, kurā esam pabijuši, ir bijis kaut kas nozīmīgs «Auļiem».

Cilvēku skaita ziņā jūs esat ļoti liela grupa. Cik sarežģīta ir pārvietošanās uz koncertiem?

E.K.: Vienmēr izmantojam 2-3 transportlīdzekļus, kad runa ir par koncertiem Latvijā. Lielākoties tiek izmantots busiņš, kurā ievietojam gan skaņas aparatūru, gan bungas un dūdas, kopā ar vēl vienu mašīnu tieši cilvēku pārvietošanai. Ik pa laikam es arī braucu atsevišķi, divatā kopā ar draudzeni, bet pārējie gan pārsvarā brauc kopā.

K.I.: Savā ziņā katra došanās uz lieliem pasākumiem «Auļiem» ir izaicinājums. Jāņem vērā visu cilvēku vēlmes, vienmēr ir nepieciešama rūpīga plānošana. Arī sagatavošanās un inventāra krāmēšana turpceļā un atpakaļceļā aizņem lielu laiku.

Pieļauju, ka vissarežģītāk varētu būt tikt galā ar lielajām bungām, kas vienmēr tiek ņemtas līdzi uz koncertiem.

K.B.: Kad braucām uz tālākiem ārzemju galamērķiem, mēs sūtījām bungas ar kurjerpasta palīdzību. Vajadzēja būvēt īpašas kastes, kurās ielikām bungas izjauktā veidā, piemēram, lielajām bungām parasti noņēmām ādas pārvalku un tajās ielikām iekšā mazākas bungas, lai ietaupītu vietu. Dažos intensīvākajos koncertu gados mēs pat izveidojām divus atsevišķus bungu komplektus - kamēr viens mūs gaidīja koncertēšanas vietā, otrs jau tika sūtīts uz nākamo galamērķi.

Ir bijuši arī kādi kuriozi atgadījumi saistībā ar grupas transportēšanu?

K.B.: Jā, kopā ar instrumentiem mēs ļoti bieži pārvadājam arī mūsu koncertu tērpus, lai nebūtu lieka bagāža. Bija karsts laiks, pēc koncerta bijām nosvīduši pavisam slapji, taču tērpus tāpat sapakojām kopā ar bungām un nosūtījām atpakaļ uz Latviju. Pēc divām nedēļām, kad sūtījums bija nogādāts atpakaļ, atklājās, ka tērpi ir pa ceļam sapelējuši. Un tas ir noticis ar mums vairākas reizes.

L.B.: Kopumā gan tērpu transportēšana ir ļoti noderīga. Agrāk tie brauca ar mums pašiem kopā, bet vēlāk sapratām, ka mūsu apģērbs ir daļa no «Auļu» aprīkojuma un tikpat labi mēs to varam transportēt līdzīgā veidā kā pārējo aprīkojumu. Es dzīvoju Tallinā, bet savu koncertu apģērbu atstāju Rīgā, lai no turienes to varētu transportēt uz koncertvietu. Ļoti noderīgi, ka nav jāņem papildu bagāža no Tallinas.

Kāda ir «Auļu» tērpu nozīme uz skatuves? Vai jūs to uzskatītu par vienu no savām pazīšanās zīmēm?

K.B.: «Auļu» pastāvēšanas laikā mēs esam mainījuši tērpus vairākas reizes, tas, kuru izmantojam tagad, varētu būt piektais apģērbu komplekts, tāpēc nevarētu teikt, ka tas ir nemaināms koncepts. Tomēr līdzīgi mūsu mūzikai, kas ir mūsu interpretācija par tautas mūziku un tiek komponēta no jauna, nevis paņemta no kaut kā veca, arī mūsu tērpi nav gluži tautas tērpi, bet ir mūsu interpretācija par tiem, tādā veidā saskanot ar to, ko mēs darām. Tērpiem, manuprāt, ir liela nozīme, jo bez tiem mēs būtu tikai vēl viens cilvēku bariņš, kas ir vienkārši sanācis kopā uzspēlēt mūziku, kamēr kopēji tērpi rada nopietnāku priekšstatu un arī vienotu identitāti.

G.I: Vienlaicīgi mūsu tērpi tomēr arī nav vienādi, katram dalībniekam ir savi unikālie elementi. Tērpiem nav sporta komandas funkcijas, kur atšķirīgi ir tikai vārdi un numuri, bet tie saglabā kopējas sajūtas radīšanu un liek mums justies kā vienai komandai.

Cik praktiski ir šāda veida tērpi, vai ir ērti tajos darboties?

K.I.: Tiem ir jābūt ērtiem. Tērpi ir speciāli dizainēti tā, lai mēs varētu netraucēti spēlēt mūziku uz skatuves, tiem ir individuāli pielāgojumi gan bundziniekiem, gan dūdiniekiem, un šobrīd varu teikt, ka mūsu pašreizējais komplekts ir pats veiksmīgākais un ērtākais līdz šim, par ko mēs sakām lielu paldies dizainerei Indrai Kļaviņai.

K.B.: Jā, ērtums noteikti ir pats svarīgākais, jo, piemēram, dūdiniekiem ir svarīgs tieši paduses apvidus, kur tiek likts dūdu maiss, līdz ar to apģērbam nevajadzētu traucēt roku kustību, līdzīgi ir arī bundziniekiem ar intensīvu roku vēzēšanu, viņi nedrīkst būt ierobežoti.

Jūsu 20 gadu jubilejas koncertu tūre solās būt bagātīga un visaptveroša «Auļu» muzikālā materiāla ziņā. Ko vēl mēs varam gaidīt no koncertiem?

K.B.: Mūsu galvenais uzdevums ir parādīt «Auļus» un viņu dažādību visu 20 gadu pastāvēšanas laikā. Ir plānots, ka koncertos pievienosies ap 200 viesmākslinieku, ieskaitot koristus un dejotājus. Ne visās koncertzālēs, kurās uzstāsimies, ir pietiekami daudz vietas tādam cilvēku skaitam, tieši tāpēc klātienē uzstāsies tikai paši “Auļi”, bet mūsu viesmākslinieki mums vienlaicīgi pievienosies uz ekrāniem attālinātā formātā. Sākumā bija šaubas par to, vai tas būs pietiekami dabiski, taču mēs aizvadījām veiksmīgu šāda veida mēģinājumu, tāpēc domājam, ka skatītājiem būs interesanti. Parasti mūziķiem tamlīdzīgos koncertos viesmākslinieki tiek pasaukti uz skatuves, ar viņiem aprunājas, nospēlē kopīgās dziesmas, bet mēs vēlējāmies izveidot savus koncertus kā tādu kopīgu draugu vakaru - skatītāji ir draugi, un ar viņiem kopā mēs izšķirstām «Auļu» atmiņu kladi, atminamies labākos brīžus un kopumā labi pavadām laiku.

Koncertu sērijai ir piešķirts nosaukums «Deviņvīru spēks». Kā un kāpēc radās tieši šāds nosaukums?

K.B.: Nosaukumu izdomāja grupas fani. Mēs bijām uztaisījuši konkursu par tūres nosaukumu, un «Deviņvīru spēks» šķita piesaistošākais un piemērotākais, tas varētu būt viens no veidiem, kā mūsu klausītāji redz mūs no malas. Šajā ziņā mūsu fani ir ļoti izpalīdzīgi, viņi mums mēdz sniegt dažādus ieteikumus, arī brīžos, kad meklējam jaunus muzikālo sadarbību partnerus. Ja kādam ir kas iesakāms, droši var rakstīt mums, un mēs uzklausīsim!

Fanu iesaiste ir manāma arī plānotajā koncertprogrammā. Pirms tūres uzsākšanas jūs sociālajos tīklos publicējāt aicinājumu ieteikt dziesmas, kuras varētu izpildīt koncertos. Ja nav noslēpums, ko tieši mēs varēsim tajos dzirdēt?

K.B.: Lielākā daļa fanu ieteikumu noteikti tiks ņemti vērā, jo viņu domas ļoti bieži sakrita ar mūsējām. Daļu programmas pielikām arī klāt no sevis. Pie reizes mums ir tapusi arī 20 gadu jubilejas izlase mūzikas diska formātā ar tādu pašu nosaukumu «Deviņvīru spēks», kurā ir iekļautas precīzs dziesmu saraksts ar to, kas tiks nospēlēts arī koncertā. Bieži vien pēc koncerta cilvēki prasa pēc albuma, kurā ir visas koncertā izskanējušās dziesmas, taču tāda albuma parasti nav, jo koncerta programma tiek apkopota no vairāku albumu materiāla. Šoreiz tā nenotiks. Varam pateikt, ka koncertā piedalīsies visi viesi no mūsu albuma «Senču balsis», arī varēs dzirdēt fragmentus no mūsu sadarbības ar grupu «Tautumeitas». Izskanēs arī pandēmijas laikā tapusī dziesma kopā ar vairākiem latviešu folkloras ansambļiem «Ozoliņi», kas nav tikusi izdota nevienā albumā. Būs arī fragmenti no izrādēm «Latvju zīmēs rotāties» un «No zobena saule lēca». Klātienē pievienosies arī dziedātājs Ernests Medenis.

«Auļu» 10 gadu jubileja tika atzīmēta ar koncertu un albumu. 20 gadu jubileja tiek atzīmēta ar dziesmu izlasi un veselu koncertsēriju. Kā grupa atzīmēs 30 gadu jubileju?

E.K.: Es grupas sastāvā esmu tikai pusotru gadu, tāpēc man vēl visas lielās svinības ir priekšā. 30 gadu jubilejā droši vien vajadzētu izdot divus albumus vienlaicīgi un tiem par godu uztaisīt divas tūres pēc kārtas.

L.B.: Varētu uztaisīt arī filmu par godu «Auļu» karjerai.

Visbeidzot, kādi ir galvenie mērķi «Auļu» turpmākajās gaitās, kādi vēl plāni ir sagatavoti?

L.G.: 20 gadu spēlēšanas laikā kopā ar «Auļiem» esmu novērojusi, kā viņi mokās ar igauņu mūzikas apgūšanu. Gribētos sagatavot kādu igauņu mūzikas albumu, lai beidzot tiek pamēģināts kas jauns arī šajā virzienā.

K.B.: Noteikti iespējams nākotnes projekts ir jau manis pieminētais «Senču balsu» turpinājums. Taču galvenais ir saglabāt radošumu un atvērtību visam, ko liktenis dos pretī. Skaidrs ir tas, ka kādu brīdi mēs noteikti vēl spēlēsim kopā.

K.I.: Nesakām to pirmo reizi, bet «Auļi» dzīvos tik ilgi, kamēr viņiem būs interesanti un kamēr spēs radīt ko jaunu.