Žaņa Kriša Oša lidojums un kritiens

Šis vīrs bija savdabis un dažā ziņā pat brīvdomātājs, kura lielākais grēks bija tas, ka viņš mīlēja savu dzimteni. Tikai vēlāk, kad viena okupācija nomainīja nākamo, kļuva skaidrs, ka par pārlieku lielām patriotisma izpausmēm latviešus soda. Kāds teiktu – tāds bija laiks. Iespējams. Lai gan ir apstākļi un situācijas, kas mūsdienās, cerams, vairs neatkārtosies, laikā, kad ritēja Latvijas Aizsargu organizācijas Liepājas aizsargu pulka aviācijas eskadriļas lidotāja Žaņa Kriša Oša (08.12.1903.–1972.) brieduma gadi, vajadzēja rēķināties ar citu realitāti. Izsakoties citiem vārdiem, Žanis izvēlējās to, kas pašam šķita pareizāk un viņa ģimenei – drošāk.

Divi draugi un trīs māsas

Laikā, kad fabrikas strādnieka Jāņa Oša un viņa sievas Ievas ģimenē piedzima dēls, pat doma par Latviju kā brīvu un suverēnu valsti šķita nereāla, kur nu vēl tās realizācija. Būdami ticīgi cilvēki, Oši savu pirmdzimto dēlu Žani mēnesi pēc dzimšanas nokristīja Jaunliepājas luterāņu baznīcā, dodami bērnam arī otru, viņa krusttēva vārdu - Krišs.

Skolas gaitas Žanis uzsāka Liepājas komercskolā, kur sadraudzējās ar vienu no skolas biedriem - vienaudzi Rūdolfu Ģibieti. Taču sākās Pirmais pasaules karš, un mācības tika pārtrauktas. Droši vien Ošu pirmdzimtajam tālāka izglītošanās nebūtu bijusi iespējama arī finansiālu apsvērumu dēļ, jo pasaulē nāca viņa māsa Paula, ar kuru Žani šķīra 14 gadu starpība.

Sasniedzot pilngadību, kas tolaik bija 21 gads, Žani un Rūdolfu iesauca Kurzemes divīzijā, kur viņi 1924. un 1925. gadā dienēja sakaru rotā kā dižkareivji. Šajā laikā Žanis ieguva savu pirmo militāro izglītību - telefonists.

Pēc atgriešanās no dienesta abiem draugiem gandrīz vienā laikā notika pavērsiens privātajā dzīvē. Nesen no Krievijas bija atgriezusies atraitne Betija Mūrniece ar savām trim meitām, no kurām vecākā - Anna Aleksandra Lūcija - paguva piedzimt Liepājā, savukārt abas pārējās - Marija Kornēlija un Marija Leontīne - Tulas guberņā Krievijā. Rūdolfs salaulājās ar vecāko māsu, Žanis pēc vairākiem gadiem - ar jaunāko. Savukārt vidējā māsa no Liepājas pārcēlās uz dzīvi Rīgā, oficiāli skaitījās strādniece, bieži mainīja dzīvesvietas un regulāri nonāca konfliktā ar likumu. Pat tādā mērā, ka vairākkārt tika aizturēta un apcietināta. Sieviete ar apskaužamu regularitāti nokļuva cietumā, kur vajadzēja pavadīt nedēļu vai divas. Iemesls tam bija amorāls dzīvesveids, vienā gadījumā - zagtu mantu uzglabāšana ar mērķi tās pārdot. Pēcāk Mūrnieku vidējā meita iemanījās bēguļot, līdz Otrā pasaules kara laikā pazuda bez vēsts. Kas ar viņu bija noticis, pēc daudziem gadiem nespēja noskaidrot arī starptautiskā organizācija «Sarkanais Krusts».

Viena no jaunākajām, taču visspējīgākajām eskadriļām

Savukārt Žanim Ošam dzīve nostabilizējās, tā šķita pat daudzsološa. 1935. gadā viņš piedzīvoja divus sev ļoti nozīmīgus notikumus - 6. februārī ārsta Oskara Brēma klīnikā Liepājā piedzima meita Valda. Un tā paša gada 21. augustā ar pavēli Nr. 11 (§ 15) Žanis tika ieskaitīts Liepājas aizsargu pulka aviācijas eskadriļā, uzsākot to bezgala vilinošo nodarbi, kas vēlāk gan viņam pašam, gan viņa ģimenei kļuva liktenīga.

Tas bija gads, kad Liepājas aizsargu pulka aviācijas eskadriļā notika pārmaiņas - mainījās komandieri: Oskaru Šteinbergu nomainīja līdzšinējais eskadriļas apgādes priekšnieks Jānis Ķērpe. Pārmaiņas skāra arī Liepājas aizsargu pulka štāba bataljona medicīnisko personālu - par štāba bataljona ārstu tika pieņemts Kārlis Tiesnieks, kurš dzīvi beidza Sibīrijas lēģerī 1954. gadā. Un visbeidzot 1935. gada novembrī tika izlemts, ka «2. Ventspils, 14. Kuldīgas un 15. Liepājas aizsargu pulku aviācijas eskadriļām turpmāk saukties - «Ventspils aizsargu eskadriļa», «Kuldīgas aizsargu eskadriļa», «Liepājas aizsargu eskadriļa»».1

Ikdienas pienākumi aizsargu aviācijas eskadriļā mijās ar priecīgiem brīžiem. Piemēram, pēc divu mēnešu būvniecības darbiem 1935. gada 25. novembrī notika jaunā lidmašīnu angāra iesvētīšanas svinības un Liepājas aizsargu pulka atsevišķās aviācijas eskadriļas svinīgā solījuma pieņemšana. Pie viena tika iesvētīta arī jauno aizsargu buru lidmašīna «Vanags». Šajās svinībās piedalījās tādas augstas amatpersonas kā civilās aviācijas inspektors un aviācijas pulka komandieris pulkvedis Jānis Indāns (1940. gadā saņēma ģenerāļa dienesta pakāpi), Aizsargu organizācijas priekšnieks ģenerālis Kārlis Prauls, Aizsargu štāba priekšnieks pulkvežleitnants Jānis Zālītis, Aizsargu aviācijas priekšnieks Jānis Lindbergs, Satiksmes ministrijas pasta-telegrāfa departamenta gaisa satiksmes vadītājs inženieris Jānis Jēriņš un citi. Karostas darbnīcās tika izgatavots pat speciāls aviācijas kauss, ko pēcāk ik gadu piešķīra sekmīgākajai aviācijas pulka vienībai. Tā sānus greznoja uzraksts: «Aviācijas upuri bija, ir un būs, bet tie nedrīkst būt lieli.»2

Taču bez upuriem tolaik vēl tik nedrošā nozarē kā aviācija neiztika. Viņu skaitā ne viens vien bija tāds, kurš varēja lepoties ar lielu nolidoto stundu skaitu. Žanis Ošs labi apzinājās, ka šāds liktenis var piemeklēt arī viņu - īpaši brīžos, kad pēdējā šīs zemes gaitā bija jāpavada kāds no savējiem, no aviācijas eskadriļas puišiem. Piemēram, 1938. gada 15. oktobrī, lidojot Krotes pagasta robežās, nositās divi Liepājas aizsargu aviācijas eskadriļas lidotāji - vada komandieris Vilnis Ozoliņš (dzimis 1917. gada 13. augustā) un Edvins Bekmanis (dzimis 1919. gada 4. janvārī). 3

Vairāk par nelaimēm, saistītām ar gaisa kuģu pilotēšanu, Žani Ošu bažīgu darīja kas cits. Latviju sāka plosīt Otrais pasaules karš. 1941. gada 14. jūnijā iedzīvotāju masveida deportāciju laikā uz Sibīriju nāvē tikai aizsūtīti daudzi Latvijas Aizsargu organizācijas aizsargi, īpaši augstāka ranga militārpersonas. Viņu vidū netrūka arī liepājnieku.

Nemierīgs un raižpilns pagāja vēl viens gads, kas Ošu ģimenei tomēr nesa arī kādu prieku. 1942. gada 20. decembrī piedzima Žaņa dēls Juris Andrejs. Vēl viens bērns, vēl lielāka atbildība - iespējams, tā nolēma Oši, kara beigās izšķiroties doties bēgļu gaitās, kas beidzās ar nokļūšanu Viktorijas štatā Austrālijā. Tolaik neviens nezināja, ka atpakaļceļa uz dzimteni nebūs.

Meita Valda kļuva par pirmo latviešu sievieti - civilās aviācijas piloti Austrālijā, taču 33 gadu vecumā smagu pārdzīvojumu dēļ 1968. gada 24. oktobrī atņēma sev dzīvību. Šim izmisīgajam gājienam pēc pāris mēnešiem sekoja arī viņas māte un attiecīgi Žaņa sieva - Marija Leontīne. Iespējams, ja viņa laikus būtu saņēmusi kvalitatīvu psiholoģisko palīdzību un medikamentus, šī traģēdija izpaliktu. Taču tajā laikā šāda palīdzība, vismaz morālais un psiholoģiskais atbalsts, diemžēl nebija pieejama.

Un tad pienāca 1972. gada februāris, kad diemžēl par šo soli izšķīrās arī Žanis pats…

***

Post Scriptum. Padoms, kā rīkoties grūtā brīdī mūsdienās

Svarīgi ir apzināties, ka šāda mēroga nelaimes var piemeklēt ikvienu no mums. Diemžēl pašnāvību statistika ir nepielūdzama. Ko darīt, ja moka drūmas, pašnāvnieciskas domas? Pirmais solis ir pavisam vienkāršs - nekavējoties zvaniet uz tālruni 116123! Uz to aicināts zvanīt ikviens iedzīvotājs, kurš nonācis grūtā situācijā vai sastapies ar emocionāliem pārdzīvojumiem.

Interneta portālā «medicine.lv» atrodams skaidrojums, kuru būtu vērts citēt arī šeit: «Dažkārt cilvēki mēdz domāt, ka viņu problēmas nav tik nozīmīgas un viņi ar savu zvanu tikai traucē, taču tā nav. Jebkura problēma vai pārdzīvojums, kurš nedod mieru un negatīvi ietekmē cilvēka emocionālo stāvokli, ir pietiekams iemesls, lai vērstos pēc palīdzības. Tās var būt arī ikdienas problēmas, piemēram, problēmas darbā vai ģimenē, par kurām gribas ar kādu izrunāties.» (Avots: tiešsaiste https://medicine.lv/raksti/ko-darit-ja-tuvinieks-runa-par-pasnavibu-un-ka-vinam-palidzet-skaidro-eksperti)

Uz kādiem tālruņiem ieteicams zvanīt krīzes brīdī

Tālrunis 116123 ir paredzēts psihoemocionālā atbalsta sniegšanai pieaugušajiem.

Ja krīzes situācijā nonācis bērns vai pusaudzis, ir jāzvana uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111, savukārt, ja esi kādā noziegumā cietušais, ir pieejams īpaši šim nolūkam paredzētais tālrunis noziegumos cietušajiem 116006.