14. septembrī mūžībā devās daudzu iemīļotā rakstniece un žurnāliste Monika Zīle (1941–2023). Par to sociālajā tīklā «Facebook» pavēstīja viņas meita, rakstniece Baiba Zīle, publicējot ļoti aizkustinošus atvadu vārdus: «Māmiņ! Tev vairs nekas nesāp, un tagad Tu esi gaišumā. TUR noteikti ir labi. Monika Zīle. 20.07.1941.–14.09.2023.» Pie šī ieraksta gan vakara gaitā, gan nākamajās dienās bija lasāms ļoti daudz sirsnīgu atmiņu un atvadu vārdu, atminoties gan viņas īpašās receptes, grāmatas, gan padomus jaunajiem un jau esošajiem žurnālistiem, gan aizraušanos ar Taro kāršu likšanu un lasīšanu.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs gan savā «Facebook» profilā, gan sociālajā tīklā «X» jeb «Twitter» rakstīja: «Visdziļākā līdzjūtība žurnālistes un rakstnieces Monikas Zīles tuviniekiem un talanta cienītājiem, viņai mūžībā aizejot. Viņas viedoklis par norisēm valstī un sabiedrībā vienmēr bija interesants, ass un trāpīgs!»
«Vieglas Tev smiltis, mīļā Monika! Tavs viedums un dzīvesprieks pietrūks vienmēr. Lai Tev netrūkst lasāmā un pārdomājamā arī aizsaulē! Paldies Tev par visu!» vēstīja žurnālists Kārlis Streips, savukārt viņa amata brālis Arnis Krauze rakstīja: «Mūžībā devusies rakstniece, žurnāliste, savulaik ļoti populāro preses izdevumu «Padomju Jaunatne» un «Sieviete» galvenā redaktore Monika Zīle. Arī stipra latgaliete un taro kāršu pārzinātāja. Nav nemaz tik sen, kā ciemojos pie Monikas. Viņas vēlējums bija: izbaudiet tagadni un krājiet ikdienas skaistos brīžus!»
Kādu nelielu atmiņu epizodi bija publicējusi arī Rīgas domniece Rita Eva Našeniece: «Eju pie Monikas kundzes Mēness ielā. Ilgi runājam. Saku viņai, tas ir neatrisināmi, varu izdarīt daudz, bet šis ir ārpus cilvēka spēkiem. Viņa man jautā: «Bet kā ar paļāvību?» Dzirdu viņas balsi: «Vajag dzīvot paļāvībā.» Tā dzīvoju paļāvībā. Galvā ir viņas balss. Viņu bieži salīdzināja ar Anglijas karalieni. Saka, ka karaļu pieskāriens dziedē. R.I.P.»
Kā savos atvadu vārdos raksta Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, ir gandrīz neiespējami pārstāstīt daudzpusīgo Monikas Zīles darbību. «Viņas bibliogrāfijā atrodam vairāk nekā 40 grāmatu: daiļliteratūru, publicistiku, teātros iestudētas lugas, seriālos īstenotus scenārijus, pavārgrāmatas, grāmatu par zīlēšanu, vēl, vēl un vēl… (precīzāko uzskaitījumu meklējiet portālā literatura.lv).» Viņš arī norāda, ka Latvijas žurnālistikas vēstures pētnieki savukārt teiks - Monika Zīle bija izcila sava laika žurnāliste. «Sākusi darbu laikrakstos agrīnajos Brežņeva laikos, viņa darbojās «Cīņā», vadīja «Padomju Jaunatni». Tad žurnālu «Sieviete». Pieļauju, ka viņas leģendāro - «raksti, lai būtu interesanti lasītājiem» - ir dzirdējis un ielāgojis ne viens vien žurnālists dažādos laikos un preses izdevumos. Turklāt viņa ne vien mācīja citus, bet arī pati rakstīja tā, mūža nogalē darbojoties «Latvijas Avīzē». Asi, aizraujoši, par galveno, pēdējās publikācijās iestājoties pret karu Ukrainā, bet ar sirdi - par to, kas notiek Latvijā.»
Nobeidzot savu veltīju Monikai Zīlei, Arno Jundze piebilst: «Lai gan ir sēru reize - man viņa paliks atmiņā smaidīga. Tieši tāda Monika Zīle reiz atnāca uz raidījuma «100 g kultūras» studiju ar lielu pīrāgu bļodu, apliecinot, ka par kultūras vērtībām var runāt arī mājīgi. Pirms tam raidījuma filmēšanas grupa viesojās pie viņas, un tur tapušos sižetus demonstrējām tiešraidē. Aizkadrā palika tas, kā Monika Zīle ar saviem gardumiem sabaroja filmētājus. Vīri vēl pāris gadus pēc tam vaicāja - Arno, kad atkal filmēsim pie Monikas? To sirsnību, to sirds dāsnumu nevar aizmirst.»
Ar garāku atmiņu stāstu sociālajā tīklā dalījās arī kādreizējais ekonomikas žurnālists Guntis Rozenbergs, savos atvadu vārdos uzsverot - tāpat kā daudzi, arī viņš ir ļoti pateicīgs Monikai Zīlei par visu, ko sasniedzis savas žurnālista karjeras trīsdesmit gados. «Viņa ir mana pirmā liktenīgā Sieviete. Viņa tālajā 1986. gadā mani pamanīja starp topošajiem zaļoksnajiem žurnālistiem un uzaicināja uz tolaik vispopulārākā Latvijas centrālā dienas laikraksta «Padomju Jaunatne» redakciju satikties. Gāju ļoti saviļņots, lidodams pusmetru virs zemes. Viņa bija lietišķa un mierīga kā jūra bezvējā. Monika Zīle atrunāja no manām «blēņām» un iedomām rakstīt par jauniešu problēmām un kultūru, jo par to visi gribot rakstīt. Man būšot jāraksta par rūpniecību un lauksaimniecību… Tā nu es sāku ielauzīties ekonomikā. Tā ekonomika un bizness kļuva par manu žurnālista jomu visiem turpmākajiem gadiem.» Guntis atzīst - Monika Zīle bijusi stingra, principiāla, bet sirsnīga galvenā redaktore. «Vēlāk viņa man smejot atzinās, ka tolaik meklējusi žurnālistus vīriešus, lai katru gadu nebūtu jānoņemas ar štatu komplektēšanu, daiļajam dzimumam aizejot dekrētā, kas viņu, protams, ļoti priecēja,» viņš piebilst un uzsver - tieši avīze bija viņas īstā stihija. «Monika Zīle ir veselas žurnālistu paaudzes profesionālā standarta pamatlicēja. Tie pamati, kas tolaik likti, ir Latvijai devuši pulka talantīgu un ražīgu spalvasbrāļu un spalvasmāsu, kuri tagad skumjās noliecam galvas savas redaktores, darbaudzinātājas priekšā. Viņa prata ierādīt darbu, bet rūpējās arī par kolektīva garu un sadzīvi. Viņa piedeva kolēģiem mazos grēciņus, «ručīja» ārā no ķibelēm. Viņai bija lieliska humora izjūta, un gardi un lipīgi bija viņas smiekli…»
Savukārt pazīstamā kriminālromānu autore Dace Judina-Nīmane, pieminot aizgājēju, raksta: «Viņa teica tā: «Ja sāc, tad ņem un izdari.» Par jebko. Tā bija jubilejas intervija žurnālam «Mājas Viesis» pirms diviem gadiem. Dzērām kafiju un runājām par visu - nopietno un nenopietno. Arī par to, ka nevar vienmēr strādāt un strādāt, reiz taču vajadzētu tā dāmīgi - iebaudīt vīnu dārzā, zem ziedošiem kokiem... Un saldējumu... Tāpat vien. Tā, lai skaisti... Mīļā Monika Zīle, paldies par gaišumu, dzirksteli un smaidu! Par labvēlību, iedvesmu un lietu saukšanu īstajos vārdos!»
