Reizē ar rudens sākšanos noslēdzas vasaras atvaļinājumu sezona un ar to saistītie izbraucieni uz tuvākām un tālākām zemēm. Īstais laiks, lai pastāstītu kādu neaizmirstamu ceļojuma epizodi.
Jautājot par kādu smieklīgu vai citādi atmiņā palikušu atgadījumu ceļojuma laikā, Pēterim nāk prātā izcils kovidlaika brauciens no Koblencas uz Frankfurtes lidostu. «Lidmašīnu bija palicis tik maz, ka nācās apgūt dzelzceļu. Tas bija moderns, ātrs un tīrs tālsatiksmes vilciens, kas nāca no Hamburgas un gāja tālāk uz Minheni. Bet vagons bija tukšs un kluss - neviena cilvēka. Tikai elektronika. Man kļuva neomulīgi - ja nu tas vilciens atsūtīts man pakaļ no elles? Pa īstam sailgojos pēc cilvēkiem un zemes dzīves, metos cauri tukšajiem vagoniem - līdz, tavu laimi, izdzirdu kņadu un pat trauku šķindoņu. Restorānvagons! Atsēdos aizdurvē atvilkt elpu, taču pēc brīža jau cilvēku klaigāšana un smiešana kļuva nepieklājīgi skaļa - svinēts tika uz nebēdu. Bet neviens nenāca un negāja, un atskārtu, ka dzīrotāji ir tikai divi: pavadonis un bārmenis! Tie taču varēja būt velni! Nolēmu viņiem nerādīties, un drīz bija mana stacija, un tad arī mans kovida murgs bija beidzies.»
Juris atceras gadījumu 2008. gadā uz Baltkrievijas - Latvijas robežas, šķērsojot to caur Pāternieku kontrolpunktu. «Baltkrievijas pusē muitā bija divas dāmītes - viena vecāka, otra jaunāka - tāda kā mācekle. Tiku pie jaunākās. Dokumentus noformēja, bet izrādījās - biju iebraucis pie viņiem no leišu puses caur Šaļčininkiem, tāpēc vajadzēja vēl piemaksāt liekus 15 dolārus. Tieši tik man arī bija līdzi dolāru ekvivalentā. Būtu braucis no Latvijas puses, tad lieku izdevumu nebūtu.
Tiekot mūsu pusē, muitnieks prasīja, kāpēc manā pasē atrodas trīs tehniskās pases. Man, protams, acis lielas. Paskatījos arī es - un patiešām. Pats braucu ar savu vieglo auto. Piedāvāju viņiem pašiem savā starpā visu nokārtot un ārkārtīgi iepriecināt divu transporta līdzekļu vadītājus par iespēju iekļūt mūsu pusē. Varu tikai iedomāties, kāds haoss tajā brīdī valdīja viņu pusē. Mani nostādīja fakta priekšā, ka tā viņi nedrīkstot darīt. Bet man bija vīza divām robežas šķērsošanas reizēm. Norādīja man uz dienesta auto stāvvietu, kur varu nolikt savu auto, bet tālāk (atpakaļ) jau kājiņām. Garām mūsu robežsargiem tiku bez problēmām (un bez vīzas, ja kas). Viņu robežsargiem arī bez problēmām, jo bija aizņemti ar kupicu rakšanu. Tuvojoties baltkrievu muitai, man pretī iznāca tas muitnieks, kurš mani pavadīja līdz viņu robežsargiem, kad devos Latvijas virzienā dažas minūtes iepriekš. Bija ļoti izbrīnījies, ka es neesot ielaists atpakaļ Latvijā. Pēc mirkļa es jau liku brīnīties viņam, ka zinu, ka divi vadītāji viņu pusē varot būt diezgan stresaini.
Vienkārši tā jaunākā baltkrievu muitas darbiniece kļūdas pēc bija ielikusi manā pasē vēl divas citas tehniskās pases. Un nu jau biju gatavs šķērsot robežu bez vīzas vēlreiz. Viss gāja kā pa sviestu, līdz sasniedzu mūsu muitu. Es biju vienīgais, kurš tur kursēja pa robežu šurpu turpu tajā brīdī, tā ka visi mani labi redzēja. Arī mūsējie, bet viņi, nākot ārā no savām dienesta telpām, pēkšņi man lika parādīt pasi. Tikai tajā brīdī sapratu, ka tajā lielajā stresā biju aizmirsis savu pasi uz savas mašīnas sēdekļa, ko savukārt bija pamanījuši mūsējie. Neparko nelaidīšot iekšā nevienu bez pases. Man atlika tikai smagi nopūsties un ciest klusu. Beigās viņi atzinās, ka esot diezgan garlaicīgi un esot vajadzīga kāda izklaide ar manu piedalīšanos tādā statusā. Kopā pasmējāmies, sapīpojām un šķīrāmies kā seni čomi. Vēl paldies pateica, ka «izručīju».»
Par Parīzi atmiņās dalās Inese: «Daudziem Parīze ir sapņu pilsēta, taču ar pilsētām kā ar cilvēkiem. Daži kļūst par draugiem, citi atstāj vienaldzīgu, vēl kādus ienīsti līdz mūža galam. Vēlams - viņu. Kad man radās iespēja redzēt Parīzi, biju, kā saka, spārnos. Tik daudz apcerēta, romānos aprakstīta, filmās parādīta. Taču tas ir kā likt lielu puzli - atsevišķi fragmenti saliekas kopā, iegūsti kādu priekšstatu, taču īstā, paša iegūtā kopbilde ir tikai noslēgumā.
Nonākot beidzot Parīzē pēc stundām ilga brauciena autobusa šaurībā, laikam uzreiz gaidīju ko pasakainu. Grandiozu. Neredzētu. Mirklī romantikā ieraujošu. Skaistos francūžus, apburošas francūzietes. Gaisā virmo smalku smaržu aromāti un skan mūzika. Ielu muzikanti un mākslinieki.
Taču braucām pa tumšu pilsētu nez cik ilgi, lai gan gids apgalvoja, ka jau esam Parīzē. Izrādījās, ka mūsu viesnīca ir pilsētas nomalē, pie pēdējās metro stacijas, četrdesmit minūšu braucienā no pilsētas centra. Ieradāmies tur pēc pusnakts. Lai nu tā būtu. Vismaz bija viesnīcas numuriņi ar karstu un aukstu ūdeni, ar gultām, kurās varēja droši ielikties, nebaidoties, ka to koka kājas graciozi aizslīdēs katra uz savu pusi, ļaujot gulēt droši - tuvāk zemei. Arī kukaiņi nekādi neuzmācās. Vēl pārāk spilgti atmiņā bija palikusi «Piecu prusaku viesnīca» kādā pilsētiņā dienvidos, kur lielākās bailes bija paņemt kādu no tiem līdzi ceļasomā vai apģērba kabatā.
Rīts iesākās jau astoņos. Īsti pat nevarēju aptvert, vai vispār iemigu. Kur nu vēl atcerēties, ko sapņoju jaunajā vietā. Taču viens bija skaidrs - es tomēr esmu Parīzē, un tā mani gaida. Gribēju redzēt slaveno Orfevras krastmalu, kura tik bieži minēta Simenona darbos par komisāru Megrē. Manas ceļabiedres bija izbrīnītas: «Kas tur var būt interesants par tādu veci ar pīpi zobos? Policistu?»
Kā tad! Protams, pilsēta, pa kuru staigāja trīs vīri ar rapieriem un jauneklis no Gaskoņas uz dzeltena zirga, jau ir romantika. Tik skaista, tik neaizsniedzama. Kaut gan mūsu trīs vella kalpi bija ne mazāk romantiski, pievilcīgi, drosmīgi. Tikai... nu, jā, viņi nedzīvoja Parīzē.
Mums bija daudz jāpagūst tik milzīgā pilsētā, kurai nebūs otras iespējas atstāt labu pirmo iespaidu. Centos ieraudzīt to, kas bija radies manā iztēlē, sapņojot par šo pilsētu - mirdzošu, starojošu, daudzkrāsainu. Taču bija nomācies. Drēgns. Migla ne tikai padarīja blāvas košās krāsas. Tā neļāva saskatīt pilsētas lielumu. Gids gan mierināja, ka migla izgaisīšot un tad mēs ieraudzīšot ko patiešām apbrīnas vērtu.
Tad nu platām acīm skatījos uz tiem izcilajiem sapņu vīriešiem, kuri iznira mums pretim no miglas vāliem. Pirmā doma, ieraugot francūžus, bija pārsteidzoša man pašai. Uzvirmoja bērnības atmiņas - kā kaukāzieši, kas brauca pie mums arbūzus tirgot. Melnīgsnēji, šaurām sejām, melniem matiem un tumšām acīm. Tajās nemirgoja kaisles liesmiņas, bet gan tās pašas ikdienas rūpes, kas šķita tik pazīstamas. Varbūt mazliet slaidāki par mūsu «alus vēderiņiem». Varbūt mazliet steidzīgāki. Un neapšaubāmi pieklājīgāki. Ja kādam, apkārt skatoties, nejauši uzgrūdos, viņš atvainojās. Joprojām nebiju noķērusi tā saucamo īpašo Parīzes izjūtu, tomēr ieklausīties valodā man patika. Varbūt vainojama steiga, ar kādu apjoņojām daudzos apskates objektus. Rikšiem pa Eiropu. Rikšiem pa Parīzi.
Suvenīri palīdz kavēties atmiņās, vēlreiz izbaudīt toreizējās emocijas. Taču, ja ar suvenīriem uzbāžas kā ar cigarešu un degvīna piedāvājumiem Centrāltirgū un nākas atvairīties no uzmācīgajiem pārdevējiem, vēlme ko iegādāties ātri pagaist. Tiesa, ieraugot ko skaistu, dažreiz aizmirstas, ka pilsētas centrā pirktais ir dārgāks nekā tas pats mazliet tālāk no slavenajiem objektiem. Tā neliels Eifeļa tornītis man izmaksāja piecus eiro un saskumdināja, jo tikai pāris kvartālus tālāk ieraudzīju tādu pašu par 2,50. Lai tā būtu. Mans vismaz iegādāts tieši blakus tornim.
Kad pienāca laiks maltītei, gids iejautājās, kuri vēlas nogaršot tik izslavētās varžu kājiņas. Mirklī sadalījāmies divās nometnēs. Vieni gribēja, citi uzskatīja par labāku atturēties. Mēs esam pieraduši, ka vardes bučo un tās pārvēršas princesēs, bet uz šķīvja tādu iedomāties bija grūti. Biedēja arī iespējamā cena. Tā nu daļa drosmīgo devās izbaudīt īstus franču ēdienus, kamēr citi, sadalījušies grupiņās, izklīda meklēt ko piemērotu.
Izvairoties no «iekšā rāvējiem» un varonīgi turoties pretim kārdinošajiem gardumu aromātiem, atradām pavisam vienkāršu, bet patīkami jauku ēdnīcu, kur lieliski paēdām par cenu, kas bija reizes piecas mazāka par «īstās franču virtuves» piedāvāto. Kārtējo reizi pārliecinājāmies - jo izsmalcinātāks ēdiens, jo mazāk atbilst galvenajam uzdevumam - izsalkuma remdēšanai Vardes noēdušies ceļabiedri jau pēc pāris stundām prātoja, kur dabūt ko ēdamu. Sākumā gan viņi mums lepni paziņoja, ka tās bijušas ļoti garšīgas un atgādinot cāli. Pat neizjutām skaudību. Ēdnīcā bijām iegādājušies arī ko vakariņām, bet šikās ēstuves apmeklētāji vēl ilgi šķendējās par dārgo zupu, kuras garša bijusi tālu no izcilas.
Luvra, Elizejas lauki, Invalīdu kvartāls, Triumfa arka, Eifeļa tornis, Senžermēndeprē, Orsē muzejs, Latīņu kvartāls, Luksemburgas kvartāls un beidzot Monmartra. Joņojām pa pilsētu kā karuseļa zirgos te augšā, te lejā tik uz priekšu un priekšu, krājot raibu raibo iespaidus. Pat nebija īsti laika apstāties un apdomāties. Uz mirkli tikai piebremzējām, lai noklausītos gida ieplānoto vakaram. Kad iedegsies pilsētas ugunis, kad iznāks ielās ļaudis, kuri dienā strādā vai guļ, vai tādi kā mēs, kuri beidzot palēninās soli un sāks izbaudīt atpūtu.
Vakarā, vakarā. Tad noteikti būs izjūtama tā īstā, neatkārtojamā Parīzes atmosfēra. Mākslinieki un mūziķi, mīmi un kuģinieki atgādināja, ka ir arī citāda dzīve - ne tikai četrās sienās pie darbagalda vai rakstāmgalda. Ka var darīt darbu, kas patīk, un laikam taču justies laimīgs, pat ja ar to nenopelna miljonus.
Pienāca vakars. Par laimi, jauks un skaidrs. Ar skaistu saulrietu, un tad... Pilsēta tumsā ieguva pavisam citu izskatu. Noslēpumainu. Baisu. Dīvainu. Likās, tajā var notikt jebkas. Daudzās laternas un namu logi, veikalu un restorānu skatlogi izgaismoja pilsētu, beidzot padarot to patiešām krāsainu.
Brauciens ar kuģīti pa Sēnu, lēna kafijošana Eifeļa torņa pakājē, vērojot to izgaismotu, bija patīkami pasākumi. Tagad iznāca redzēt arī tās smalkās, glīti ģērbtās slaidās francūzietes, kuras tā apjūsmo dzejnieki un rakstnieki. Tas ļāva ignorēt faktu, ka kafiju pasniedza sašķiebtās plastmasas glāzītēs un galdiņi varēja būt tīrāki. Bet tumsā jau tas nav tik traucējoši.
Pastaiga pa naksnīgo Parīzi bija dīvaina - koši izgaismoti slaveni objekti un ap tiem virmojoša dzīvība mijās ar pilnīgā tumsā grimstošiem kvartāliem, kuriem nācās iziet cauri, lai nonāktu pie nākamā izgaismotā laukuma un ļaužu bariem, kuri smējās, skaļi sarunājās, dziedāja. Izbaudīja nakti.
Atkal esot autobusā atpakaļceļam uz Latviju, kavējos pārdomās. Varbūt Parīze jāapmeklē vienai? Vai divatā ar mūža mīlestību? Tagad, kad esmu pabijusi šeit, zinu skaidri, ka mans ceļš ved tālāk - manas sapņu pilsētas meklējumos. Kad viens sapnis piepildīts, laiks nākamajiem. Londona? Roma?»